Posts Tagged ‘valsts budžets’

Komandējums uz Austrāliju

Šobrīd plašsaziņas līdzekļos lielu ievērību guvis Kultūras ministres Žanetes Jaunzemes-Grendes komandējums uz Austrāliju 2012.g. nogalē.

Grēkāzis

Šim pasākumam notērēti 3900 valsts lati.  Rodas jautājums: kāpēc tāds satraukums par viena ministra viena komandējumā iztērēto, nevis valsts sektora darbinieku komandējumos iztērētās mūsu nodokļu naudas kopsummu? 2007.g. portālā delfi.lv lasāms šāds raksts “Gada laikā Rīgas domes deputāti komandējumiem iztērējuši 57 500 latus“. Tajā pašā gadā portālā apollo.lv raksts “Aizsardzības ministrija pērn komandējumos iztērējusi piecus miljonus latu“. 2008.gadā “Demakova un Koķe seko ārlietu ministram komandējumu tēriņu ziņā”. Tādu rakstu ir daudz, un šie izcelti nejauši- tos man pirmos uzrādīja google.  Runa par daudz lielākām summām un ne mazāk eksotiskām valstīm, taču komentāru pie rakstiem daudz mazāk kā tiek veltīts Grendes komandējumam. Vai par daudz lielākajām summām bija kaut vai mazāki, bet tomēr – skandāli – līdzīgi šim?

Kā redzams, problēma ar komandējumiem patiesībā  ir komplicēta, neskar tikai vienu amatpersonu vien un prasās pēc kāda pētījuma gan par tēriņiem, gan ieguvumiem. LTV ziņās “Panorāmā”  izskan, ka vienotas statistikas, cik ministriem kopumā izmaksājuši komandējumi, Valsts kancelejai neesot. Bet tā vietā, lai iedziļinātos un spriestu par problēmu kopumā, skandāls tiek sacelts par vienas ministres vienu komandējumu.  Kāpēc? Raivis Dzintars, aizstāvot Kultūras ministri, to nosauc par “maziskumu”, nomelnošanas kampaņu.   Ja to uztver, kā manipulācijas paņēmiena ad hominem lietošanu  tā vietā, lai skaidrotu komandējuma lietderību, nevar arī īsti teikt, ka tā nevarētu būt taisnība. It īpaši par maziskumu, ka,  manuprāt, šoreiz vairāk izpaužas ne kā īpašība, bet vairāk kā metode.  Runāt par vienu piemēru, izrautu no konteksta, ir efektīvāk. Tas iedarbojas. Te saskatāma tāda psiholoģiskās manipulācijas metode kā grēkāža atrašana.  Gustavs Lebons savā grāmatā “Pūļa psiholoģija” raksta “Lai būtu pūlim iedvestās idejas kādas būdamas, bet par valdošām viņas var kļūt tikai tad, ja viņas ietērptas viskategoriskākā un vienkāršākā formā. Tad idejas pārvēršas it kā par tēliem, un tikai tad pūlis spēj viņas saprast.” (14.lpp.) No kultūras ministre  tiek izveidots spilgts tēls – valsts naudas izšķērdētāja personiskām vajadzībām. Šis tēls kā tāds nav nekas jauns un nav arī Latvijai unikāls, bet visai populārs un ik pa laikam tiek atrasts kāds spilgts grēkāzis. Ne par velti, interneta komentāros  rakstiem  par šo tēmu pat atrodami tādi apgalvojumi, ka Grende ir galvenā valsts ekonomikas gremdētaja u.tml.

Abstraktie iemesli un ieguvumi

Kā redzams, komandējumos iztērē milzu summas. Bet kā ar ieguvumiem no tiem? Protams, to jau nevar attēlot vienkāršā tabulā – iztērēja tik, ieguvām tik.  Ne viss iegūtais ir izmērāms konkrētās mērvienībās un ne viss atmaksājas tūliņ (piemēram, uz ārzemēm brauc mākslinieki, sportisti u.c.). Un te arī sākas problēma.  Jo visai plaši var izmantot tādas psiholoģiskās manipulācijas metodes kā nepārbaudāmi apgalvojumi un pareizo vārdu izvēle.  Ministre pēc komandējuma apgalvo, ka braukšot vairāk dalībnieki no Austrālijas uz Dziesmu svētkiem Latvijā  (interesanti, kā varēsim izmērīt, par cik vairāk atbrauca, pateicoties vizītei?).  Un šādu jautājumu varētu uzdot katrai amatpersonai par katru komandējumu – kas būtu bijis savādāk un kādi būtu zaudējumi, ja braukšanas vietā izmantotu mūsdienās tik plaši pieejamos komunikācijas līdzekļus (internets, mobilais telefons utt.)? Vai vienmēr nepieciešams kaut kur doties, lai lietas nokārtotu? Kāpēc uz vienu valsti jābrauc, bet ar citu var nokārtot tāpat? Un, ja tomēr jābrauc, kāda ir pavadošo personu nozīme un lietderība? Vai, izskanot visai nepārbaudāmajiem apgalvojumiem par iespējamiem ieguvumiem, kāds vispār spētu pierādīt pretējo? Runājot par komandējumu nepieciešamību, nereti parādās tādi vārdi, kā “pārrunāt”, “tikties”, “iepazīstināt” , “informēt”, “aktualizēt”, “popularizēt”,  “izrādīt cieņu”, “tas bija pagodinājums”, “stiprināt saites”, “pienākums”, “pieredzes apmaiņa”, “reprezentācija” utt. Sk. arī tēmu par vispārinājumiem. Par katru šādu attaisnojumu gribas pajautāt – vai to var veikt arī savādāk un lētāk, bet tikpat efektīvi? Bet grūti jau arī pierādīt, kas būtu bijis savādāk, ja neaizbrauktu, ja nepiedalītos kādā konferencē, seminārā vai citā pasākumā. Jo dzīvē varam realizēt tikai vienu variantu.  Negribu šeit apgalvot, ka, ja var tikpat labi nokārtot nebraucot, tad nekur nav jābrauc. Protams, ir gadījumi, kad braukt ir efektīvāk, bet – vai kāds to izvērtē?

“Finansiāli zaudējumi nav lieli, bet morāli zaudējumi ir milzīgi”, “hronisks ļaunums” – tā par komandējumu uz Austrāliju saka ētikas speciāliste, Latvijas Universitātes profesore Skaidrīte Lasmane (viss raksts šeit ).  Taču arī te parādās demagoģija, jo tieši tāpat var apgalvot pretējo – finansiālie zaudējumi nelieli, bet morālie ieguvumi milzīgi utt. Jo morālos zaudējumus/ ieguvumus īsti nevar izmērīt… Valsts kontroliere Inguna Sudraba min arī šādu nepārbaudāmu apgalvojumu: “līdzīgā situācijā Vācijā vai Zviedrijā amatpersonas būtu atkāpušās no amata” (viss raksts šeit ). Vēl kāds nepārbaudāms apgalvojums “Prezidents Grendes vietā komandējumā uz Austrāliju nebūtu devies” (tā teikt “pēc kara visi gudri”). Minētajā Tv3 sižetā pētniece Iveta Kažoka izsaka viedokli, ka to visu varēja atrisināt Latvijā, nekur nebraucot.

Citas manipulācijas metodes

Lai “grēkāzi-izķšķērdētāju” kā tēlu padarītu spilgtāku, plašsaziņas līdzekļos saskatāma vienpusīga un tendencioza informācijas atlase. Izceļot to, ka brauciens bijis svētku laikā, ilgs, līdzi bijis vīrs, tas, cik daudz iztērēts, ministres asā reakcija uz pārmetumiem. Viņas darba kārtība nobāl tā visa fonā. Izcelta nomelnojošā informācija vairāku rakstu/TV sižetu saturā, īpaši dažos virsrakstos. Jā,  Austrālijas latviešu  izteikumi attiecībā uz vizīti ir dažādi – gan pozitīvi, gan kritiski. Taču tas redzams,  ja lieto dažādus plašsaziņas līdzekļus. Taču, ko par Austrālijas viedokli saka, piemēram, šis visai tendenciozais TV3 sižets ? Jārēķinās, ka būs daļa publikas, kas par šo gadījumu uzzina tikai no tā.

Bet tālāk par dažādu plašsaziņas līdzekļu tendenciozitāti kopumā. Brauciens Ziemassvētku un Jaungada brīvdienu laikā. Tātad – atpūtas brauciens. Taču te saskatāma tāda manipulācijas metode tā laiksakritība. Tā, protams, ietver melīgu loģiku, jo ne vienmēr, lai dotos darba braucienā, ir nozīme datumiem, pat, ja tas ir oficiāls svētku laiks. Vēl jo vairāk, jāņem vērā, ka tieši kultūras pasākumiem raksturīgi notikt šādās dienās. Un otrādi – tīri labi atpūsties var komandējuma laikā, kas nav svētku dienās. Kultūras ministrijas (KM) paziņojumā publicētā ministres darba kārtība noliedz to, ka viņa nebūtu pildījusi darba pienākumus. Ministres aizstāvji arī mēģina izmantot laiksakritību, vēršot to pozitīva iespaida virzienā – ziedojusi savas brīvdienas, lai strādātu.  Bet… Vai tad daudzus interesēs vairs publicētajā darba kārtībā iedziļināties un vai šim komandējumam būs vai nebūs lemts iegulties tautas apziņā kā dārgam atpūtas braucienam par valsts naudu? Šeit jāpiemin arī rakst portālā db.lv  “Uz Austrāliju kopā ar kultūras ministri plānojis doties arī Puntulis”.  N.Puntulis neaizbrauca, jo vēlējās būt ar ģimeni svētku laikā mājās: “Es, kurš privātās  intereses pacēla pāri valstiskajām, tiku cauri sveikā, savukārt ministre  par savu pašaizliedzību dabūja rūgti samaksāt”. Tā kā – vienam privātas intereses ir braukt komandējumā, vienam palikt mājās… Vienam pašaizliedzība palikt mājās, citam braukt komandējumā. Viss atkarīgs, kādā vārdā ko nosauc un patiesība paliek “kaut kur ārpusē…”.

Atpūtas brauciena teorijai kalpo arī apgalvojums, ka komandējums bijis netipiski ilgs (2 nedēļas). Arī viltus loģika un sakarību veidošana tur, kur to var arī nebūt – ja ilgs, tātad sanāk, ka ietver galvenokārt atpūtu. KM, aizstāvoties, izceļ, ka komandējuma ilgums ir dēļ garā ceļa un tā, ka Austrālijā bija jāapmeklē divi pasākumi.

Tālāk – atpūtas brauciens, jo uz Austrāliju (kur ir silts un eksotika). Arī neloģiska sakarību veidošana, jo izvēlētais galamērķis nevar kaut ko liecināt vai pierādīt par brauciena raksturu.  Turklāt parādās arī izraušana no konteksta – jo uz eksotiskām zemēm komandējumos brauc arī daudzi citi, turklāt ministre brauc ne tikai uz eksotiskām vietām – KM aizstāvības paziņojumā nosaukti arī Latgales pilsētas un novadus, kuros ministre bijusi darba vizītēs. Vēlāk parādās paziņojums, ka Žanete Jaunzeme-Grende taisās braukt arī uz Krieviju,  arī pie Sibīrijas latviešiem (raksts šeit).

Tie, kas uzbrūk ministrei, protams, akcentē to, cik tas bija dārgi: brauciens, viesnīca utt.  Aizstāvji savukārt akcentē to, ka patiesība jau komandējums bijis visai taupīgs pasākums. Taču te tāpat, kā stāstā par ūdensglāzi (vienam pilna, vienam pustukša, patiesību diez vai atradīsim). Dārgi un lēti ir plaši jēdzieni, viss atkarīgs, ko akcentē.  Komandējuma aizstāvji savukārt izceļ faktus, kas raksturo taupīgumu. Ministre apgalvo, ka, tur esot, braukusi arī ar tramvaju. Citi aizstāvji pauž domu, ka  augstai amatpersonai arī nebūtu jādzīvo gluži kopmītnēs.

Līdzi ņemts vīrs. Ja šajā faktā neiedziļinās, rodas iespaids, kas atbalsta atpūtas brauciena teoriju (ģimenes izbrauciens svētku laikā), kā arī liek domāt, ka vīrs, iespējams, braucis uz valsts rēķina.  Ministre gan savlaicīgi paziņo, ka vīrs biļeti pircis par savu naudu. Taču publikācijās izcelts fakts, ka vīrs uzturējies valsts apmaksātajā viesnīcā kopā ar sievu. KM paziņojumā gan noliegts, ka šāda uzturēšanās būtu pasākuma izmaksas kaut kā sadārdzinājusi.  Ka dzīvesbiedra ņemšana līdzi nav nekas īpašs: “Ģimenes locekļu došanās komandējumā par privātajiem līdzekļiem ir starptautiski pieņemta prakse un ir tikusi un tiek praktizēta arī Latvijā”. Turklāt KM cenšas šo it kā “vājo punktu” pārvērst par pozitīvo:  “dzīvesbiedra kā pavadošas personas dalība vizītē atbilst protokolam un etiķetei, kā arī nodrošina nepieciešamo praktisko atbalstu.”  Tādējādi liekot domāt, ka vīrs ne tikai braucis līdzi, bet vēl bez jebkāda atalgojuma palīdzējis- atkal ietaupījums. Ministre akcentē to, ka labāk  bija, ka braucis vīrs, nekā viņa būtu ņēmusi līdzi kādu ministrijas pārstāvi, kura komandējuma izmaksas būtu jāsedz no valsts naudas.

Tālāk – tiek izteikti  minējumi ar nolūku nomelnot. “Policijai lūdz sākt kriminālprocesu saistībā ar Jaunzemes-Grendes lidojumu uz Austrāliju“.  Neatkarīgi no tā, vai minējums būs pamatots vai arī, ja izrādīsies, ka portāls pietiek.com maldās un it kā lielā biļetes cena patiešām ir par 1 personu, negatīvā informācija jau būs izskanējusi un savu lielā mērā izdarījusi , un vēl vairāk – varēs teikt, ka Valsts policija nevarēja vai negribēja atklāt šo “noziegumu”, dokumenti varēja būt viltoti. Pietiek.com šāda veida gājiens gan nav pārāk efektīvs un iedarbojas uz maz pieredzējušo sabiedrības daļu, jo salīdzinātas tiek aviobiļešu cenas Ziemassvētku brīvdienu laikā (!) un martā… Par to, ka KNAB interesējas par ministres komandējumu, tiek publiskots vēl pirms sākta jebkāda tā pārbaude. Pietiek.com nemaz nenākas ilgi gaidīt pēc  lielākas skaidrības, jo “Pēc PIETIEK aicinājuma ministres vīrs publisko savas Austrālijas biļetes iegādes dokumentus“.  Turklāt pietiek.com,  īpaši necenšoties noskaidrot lietas līdz galam turpina sēt aizdomīgumu – “papildināts – Atklājas dīvainības Jaunzemes-Grendes vīra publiskotajos aviobiļetes dokumentos“.

Ar minēšanu nodarbojas arī Valsts kontroliere Inguna Sudraba, kas, vēl ar dokumentiem neiepazinusies, jau publiski paspēj paust viedokli, ka apšauba šāda komandējuma produktivitāti.  Te savu lomu nospēlē tāda manipulācijas metode ka autoritāšu izmantošana – daļa publikas uzticēsies teiktajam tikai tāpēc, ja to saka Sudraba… Tas pats attiecas uz ekspertu viedokļa  izcelšanu šajā “Panorāmas” sižetā un jau minētajā Tv3 sižetā, kur Kažoka nosauc komandējumu par “bezmērķīgu”.

Izvairīšanās no tēmas. Atbildot uz jautājumu par komandējuma lietderību, jau minētajā video ministru prezidents atbild tik vien, ka “kontrole jāpastiprina”. Izvairās konkrēti atbildēt, vai apšauba lietderību vai ne, pat dubultā. Jo, protams, viņš par komandējumu ļoti labi zināja un atbildot “jā” riskē saņemt nākamo jautājumu, kādēļ tad viņš to pieļāvis. Tieši tā – jo sūtīt ministri šādā komandējumā izlēma viņš. Savukārt skaidrs “nē” nepatiks tautai… Sabiedrībai tīkamāks ir  solījums, pat visai nekonkrēts un pat ne par to, ka nekas tāds neatkārtosies, bet, ka vienkārši pastiprināsies kontrole.

Jau iepriekš minēju ad-hominem metodi.  To lieto gan komandējuma kritiķi, gan aizstāvji. Šajā rakstā un video īpaši izcelts ministres žests pie deniņiem (tipisks virsraksts, kas izceļ nebūtisko, skan šādi: “Kultūras ministre krata pirkstu pie deniņiem”). Tas redzams arī foto pie raksta, un ne tikai minētajā portālā vien. Komentāros savukārt komandējuma kritizētājiem pārmesta skaudība (lai mūs nenosauktu par skauģiem, tātad nevajadzētu vērsties pret lieku administratīvo tūrismu vispār…?). Raivis Dzintars komandējuma kritizētājiem pārmet necieņu pret Austrālijas latviešiem. Te gan jājautā, vai tas, ka kāds atļaujas kritizēt komandējumu vienmēr tiešām nozīmē necieņu pret tiem, pie kritizējamais kuriem brauca?

Ministres izteikums “padomājiet beidzot” salīdzināts ar Vairas Vīķes-Freibergas bakstīšanu  ar pirkstu deniņos 25.03. 2006.,  pensionāriem sakot, ka „ar galvu vajag domāt”. (par salīdzinājumu lietošanu manipulatīvos nolūkos vairāk lasiet šeit).

Pievilkšana aiz matiem… To var saskatīt plašsaziņas līdzekļu tādā kā izmisīgā vēlmē atrast vēl kaut ko sliktu par ministres vizīti Austrālijas latviešu teiktajā.  Sk. šo rakstu portālā kasjauns.lv.  Rindkopai par KM ierēdņu neatbildēšanu uz jautājumiem būtībā nav nekāda sakara ar komandējumu…

Vēl varētu parunāt par izraušanu no konteksta, konkrētāk – kā tas var notikt ar atsevišķu citātu. Parādās raksts  “Kultūras ministre citē Koko Šaneli: “Domājiet par mani, ko gribat, es par jums nedomāju vispār” un ļoti līdzīgi citos portālos. Ministres skaidrojums un atvainošanās gan seko pēc tam, bet kopumā izskatās, ka viņai veicās tāpat kā šim politiķim (sk. rindkopu par izraušanu no konteksta).

Ministres komandējuma sakarā netiek taupīts arī humors un satīra, kā šajā video – Hitlers dusmīgs par Žanetes Jaunzemes-Grendes braucienu uz Austrāliju. Kā arī, protams, Žanel No.5 – bilde un teksts šeit. Sk. arī šo fotokolāžu (par nezinīti uz mēness). Bija arī pāris karikatūras “Latvijas Avīzē”.  

Gadījums ar Grendi kalpo arī, lai atsevišķas amatpersonas varētu izcelt sevi.  Piemēram, jau minētais Valsts prezidents Bērziņš. Kā arī I.Sudraba: “Esmu cilvēks, kurš labāk samaksās no savas kabatas, nekā paņems no valsts. Tā es esmu rīkojusies visus šos gadus. Pat to, kas man pat pienākas kā valsts kontrolierei, es neesmu ņēmusi. Neko, tikai savu atlīdzību“. (Citēts no tvnet.lv raksta “Sudraba par Austrālijas sāgu: jāspēj paškritiski paskatīties uz sevi“).

Bet, ko varam secināt? Ka nav jau laikam īsti konkrētu kritēriju, pēc kuriem vispār varētu pateikt, vai kāds komandējums ir lietderīgs vai nav. Jo mērīt visu naudas summās ir pārāk šauri, un tad sākas netaustāmie ieguvumi vai zaudējumi…

Advertisements