Posts Tagged ‘reklāma’

Vēlēšanu propaganda manā pastkastītē

Ka jau daudzi rīdzinieki, arī es savā pastkastē šajās dienās atrodu pirmsvēlēšanu propagandas materiālus. Kādus tad paņēmienus partijas izmanto, lai pārliecinātu par viņiem balsot?

1. Visplašāk izmantot metode – vienpusīga informācijas pasniegšana.

– Labi darbi. Partijas, kas līdz šim darbojušās, izceļ to, ko labu (vai, viņuprāt, labu) paveikušas un cik pie varas esošie konkurenti neprasmīgi rīkojušies. Protams: neies jau kritizēt sevi… Turklāt izcelti tie labie darbi, kas attiecas uz visu Latviju.  Kāpēc gan ne: varējām Latvijā, vai nevarēsim Rīgā?

–  Aptaujas. Pašvaldību deputātu vietas kārojošie politiķi ņēmuši vērā cilvēku tieksmi rīkoties kā vairākums.  “Vienoti Latvijai” (VL)  kā jaunizveidota organizācija publicējusi (un ar fotoportretiem) to uz ielas aptaujāto viedokļus, kas vēlas jauna spēka nākšanu pie varas, vecajos ir vīlušies. Interesanti būtu zināt, cik cilvēku tika aptaujāti, lai varētu atsijāt pietiekamā skaitā šos konkrētajam izdevumam derīgos viedokļus? Turpat vēl publicēti telefonaptaujas rezultāti, kurā lielākā daļa aptaujāto atbalsta jaunas partijas iekļūšanu domē un no tiem lielākā daļa – “Vienoti Latvijai”. Ja būtu uzrakstīts, cik tad atbalsta tieši “Vienoti Latvijai”, tas neizskatītos tik ļoti daudzsološi- tas ir 30% no aptaujātajiem, tāpēc izcelts atbalsts jaunajiem kopumā – tā ir vairāk kā puse 62%. 62 taču izskatās labāk nekā 30, vai ne? Arī vizuāli- attēls ar % “pīrāgu” lielāks jauno atbalstītājiem, mazāks ar tiem, kam simpatizē tieši “Vienoti Latvijai”.  Te neņemšos spriest, vai tiem, kas vēlēs par šo partiju, ir pamats cerēt, ka partija iegūs nepieciešamos 5 % balsu. Jo to, ka neiegūs, izdevīgi iedvest tautai citām, konkurējošajām partijām… Par to tālāk.

     Teorētiski priekšgalā var nokļūt kāda pie varas neesoša, jauna partija, savukārt, kā rāda pieredzētais, ne vienmēr pie varas esoša partija turpina būt sekmīga nākamajās vēlēšanās.  Vai ir loģiski apgalvot- esam pie varas valdībā un tātad būsim arī Rīgas domē? Protams, ka ne. Taču – ko pauž propagandas materiāli?  Publicētās socioloģiskās aptaujas apliecina, ka daudzi  aptaujātie vēlētāji šim apgalvojumam laikam tomēr tic.  “Vienotība” aicina nebalsot par sīkpartijām, jo tās jau tāpat 5% pāri netiks…  “Saskaņas centrs” publicējis socioloģisko aptauju, kurā parādīts, ka iedzīvotāji par viskompetentāko risināt dažādas Rīgas problēmas uzskata tiešu šobrīdējo mēru N.Ušakovu. Skaidrs, ka partijas publicē sev visglaimojošako aptauju rezultātus.  Vai arī vispār nepublicē. Kā pieredze rāda, aptauju rezultāti  ne vienmēr sakrīt ar vēlēšanu rezultātiem. Līdz ar to, manuprāt, šādu socioloģisku aptauju publicēšana pirms vēlēšanām uzskatāma par manipulatīvu. Jo tie, kam simpatizē kāda partija, un to viņi ierauga šajā aptaujā kā 5% barjeru nesasniegušu, par to var arī nenobalsot. Un ko tad, ja šādi vēlētāji kopumā ir tik daudz, ka, tomēr balsojot par šo sev simpatizējošo partiju, būtu sasniegta barjera?

Kandidātu pozitīvās īpašības. Zaļā partija pievēršas motivācijai. Mēra kandidāts apgalvo, ka pietiekami turīgs, līdz ar to liekot mums domāt, ka tradicionālajam priekšstatam  par “zagļiem”, kas raujas pie “siles” neatbilst… Bet, cik loģiski ir secināt, ka turība garantē godīgumu, spēju adekvāti risināt pilsētas problēmas?

Ģimene. Liela dūre ar laulības gredzenu uz “Vienoti Latvijai” izdevuma pirmās lapas. Tas, ka mēra kandidātam ir ģimene, tiek īpaši izcelts. Atmiņā ataust A.Šlesera priekšvēlēšanu bukleti vai brošūras, kur ar bildēm un plašā aprakstā tika parādīts, cik viņš ir lielisks ģimenes cilvēks, un tas, ja pareizi atceros, aizņēma lielāko šīs bukleta daļu… Un nu pirms šīm vēlēšanām Dr. Belēvičs stāsta par savu bērnu dzīvēm, par mazbērniem, to, ka grib kandidēt, lai mazmeitai būtu labāka dzīve. “Vienoti Latvijai” Mareks Zeltiņš arī izceļ, cik viņam svarīga ģimene…  Mēra pozitīvais tēls –   ģimenes cilvēks, tēvs/māte bērniem. Lai liktu saprast, ka tas it kā garantē godīgāku motivāciju, dziļāku izpratni par problēmām.  Ne visi  tā dara. “Reformu partijas” kandidātei arī ir ģimene, taču tas priekšvēlēšanu izdevumā netiek izcelts – viņa runā par savu pieredzi, darbu, kas no kandidēšanas viedokļa ir laikam tā kā racionālāk. “Nacionālās apvienības” mēra kandidātei Baibai Brokai tāda persona kā “vīrs” VID amatpersonu deklārāciju publiski pieejamajā datu bāzē neparādās.  Un arī partijas reklāmas izdevumā nekas par viņas ģimeni nav. Saprotams, šis nav tas gadījums, kad tas jāizceļ- vai tā būtu dzīves drauga neesamība vai vienkārši nereģistrētas attiecības. Tāda pati situācija ir Armandam Krauzem no “Latvijas zemnieku savienības” (LZS) un Sarmītei Ēlertei no “Vienotības”.   Nekādā ziņā negribu noniecināt ģimenes cilvēkus, bet, ja man būtu jāreklamē kāds bezbērnu, bezģimenes politiķis, es droši vien izceltu, ka šis kandidāts ir labāks nekā tie, kam ģimenes, jo tas, ko būs paveicis, būs vienīgais, ko viņš var atstāt aiz sevis. Bet tie, kam ģimenes, vajadzīgi lielāki resursi, lai uzturētu to, līdz ar to motivācija rūpēties, pirmkārt par savu labklājību. Ar to gribu teikt, ka tas, vai mēra kandidātam ir vai nav ģimene, bērni, manuprāt, nav korelācija ar to, vai tas ir labāks vai sliktāks kā mērs vai politiķis vispār, tādēļ arī stāstu izvēršanu par savu privāto dzīvi šādos pirmsvēlēšanu izdevumos var uzskatīt par manipulatīvu paņēmienu. Tas ir tikpat jocīgi kā gadījumos, kad kāds ierodas uz darba interviju un tajā, pirmkārt, sāk stāstīt par savu ģimeni nevis izglītību, pieredzi u.tml.

2. Izmantota arī tāda metode kā sakarību norādīšana, kur to nav, sasaistīšana. “Vienoti Latvijai” ar asprātīgu vizuālu tēlu pauž, cik slikti ir balsot par vecajām partijām. Cigarešu paciņai līdzīgs attēls ar uzrakstu “Vai zināji, ka… Pieradums balsot par vecajām partijām rada atkarību!” , turpat-  attēls ar pakārušos cigareti. Balsošana par jau zināmajām partijām tiek sasaistīta ar  tādu negatīvu parādību kā atkarību no smēķēšanas. Kaut arī – kas tur slikts, ja kāds tomēr nav vīlies un paliek uzticīgs tai partijai, par ko balso vienmēr… Nez vai tas gluži jāpielīdzina atkarībai no nikotīna, alkohola u.tml. vielām.

Zaļā partija savukārt visur pievelk aiz matiem zaļo krāsu- kultūra, ekonononika, pat medikamenti zaļi…

Lai sevi paslavinātu,  LZS  atsaucas uz Ulmaiņlaika LZS, pat tā iegulījumu Brīvības pieminekļa tapšanā.  Utt. Skaisti jau… Bet kāds tam visam sakars ar tagadējo LZS un viņu potenciālo ieguldījumu? Dēļ šīs vēstures par viņiem jāvēl? Viens no virsrakstiem LZS izdevumā ir “Zemnieki Rīgā ir bijuši un būs!”, savukārt 1.lpp LZS nodēvēts par tradīcijām bagātāko spēku Latvijā, ar plašu pārstāvniecību reģionos. Un līdz ar apgalvojumu – ja būsim ietekmīgāki pašvaldībās, tad tas būs arguments, lai atgrieztos valdībā… Vai tiešām? Te izskatās pēc metodes slidenā nogāze.  Un jāpalasa arī tēma – pareģojumu pašpiepildīšanās.  Kaut arī – lai cik pārliecināti par sevi būtu LZS, “Vienotības” izdevuma publicētajā socioloģiskajā aptaujā LZS nemaz nav tie, kas Rīgā pārvar 5% barjeru (un tā tas arī notika).

3. Sakarību radīšana radniecīga valodas prasmīgai izmantošanai. Sāksim ar abstraktiem, vispārīgiem vārdiem. Piemēram tādiem, kas mums saistās ar ko pozitīvu. “Vienotības” žurnāliņā jau pašā sākumā vesels to birums – publicēti 10 iemesli, kāpēc par viņiem jābalso- 1. Stabils 2. Latvija 3. Attīstība 4. Komanda 5. Lielākais (labēji centriskais spēks) 6. Strādās 7. Vienotība 8. Vadošais 9. Skaidri 10. Dombrovskis.  Vismaz pirmie 9 vārdi vairumam sasistās ar kaut ko pozitīvu. Katram pievienots arī skaidrojums, kuros savukārt atkal vispārinājumu netrūkst – spēks, nostiprināsim, ekonomikas izaugsme, kopdarbība, pieredzējuši un stipri cilvēki, pienācīgi, atbildīgi un pamatoti lēmumi utt. Kopumā šī lappuse atgādina tādu kā dzejas lappusīti.  Liekas, šie vārdi sarakstīti uz lapiņām, salikti kādā trauciņā, sakratīti un tad nu kā izbira, tā arī salikti teikumos. Loģiku te grūti atrast. Ja domājam ne tik daudz poētiski, cik racionāli, tad saprotam, ka šādu vai ļoti līdzīgu sarakstu varētu publicēt gandrīz ikviena partija. Tikai bez Domrovska, protams.

Komiski, ka vienotība “Saskaņas centra” darbošanos Rīgas domē nodēvē par populistisku, tuvredzīgu – kas attiecas uz tēriņiem.  Taču, ja palasa “Vienotības” solījumus: ko tik viņi par brīvu negrasās nodrošināt papildu sabiedriskā transporta brīvbiļetēm (kuru dēļ pensionāri tā fano par Ušakovu)… Vai tas nav populisms?

* * *

Apjoms propagandas materiāliem dažāds. Plašākie pievēršas Rīgas populārāko problēmu norādīšanai un piedāvā risinājumus. Citi kritizē pie varas esošos. Bet ļoti mulsina krustvārdu mīklu, anekdošu, ēdienu recepšu un horoskopu publicēšana šajos materiālos (“Reformu partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”). “Vienotībai” fotogalerija – ak, cik mēs forši, vienoti, protam gan strādāt, gan izklaidēties. Laikam naudas papīram netrūkst… Vai arī tādā  veidā vēlas parādīt, ka neesam jau nekāda sīkpartija, varam atļauties. Man gan tas liek domāt- izšķērdība.  Kaut šādā ziņā regulāri iznākošie žurnāli, ko saņemu no “Saskaņas centra”  latviešu un krievu valodās laikam ir nepārspēti.  Viskompaktākā ir “Nacionālās apvienības” (NA) ne visai  izvērstā reklāmas lapa bez liekvārdības. Starpcitu, tieši šim izdevumam no propagandas viedokļa maz kur piesieties – kandidātu saraksts – bez kādām uzrunām, tikai vārds, uzvārds, profesija, izglītība; tad viena lappuse ar solījumiem, pirmajā lapā smaidoša mēra kandidāte uz Latvijas karoga fona un viņas īsā uzruna. Nekāda esošas varas saimniecisko neveiksmju gānīšana utt.  Izceltas prioriātes nevis tiek solīts viss. Ja nu vienīgi vārdu “nacionālais”, “latviskais” izmantošana, nesenā valodas referenduma piesaukšana, taču tas raksturo partijas prioritātes kopumā (nav jau runa tikai par šīm vēlēšanām), turklāt latviskais lielai Rīgas auditorijas daļai diez vai ir tik ļoti svarīgs – zinot šīs pilsētas nacionālo sastāvu.

Protams, šeit nav analizētas visu partiju priekšvēlēšanu aģitācijā izmantotās metodes, tas jau ir darbs, kas prasa vairāk laika nekā man ir … Tāpēc, ja esat manījuši ko interesantu, kas attiecas uz šo tēmu, atstājiet savu viedokli komentāru sadaļā! Un ja kādam liekas, ka fanoju un balsoju par NA- tā nav!

Starpcitu, tematiskā ziņā radniecīgus tekstus var atrast šeit http://velesanaslv.blogspot.com/

Advertisements

Blefošana ar nabadzību

Kurš gan nav dzirdējis stāstus par ubagiem, kas sazvanās sava starpā ar dārgiem mobilajiem telefoniem un pēc darba dienas uzvelk parastas drēbes un aizbrauc dārgā automašīnā? Ubagi, kas izliekas par invalīdiem, kas vāc naudu it kā slima bērna ārstēšanai. Līdz pat radikālākiem gadījumiem, kad cilvēks tiek speciāli sakropļots, lai ar iežēlināšanu ubagošana būtu veiksmīgāka. Iežēlināšanai var tikt izmantoti arī līdzpaņemtie dzīvnieki. Dzirdēts arī par krāpniekiem, kas ar aizkustinošu stāstu par viņam it kā nozagto maku vai mašīnu galvaspilsētas ielās lūdz naudu it kā nokļūšanai atpakaļ uz dzimto pilsētu.  Viens piemērs šeit„..apsekojot ubagotājus, konstatēti gadījumi, kad cilvēks saņem sociālo palīdzību un paralēli lūdz arī žēlastības dāvanas, jo nemāk iztikt. Tāpat mēdz ubagot pansionātu klienti, kas taču atrodas pilnā valsts apgādībā.” (No Zandas Lielbārdes raksta „Ubagošana kā sociāla parādība”)

Tas lielākoties nav nekas jauns. Naudu mēdz lūgt ne tikai ubagi, it kā savu materiālo pamatvajadzību nodrošināšanai, bet arī cilvēki, kam tā ir, bet radusies kāda neatliekama papildu vajadzība. Tie ir cilvēki, kas patiešām zaudējuši pajumti ugunsgrēkā vai lūdz naudu slimības ārstēšanai, gan arī ļaudis, kas savu bēdu stāstu izdomā vai vismaz krietni pārspīlē. Citreiz uzdarbojas veikli starpnieki – individuāli cilvēki vai viltus “labdarības” organizācijas.

Ne vienmēr runāšanai par savu nabadzību vai trūkumu (vai arī tās izcelšanai ar citiem līdzekļiem) galvenais nolūks ir saņemt kādu materiālo atbalstu. Tas var kalpot kā apzināts aizsarglīdzeklis, lai tuvinieki, kam iet grūtāk, neko neprasītu. Tā var būt kā maskēšanās, lai slēptu patiesos, īpaši nelegālā veidā gūtos ienākumus.

Citreiz tas ir iluzors trūkums – kad cilvēks uzskata sevi par trūcīgu tāpēc, ka viņam nepietiek naudas dārgām un ekskluzīvām lietām. Tam pievienojas priekšstats, ka šīs lietas ir bezmaz kaut kas iztikšanai un izdzīvošanai nepieciešams. Un tad vēl reklāmu iepotētā ideja, ka pilnīgi visu noteikti vajag iegadāties  jaunu (neko lietotu).

Citreiz cilvēks pats šo trūkumu rada – piemēram, saņemto naudu, piemēram, nospēlē azartspēlēs vai nodzer un tad izmanto tādas frāzes kā „kas tā par valsti, ka manam bērnam jāmirst badā” u.tml.

Protams, nabadzība pastāv un nekādā ziņā negribu apgalvot, ka visi nabadzīgie izliekas.  Reiz tirgū vienā no paviljoniem man pienāca klāt pensionāre ar lūdzošu skatu kaut ko iedot, es viņai nopirku sieru, par ko viņa bija patiešām ļoti pateicīga.  Negribu arī tagad meklēt un te minēt kaut kādu statistiku, jo, ņemot vērā algas aploksnē u.tml. lietas, ko cilvēki slēpj, diez vai tā vispār var būt precīza. Taču šeit mēģināju pateikt to, ka aiz vārdiem „grūta finansiālā situācija” reizēm var stāvēt pilnīgi kaut kas cits nekā iedomājamies. Tā var būt arī blefošana. Un vēl  – pie mums nepastāv kārtas vai kastas, tādējādi daudziem ir iespēja. Tikai vai ir vēlēšanās?

Informācijas vienpusība

Pasniedzot vairākus faktus par kādu  notikumu, personu, priekšmetu vai parādību fakti var tikt atlasīti tendenciozi – t.i., lai kādu nomelnotu, atklāt tikai negatīvos faktus, vai arī  otrādi.  Piemēram, lai reklamētu kādu preci vai pakalpojumu, pārdevējs parasti izceļ tieši tās pozitīvās īpašības un klientu atsauksmes. T.i., tiek izmantota metode, kurā patiesība par daļu no kaut kā tiek attiecināma uz visu šo objektu vai parādību. Nevēlamo informāciju, kas kavē par kaut ko pārliecināt var vai nu noklusēt vispār vai arī no visa izcelt (pat nenozīmīgo) to, ko vēlams izcelt. Cits piemērs –  sapulcē tika apspriests X kursa darba iespējamās kļūdas. Izrādījās, ka kļūdu tomēr nav. Sapulce nolēma, ka jātiecas pēc kursa darbu kopējās kvalitātes paaugstināšanas. Kāds secinājums radīsies uztvērējam, ja viņam pasaka tikai 1. un 3. teikumu? Vai arī – teorēmu, kuru pierādījis X, es arī esmu pierādījis. Te izlaists “tikai es to izdarīju vēlāk”. Var parādīties kāda publikācija par kādu notikumu, tikai noklusējot būtisko faktu, ka tas noticis citā valstī vai arī pagātnē, nevis mūsdienās. Vēl piemērs – notiek nelaimes gadījums, žurnālisti mēģina sazināties ar iestādes vadītāju, bet tas neizdodas, jo viņš ir atvaļinājumā. Tā vietā, lai meklētu pienākumu izpildītāju un uzklausītu viņu viedokli, žurnālisti paziņo, ka „vadības viedokli neizdevās noskaidrot, vadītājs devies atvaļinājumā”. Fakti pareizi, taču publikai jādomā, ka vadītājs izvairās no atbildības, kaut arī konkrētajā gadījumā vadītājs bija devies atvaļinājumā, pat pirms neparedzamais nelaimes gadījums bija noticis. Šo faktu, žurnālisti, protams, noklusēja, jo viņu mērķis bija nevis noskaidrot patiesību, bet radīt iespaidu, ka konkrētajā iestādē vadība ir bezatbildīga utt.

Zināms teiciens par mušu, no kuras var izpūst ziloni. Lai kaut ko diskreditētu var izcelt kādu pat pavisam nenozīmīegu sīkumu. Un otrādi – lai panāktu pozitīvu iespaidu, akcentēt nenozīmīgu priekšrocību. (Atslodzei variet palasīt rakstu Kāpēc
mums patīk izpūst no mušas ziloni
 portālā spoki). Efekta palielināšanai nenozīmīgo var izcelt, aprakstot īpaši detalizēti (misleading vividness).

Izdalot un iepazīstinot ar kādiem dokumentiem, var izrādīties, ka daļa no tiem “nejauši aizmirsti” iedot vai arī tiek iedoti vēlāk, kad jau līdz lēmuma pieņemšanai vairs nav laika ar tiem iepazīties. Kāds dokuments, vētule u.c. var izrādīties arī “mistiskā veidā” nozudis. Inscenētai “nejaušībai” (arī sagadīšanās) ir liela loma informācijas vienpusīgā pasniegšanā. Tas ļauj arī dalīties ar it kā “nejauši” saņemtiem materiāliem, dokumentiem, it īpaši, ja tie saņemti “tikko” un saņēmējs pat nav “lasījis” (pēdiņas lietoju, jo realitātē varbūt, ka ļoti labi zina šo dokumentu vai materiālu saturu). Var nofilmēt intervijas ar “nejaušiem aculieciniekiem”. Un vispār pateikt, ka kādam var likties, ka kaut kas ir tendenciozs, jo patiesībā informācija atlasīta vai pat grupēta nejauši. Turklāt būs ļoti grūti pierādīt pretējo.

Te jāpiemin arī izraušana no konteksta.  „Kādā valstī ierodas augsta ranga politiķis. Kāds sensāciju kārs žurnālists vēl pie lidmašīnas uzdod viņam jautājumu: „Sakiet, kāds ir jūsu viedoklis par elitārajiem prieka namiem?” Politiķis pārsteigs izsaucas: „Vai tad jūsu valstī tādi ir?” Protams, nākamās dienas laikraksta pirmo lapu rotā virsraksts: „Pirmais jautājums, ko, izkāpis no lidmašīnas, uzdeva politiķis, bija: „Vai jūsu valstī ir elitāri prieka nami?”( Jānis Sils, „Masu apziņas manipulācija”, 29.lpp.).

Par sensacionālām laika ziņām sk. šo video “Viltus laika ziņas”.

Šajā sakarā sk. arī – cenzūra.

Pastāv teiciens “pievilkšana aiz matiem” – kad kaut kas tiek atzīts par pieņemamu tas, kas ir neatbilstošs. Lai to izdarītu ir jānoklusē informācija, kas ļauj identicēt šo neatbilstību, jāizceļ nenozīmīgi fakti.

Vienpusējas informācijas pasniegšana būs īpaši efektīva, ja pirmstam izmantos t.s. informācijas blokādi. “Šīs metodes pamatā ir sniedzamās informācijas ierobežošana, radot pieprasījumu pēc tās. Nākamais solis ir vienpusējas informācijas sniegšana, kas automātiski nodrošina lielu publicitāti, pateicoties informatīvajam vakuumam, tādējādi panākot lielu sabiedriskā viedokļa iespaidošanas varbūtību.” (H.Rungas raksts “Smadzeņu skalošanas metodes”)

Ilūziju, ka informācija netiek pasniegta vienpusīgi, var radīt atgriezeniskās saites imitēšana, piemēram, viltus zvani uz  studiju. Tie varbūt speciāli noorganizēti, kas piezvana un uzdod “pareizo” jautājumu vai arī īsts zvanītājs, kurš atlasīts no citiem, kurus pie vārda nepielaiž, jo viņiem nav ienācis prātā “pareizais” jautājums.  Tas pats attiecas uz “iedzīvotāju vēstuļu”, tvitera ierakstu, interneta komentāru citēšanu.

H.Runga: “Tik pat manipulējamas ir arī pseidoaptaujas, lai „noskaidrotu skatītāju viedokli”, kas drīzāk ir viedokļu formulēšanas, nevis noskaidrošanas rīks, jo cilvēkam ir tieksme pieslieties vairākuma viedoklim, nevis vienam pašam peldēt pret straumi. Liela nozīme aptaujās arī ir jautājumu un atbilžu formulēšanā. Līdzīgi ir ar ielu aptaujām dažādām vajadzībām – var jautāt, kamēr dabon īsto atbildi, kuru rādīt ēterā vai publicēt laikrakstā. Galu galā, var arī kādu paziņu nointervēt, lai sižetam būtu īstie uzsvari. Un sižetā tiek pieteikts, piemēram, šādi: „arī mūsu aptaujātie iedzīvotāji bija līdzīgās domās, ka…”. Nevienu īsti neinteresē, ka tie ir tikai 4 cilvēki no 2 miljoniem. Turklāt, nereti, lai radītu it kā objektīvu ainu, tiek pieļauts arī kāds oponenta viedoklis, taču tas ir pārliecinošā mazākumā. Pie šīs tehnikas pieskaitāmi arī iepriekš saskaņoti jautājumi intervijās un preses konferencēs.”  (H.Rungas raksts “Smadzeņu skalošanas metodes” )

Dalībnieku atlase. Lai panāktu vienpusīgas informācijas dominēšanu kādā publiskā diskusijā, var pieaicināt tikai tos cilvēkus, kas paudīs tādu informāciju, kas atbalstīs to viedokli, kas jāvirza.  Ja pretējā viedokļa pārstāvji vispār tiek aicināti, tad tikai vājākie pārstāvji, kuru argumentus līdz ar to visvieglāk būs apstrīdēt.  Diskusijas vadītājs var lietot arī tādu metodi kā manipulācija ar reglamentu – piemēram, kādam ļaujot izteikties ilgāk kā paredzēts, citam ne. Vai arī ļaujot ilgāk runāt “nevēlamā” viedokļa paudējam, kas ir vājš runātājs. Ar t.s. slēptā reklāma diskusijās identificējama tad, ja ierodas dalībnieki (piemēram, konkrēta uzņēmuma/u pārstācji), kas par savu dalību ir samaksājuši.
Tēma par informācijas vienpusību ietver jautājumu par nozīmīgo un nenozīmīgo. Valdis Zāle grāmatā “Psihotriki. Blefošana. Manipulācijas” par to:

□       “Nozīmīgus melus var maskēt ar nenozīmīgu pa­tiesību. Piemēram, Latvijas pārstāvji pārmet Krievijas de­legācijai melus par to, ka Latvija 1940. gadā pati iestājusies Padomju Savienībā. Bet Krievijas pārstāvis atbild, ka šo uzņemšanu tautas vārdā lūguši paši latvieši — Augusts Kirhenšteins un Vilis Lācis.

□       Nozīmīgu patiesību iespējams maskēt ar neno­zīmīgu patiesību. Piemēram, kādu jaunu zinātnisku atklājumu, mākslas, literatūras šedevru var izbrāķēt subjektīvu iemeslu dēļ, atrodot tajā sīkas, nenozīmīgas kļūdas. Tāpat iespējams kādu atklājumu pierakstīt sev, pieliekot tam klāt nenozīmīgas detaļas. Bieži strīdi par autortiesībām šādā aspektā ir komponistu un mākslinieku vidū.” (61. lpp.) Kāds politiķis – gan, lai izvairītos no atbildes, gan arī stāstot par sevi- var izcelt neozīmīgas savas dzīves detaļas, lai atstātu iespaidu uz auditoriju (braucis u darbu ar tramvaju, strādājis līdz vēlai naktij u.tml.).

Kad notikusi daudzu negatīvo faktu noklusēšana vai noslēpšana, jārunā par Potjomkina sādžām (vai ciemiem). Kaut arī ir vēsturnieki, kas uzskata šos faktus par pārspīlējumu, tie vēsta, ka 18.gadsimtā valsts apamtpersona A.G.Potjomikins, lai noslēptu to, ka Krimā nav panākts solītais progress no imperatores Katrīnas II – tur, kur viņa brauca tika sacelti mākslīgi ciemi- tikai lai raītu iespaidu. Tagad tas kļuvis par apzīmējumu skaistai fasādei, kas aiz sevis slēpj ne to patīkamāko ainu. Tādējādi pat vergu vai koncentrācijas nometnēs ieslodzīto dzīvi var attēlot visnotaļu jauku un bezrūpīgu.  “Potjomkina sādžas” bijuši dažādās valstīs un vēstures periodos. Piemēram, “the Paradise Ghetto”, ko nacisti izveidoja, lai atrādītu Sarkanajam krustam. U.c.   Kāds piemērs arī tepat Latvijā (Agra Liepiņa raksts “Potjomkina sādža” portālā la.lv 29.02.2012.). Terminu “Potjomkina sādža” var lietot arī, lai raksturotu sagrozītu interpretāciju, izskaistinātu kaut kā portretējumu. Ojāram Vācietim arī ir dzejolis ar nosaukumu “Potjomkina sādža” (sk. te, pēc nosaukuma).