Posts Tagged ‘reformu plāns’

Reformas augstākajā izglītībā

Uzreiz pateikšu, ka neesmu no Reformu partijas atbalstītāju vidus un šī rakstiņa mērķis arī nav vai nu izteikt atbalstu vai noniecināt Izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa iecerētās reformas augstākās izglītības lauciņā. Raksts tikai ieskicē dažus psihotrikus, ko mēģina lietot dažādu viedokļi paudēji, bet nebūt neatspoguļo visus. Turklāt tekstam ir visas iespējas papildināties ar dažādiem viedokļiem, t.sk. jūsu komentāriem.

2012.g. 21.novembrī portālā diena.lv publicēts Aigara Bikšes raksts “Manāmi skaidri centieni manipulēt ar sabiedrības apziņu“, kurā izgaismoti daži masu apziņas manipulācijas paņēmieni, kurus izmanto Izglītības un zinātnes ministrs, kā arī viņa atbalstītāji. Paņēmieni saistīti galvenokārt ar birku/etiķešu “piekarināšanu“.

Sākumā likās, ka ielikšu linku un ar to pietiks. Taču, to lasot, sapratu, ka arī raksta autors pats izmanto šāda veida paņēmienus, tikai varbūt citus. Vienu no tiem (post – hoc) uzrāda komentētājs Krizo Sensi: “Nevajag jau kvalitāti obligāti nesaraujami sasaistīt ar finansējumu, kuru taču veido ne tikai valsts piešķirtais, bet arī studentu maksātais. Vairums jau ir apjautuši, ka skolu (turklāt ar dažādas kvalitātes līdzīgām programmām), kam to naudu valsts dod ir par daudz. Tāpat vairumam ir skaidrs, ka valstij nevajag tik daudz „speciālistu” daudzās nozarēs, cik augstskolas gadā sagatavo. Vai valstij jādala nauda visām šīm programmām un tik lielam studējošo skaitam? Vai nebūtu prātīgāk piešķirt tikai vienai programmai, bet lielāku summu, rēķinot apmēram nepieciešamo speciālistu skaitu. Pārējie, kas vēlas studēt, lai paši maksā lielākas summas.” Tāpat saskatāms paņēmiens – melīgā dilemma – tātad vienīgi papildu finansējuma piešķiršana paaugstinās augstākās izglītības kvalitāti, ignorējot iespēju, ka kvalitāti var paaugstināt arī jau esošā finansējuma racionālāka pārdale, piemēram,  slēdzot tās programmas, kas pārāk daudz dublējas un/vai samazinot studiju vietu skaitu, tādējādi sekmējot to, ka studē spējīgākie, nevis ikviens, kurš spēj maksāt (tas savukārt ļautu pacelt prasību līmeni studentiem un līdz ar to arī izglītības kvalitāti). Tālāk rodas jautājums – vai tas, ka palielinās finansējumu, viennozīmīgi novedīs pie studiju kvalitātes paaugstināšanās? Var gan novest, gan nenovest – piemēram, ja augstskola, tā vietā, lai piesaistītu spējīgākus pasniedzējus, saņemto finansējumu izlieto sava administratīvā aparāta uzpūšanai vai arī algu palielināšanai visiem tiem pašiem pasniedzējiem, kas no tā labāk pasniegt varbūt nemaz nesāks.

Tāpat ar draudēšanu par to, ka nākamais darbaspēks brauks studēt uz ārzemēm, lai tur pēc tam paliktu. Bikše raksta: “Latvijas valsts (kulturāli un saimnieciski identificējama teritorija, šobrīd Eiropas savienības ietvaros), kura nefinansē savu augstāko izglītību, dzemdē citu valstu ekonomiski aktīvos iedzīvotājus.” T.i., ja nedos naudu izglītībai, tā šeit būs nekvalitatīva un tāpēc cilvēki brauks studēt un strādāt citās valstīs. Taču tā ir situācijas vienkāršošana un atkal post-hoc, jo iedzīvotāju izbraukšanu ietekmē arī darba vietu trūkums un zemās algas Latvijā.  Jo pat, ja izglītība būs kvalitatīva un labi finansēta, tad neatrodot šeit atbilstošu darbu, jauni cilvēki  ļoti iespējams izbrauks. Un, pateicoties labākai izglītībai, pat būs aiz robežas vēl konkurētspējīgāki kā līdz šim. Izņēmums būtu augtskolu pasniedzēji, kurus apmierinātu algas šeit.

Saskatāms arī ad-hominem – nedodat mums pietiekami naudu, nu tad arī nekritizējiet, ka ir slikti. Protams, var klusēt un neteikt neko, bet tas neietekmē īstenību – t.i. vai nu ir vai nav kvalitatīva izglītība. Kaut arī raksta autoram nepatīk vārds “nekvalitatīva”, tomēr no teksta secināms, ka kvalitātei vēl ir vieta, kur augt.  Tālāk – raksta autors liek noprast, ka politiskajai elitei nemaz īstenībā neinteresē labi izglītoti cilvēki (ar neizglītotiem vieglāk manipulēt), tikai pašu bērnu izglītošana pasaules augstskolās, tādējādi virzot lasītājus uz domu, ka ar šādu slēpto motivāciju, reformu veicēji patiesībā nemaz kvalitātes uzlabošanos nevēlas.

Ad-hominem, protams, pielieto arī Ķīļa aizstāvji, kā galveno motivāciju viņa oponentiem no augstskolu rektoru vidus piedēvējot vēlmi saglabāt savas siltās amata vietas un lielās algas.

Bikšes rakstā saskatāma arī manipulēšana ar vārdiem – reformētāju aktivitātes tiek nosauktas par augstskolu “terorizēšanu”, ieceri par iekļūšanu Pasaules labāko augstskolu pulkā – par “absurdu”. Kaut arī viņš šo savu izteikumu pamato, bet atkal – gandrīz vienīgais, kas to sasniegt neļauj, esot pārāk mazais finansējums (sk. vēlreiz šī teksta 3.rindkopu).

Robertam Ķīlim sabiedrības maldināšanu un klaju manipulēšanu ar faktiem pārmet Jānis Riņķis rakstā “Jānis Riņķis: Ķīlis pūš sabiedrībai acīs miglu”. Kaut arī šajā rakstā, manuprāt, var atrast “pārsteidzīgus” secinājumus, piemēram, idejā  – ja pieprasa demisiju, tātad slikts ministrs.  Jo te rodas jautājums- vai sabiedrībā, kuru veido dažādi cilvēki, ar dažādam vērtībām, vispār ir iespējams izpatikt visiem? Un ja vienmēr atradīsies kāds kam kaut kas nepatīk, tad kāpēc lai viņš nepieprasītu demisiju? Kaut arī, protams, demisijas pieprasīšana neizslēdz to, ka īstenojamās reformas patiešām ir “garām”. Tajā pašā laikā, kāds ministrs var sadomāt vēl ko “neprātīgāku”, bet sanāks tā, ka viņa demisiju nepieprasīs. Vai tas nozīmē, ka viņš/a ir labāks ministrs?

Advertisements