Posts Tagged ‘Kombuļu Inese’

Vēlēšanu propaganda manā pastkastītē

Ka jau daudzi rīdzinieki, arī es savā pastkastē šajās dienās atrodu pirmsvēlēšanu propagandas materiālus. Kādus tad paņēmienus partijas izmanto, lai pārliecinātu par viņiem balsot?

1. Visplašāk izmantot metode – vienpusīga informācijas pasniegšana.

– Labi darbi. Partijas, kas līdz šim darbojušās, izceļ to, ko labu (vai, viņuprāt, labu) paveikušas un cik pie varas esošie konkurenti neprasmīgi rīkojušies. Protams: neies jau kritizēt sevi… Turklāt izcelti tie labie darbi, kas attiecas uz visu Latviju.  Kāpēc gan ne: varējām Latvijā, vai nevarēsim Rīgā?

–  Aptaujas. Pašvaldību deputātu vietas kārojošie politiķi ņēmuši vērā cilvēku tieksmi rīkoties kā vairākums.  “Vienoti Latvijai” (VL)  kā jaunizveidota organizācija publicējusi (un ar fotoportretiem) to uz ielas aptaujāto viedokļus, kas vēlas jauna spēka nākšanu pie varas, vecajos ir vīlušies. Interesanti būtu zināt, cik cilvēku tika aptaujāti, lai varētu atsijāt pietiekamā skaitā šos konkrētajam izdevumam derīgos viedokļus? Turpat vēl publicēti telefonaptaujas rezultāti, kurā lielākā daļa aptaujāto atbalsta jaunas partijas iekļūšanu domē un no tiem lielākā daļa – “Vienoti Latvijai”. Ja būtu uzrakstīts, cik tad atbalsta tieši “Vienoti Latvijai”, tas neizskatītos tik ļoti daudzsološi- tas ir 30% no aptaujātajiem, tāpēc izcelts atbalsts jaunajiem kopumā – tā ir vairāk kā puse 62%. 62 taču izskatās labāk nekā 30, vai ne? Arī vizuāli- attēls ar % “pīrāgu” lielāks jauno atbalstītājiem, mazāks ar tiem, kam simpatizē tieši “Vienoti Latvijai”.  Te neņemšos spriest, vai tiem, kas vēlēs par šo partiju, ir pamats cerēt, ka partija iegūs nepieciešamos 5 % balsu. Jo to, ka neiegūs, izdevīgi iedvest tautai citām, konkurējošajām partijām… Par to tālāk.

     Teorētiski priekšgalā var nokļūt kāda pie varas neesoša, jauna partija, savukārt, kā rāda pieredzētais, ne vienmēr pie varas esoša partija turpina būt sekmīga nākamajās vēlēšanās.  Vai ir loģiski apgalvot- esam pie varas valdībā un tātad būsim arī Rīgas domē? Protams, ka ne. Taču – ko pauž propagandas materiāli?  Publicētās socioloģiskās aptaujas apliecina, ka daudzi  aptaujātie vēlētāji šim apgalvojumam laikam tomēr tic.  “Vienotība” aicina nebalsot par sīkpartijām, jo tās jau tāpat 5% pāri netiks…  “Saskaņas centrs” publicējis socioloģisko aptauju, kurā parādīts, ka iedzīvotāji par viskompetentāko risināt dažādas Rīgas problēmas uzskata tiešu šobrīdējo mēru N.Ušakovu. Skaidrs, ka partijas publicē sev visglaimojošako aptauju rezultātus.  Vai arī vispār nepublicē. Kā pieredze rāda, aptauju rezultāti  ne vienmēr sakrīt ar vēlēšanu rezultātiem. Līdz ar to, manuprāt, šādu socioloģisku aptauju publicēšana pirms vēlēšanām uzskatāma par manipulatīvu. Jo tie, kam simpatizē kāda partija, un to viņi ierauga šajā aptaujā kā 5% barjeru nesasniegušu, par to var arī nenobalsot. Un ko tad, ja šādi vēlētāji kopumā ir tik daudz, ka, tomēr balsojot par šo sev simpatizējošo partiju, būtu sasniegta barjera?

Kandidātu pozitīvās īpašības. Zaļā partija pievēršas motivācijai. Mēra kandidāts apgalvo, ka pietiekami turīgs, līdz ar to liekot mums domāt, ka tradicionālajam priekšstatam  par “zagļiem”, kas raujas pie “siles” neatbilst… Bet, cik loģiski ir secināt, ka turība garantē godīgumu, spēju adekvāti risināt pilsētas problēmas?

Ģimene. Liela dūre ar laulības gredzenu uz “Vienoti Latvijai” izdevuma pirmās lapas. Tas, ka mēra kandidātam ir ģimene, tiek īpaši izcelts. Atmiņā ataust A.Šlesera priekšvēlēšanu bukleti vai brošūras, kur ar bildēm un plašā aprakstā tika parādīts, cik viņš ir lielisks ģimenes cilvēks, un tas, ja pareizi atceros, aizņēma lielāko šīs bukleta daļu… Un nu pirms šīm vēlēšanām Dr. Belēvičs stāsta par savu bērnu dzīvēm, par mazbērniem, to, ka grib kandidēt, lai mazmeitai būtu labāka dzīve. “Vienoti Latvijai” Mareks Zeltiņš arī izceļ, cik viņam svarīga ģimene…  Mēra pozitīvais tēls –   ģimenes cilvēks, tēvs/māte bērniem. Lai liktu saprast, ka tas it kā garantē godīgāku motivāciju, dziļāku izpratni par problēmām.  Ne visi  tā dara. “Reformu partijas” kandidātei arī ir ģimene, taču tas priekšvēlēšanu izdevumā netiek izcelts – viņa runā par savu pieredzi, darbu, kas no kandidēšanas viedokļa ir laikam tā kā racionālāk. “Nacionālās apvienības” mēra kandidātei Baibai Brokai tāda persona kā “vīrs” VID amatpersonu deklārāciju publiski pieejamajā datu bāzē neparādās.  Un arī partijas reklāmas izdevumā nekas par viņas ģimeni nav. Saprotams, šis nav tas gadījums, kad tas jāizceļ- vai tā būtu dzīves drauga neesamība vai vienkārši nereģistrētas attiecības. Tāda pati situācija ir Armandam Krauzem no “Latvijas zemnieku savienības” (LZS) un Sarmītei Ēlertei no “Vienotības”.   Nekādā ziņā negribu noniecināt ģimenes cilvēkus, bet, ja man būtu jāreklamē kāds bezbērnu, bezģimenes politiķis, es droši vien izceltu, ka šis kandidāts ir labāks nekā tie, kam ģimenes, jo tas, ko būs paveicis, būs vienīgais, ko viņš var atstāt aiz sevis. Bet tie, kam ģimenes, vajadzīgi lielāki resursi, lai uzturētu to, līdz ar to motivācija rūpēties, pirmkārt par savu labklājību. Ar to gribu teikt, ka tas, vai mēra kandidātam ir vai nav ģimene, bērni, manuprāt, nav korelācija ar to, vai tas ir labāks vai sliktāks kā mērs vai politiķis vispār, tādēļ arī stāstu izvēršanu par savu privāto dzīvi šādos pirmsvēlēšanu izdevumos var uzskatīt par manipulatīvu paņēmienu. Tas ir tikpat jocīgi kā gadījumos, kad kāds ierodas uz darba interviju un tajā, pirmkārt, sāk stāstīt par savu ģimeni nevis izglītību, pieredzi u.tml.

2. Izmantota arī tāda metode kā sakarību norādīšana, kur to nav, sasaistīšana. “Vienoti Latvijai” ar asprātīgu vizuālu tēlu pauž, cik slikti ir balsot par vecajām partijām. Cigarešu paciņai līdzīgs attēls ar uzrakstu “Vai zināji, ka… Pieradums balsot par vecajām partijām rada atkarību!” , turpat-  attēls ar pakārušos cigareti. Balsošana par jau zināmajām partijām tiek sasaistīta ar  tādu negatīvu parādību kā atkarību no smēķēšanas. Kaut arī – kas tur slikts, ja kāds tomēr nav vīlies un paliek uzticīgs tai partijai, par ko balso vienmēr… Nez vai tas gluži jāpielīdzina atkarībai no nikotīna, alkohola u.tml. vielām.

Zaļā partija savukārt visur pievelk aiz matiem zaļo krāsu- kultūra, ekonononika, pat medikamenti zaļi…

Lai sevi paslavinātu,  LZS  atsaucas uz Ulmaiņlaika LZS, pat tā iegulījumu Brīvības pieminekļa tapšanā.  Utt. Skaisti jau… Bet kāds tam visam sakars ar tagadējo LZS un viņu potenciālo ieguldījumu? Dēļ šīs vēstures par viņiem jāvēl? Viens no virsrakstiem LZS izdevumā ir “Zemnieki Rīgā ir bijuši un būs!”, savukārt 1.lpp LZS nodēvēts par tradīcijām bagātāko spēku Latvijā, ar plašu pārstāvniecību reģionos. Un līdz ar apgalvojumu – ja būsim ietekmīgāki pašvaldībās, tad tas būs arguments, lai atgrieztos valdībā… Vai tiešām? Te izskatās pēc metodes slidenā nogāze.  Un jāpalasa arī tēma – pareģojumu pašpiepildīšanās.  Kaut arī – lai cik pārliecināti par sevi būtu LZS, “Vienotības” izdevuma publicētajā socioloģiskajā aptaujā LZS nemaz nav tie, kas Rīgā pārvar 5% barjeru (un tā tas arī notika).

3. Sakarību radīšana radniecīga valodas prasmīgai izmantošanai. Sāksim ar abstraktiem, vispārīgiem vārdiem. Piemēram tādiem, kas mums saistās ar ko pozitīvu. “Vienotības” žurnāliņā jau pašā sākumā vesels to birums – publicēti 10 iemesli, kāpēc par viņiem jābalso- 1. Stabils 2. Latvija 3. Attīstība 4. Komanda 5. Lielākais (labēji centriskais spēks) 6. Strādās 7. Vienotība 8. Vadošais 9. Skaidri 10. Dombrovskis.  Vismaz pirmie 9 vārdi vairumam sasistās ar kaut ko pozitīvu. Katram pievienots arī skaidrojums, kuros savukārt atkal vispārinājumu netrūkst – spēks, nostiprināsim, ekonomikas izaugsme, kopdarbība, pieredzējuši un stipri cilvēki, pienācīgi, atbildīgi un pamatoti lēmumi utt. Kopumā šī lappuse atgādina tādu kā dzejas lappusīti.  Liekas, šie vārdi sarakstīti uz lapiņām, salikti kādā trauciņā, sakratīti un tad nu kā izbira, tā arī salikti teikumos. Loģiku te grūti atrast. Ja domājam ne tik daudz poētiski, cik racionāli, tad saprotam, ka šādu vai ļoti līdzīgu sarakstu varētu publicēt gandrīz ikviena partija. Tikai bez Domrovska, protams.

Komiski, ka vienotība “Saskaņas centra” darbošanos Rīgas domē nodēvē par populistisku, tuvredzīgu – kas attiecas uz tēriņiem.  Taču, ja palasa “Vienotības” solījumus: ko tik viņi par brīvu negrasās nodrošināt papildu sabiedriskā transporta brīvbiļetēm (kuru dēļ pensionāri tā fano par Ušakovu)… Vai tas nav populisms?

* * *

Apjoms propagandas materiāliem dažāds. Plašākie pievēršas Rīgas populārāko problēmu norādīšanai un piedāvā risinājumus. Citi kritizē pie varas esošos. Bet ļoti mulsina krustvārdu mīklu, anekdošu, ēdienu recepšu un horoskopu publicēšana šajos materiālos (“Reformu partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”). “Vienotībai” fotogalerija – ak, cik mēs forši, vienoti, protam gan strādāt, gan izklaidēties. Laikam naudas papīram netrūkst… Vai arī tādā  veidā vēlas parādīt, ka neesam jau nekāda sīkpartija, varam atļauties. Man gan tas liek domāt- izšķērdība.  Kaut šādā ziņā regulāri iznākošie žurnāli, ko saņemu no “Saskaņas centra”  latviešu un krievu valodās laikam ir nepārspēti.  Viskompaktākā ir “Nacionālās apvienības” (NA) ne visai  izvērstā reklāmas lapa bez liekvārdības. Starpcitu, tieši šim izdevumam no propagandas viedokļa maz kur piesieties – kandidātu saraksts – bez kādām uzrunām, tikai vārds, uzvārds, profesija, izglītība; tad viena lappuse ar solījumiem, pirmajā lapā smaidoša mēra kandidāte uz Latvijas karoga fona un viņas īsā uzruna. Nekāda esošas varas saimniecisko neveiksmju gānīšana utt.  Izceltas prioriātes nevis tiek solīts viss. Ja nu vienīgi vārdu “nacionālais”, “latviskais” izmantošana, nesenā valodas referenduma piesaukšana, taču tas raksturo partijas prioritātes kopumā (nav jau runa tikai par šīm vēlēšanām), turklāt latviskais lielai Rīgas auditorijas daļai diez vai ir tik ļoti svarīgs – zinot šīs pilsētas nacionālo sastāvu.

Protams, šeit nav analizētas visu partiju priekšvēlēšanu aģitācijā izmantotās metodes, tas jau ir darbs, kas prasa vairāk laika nekā man ir … Tāpēc, ja esat manījuši ko interesantu, kas attiecas uz šo tēmu, atstājiet savu viedokli komentāru sadaļā! Un ja kādam liekas, ka fanoju un balsoju par NA- tā nav!

Starpcitu, tematiskā ziņā radniecīgus tekstus var atrast šeit http://velesanaslv.blogspot.com/

Advertisements

Atkārtošana

Nekādu autoritāšu izmantošanu, argumentu utt. , atliek tikai regulāri un uzbāzīgi kādu informāciju, frāzi vai saukli atkārtot, lai tā iesēstos cilvēku apziņā…Kādu tēlu līdz ar to pieņemam bez kritiskas izvērtēšanas. Jāaizdomājas, vai no kāda negatīva priekšstata nemitīgas atkārtošanas (“Mēs esam maza, nabadzīga valsts…” u.c.) paliks labāk? Vai laimīgāks būs cilvēks, kurš dzīvos ar domu, ka ir lūzeris vai tāds, kurš sev gandrīz ikkatru rītu pateiks, ka ir veiksminieks? Un te pat nav jāpiesauc maģija…

Ne vienmēr vajag atkārtot noteiktas frāzes. Atliek ik pa laikam  nopulicēt kaut ko par kādu personu, kaut vai kaut ko nenozīmīgu – ka kādam tur dziedātājam jauns tetovējums, aizbraucis uz ārzemēm, viņa viedokli par kaut ko… Un nevilšus daudzi sāk viņu uzskatīt par slavenību, pat nezinot nevienu viņa dziesmu. Spilgts piemērs saistībā ar atkārtošanos ir “Kombulienes sāga” dzeltenajā presē – publikācijas neskaitāmas, turklāt galvenokārt nevis par viņas daiļrades sasniegumiem, bet viņas intīmās dzīves niansēm, izteikumiem utt. Līdzīgi darbojas arī valsts struktūras, kas regulāri izsūta paziņojumus par to, ko kāds ministrs teicis, komentējis, darījis, kur braucis, ar ko sarunājies. Tā tiek mēģināts celt viņa popularitāti un reitingu, parādot, cik viņš “strādīgs”, kaut arī reāli runas un izteikumi var būt tikai “ūdens liešana ” un tā arī netiek paskaidrots, kāds tad būs labums no konkrētā komandējuma vai  konferences, kur viņš piedalījies.

Reklāmu atkārtošana maksā naudu, taču ir veids, kā panākt atkārtošanu bez maksas – mākslīgi radīt tik šokējošu notikumu, skandālu, ko plašsaziņas līdzekļi publicēs tāpat. Atcerēsimies viltus meteorīta skandālu Latvijā.  Šoku var panākt, aizskarot dažādas tabu tēmas – citas rases cilvēka noniecināšana, ņirgāšanās par reliģiskiem tēliem, invalīdiem.  Vai, piemēram, šis kristiešu protests patiesībā nekalpo Lady Gaga reklāmas nolūkiem? Raksts te.   Ar kristiešu simbolu zaimošanu iepriekš nodarbojusies arī popdziedātaja Madonna. Ar to vēl nepietika – viņa arī ir aicinājusi Romas pāvestu uz savu koncertu (2006.g. augustā, Romā).

Mūsdienās sociālie tīkli un twitter piedāvā ieteikt un retvītot, ko kāds ir uzrakstījis.   Un sociālo saziņas tīklu izmantošana mārketingā arī maksā tik vien vien, cik interneta pieslēgums. Ir pietiekami daudzi, kas nospiež “ieteikt” pat nedomājot, tas prasa mazāk kā sekundi… Un tā kā ir arī pietiekami daudzi, kas vēlas, lai viņus retvīto par katru cenu, viņiem nebūs grūti uzrakstīt kādu jauku teikumu par konkrēto izrādi, lai teātris viņus RT. Zīmju skaita ierobežojums pieļauj to, ka viedoklis nav īpaši jāpamato. Rezultātā var rasties tāds kā pozitīvās informācijas “mākonis”  arī par izrādi, kura ir zem jebkāda profesionālā līmeņa, kritiķa daudzmaz objektīvo recenziju atstājot kautkur nemanītu ēniņā. Kritēriji izzūd. Jo ir pilns ar labam atsauksmēm gan par vājām, gan labām izrādēm, un, ja vāju izrādi visi slavēs, nebūs daudzi, kas atzīsies, ka viņiem nepatika vai vēl jo vairāk – ka nesaprata. Teātra kritiķe Zane Radzobe: “publiskajā telpā nemitīgi  runā par to, ka izrādes, kas patiesībā profesionāli nav notikušas, kas ir zem līmeņa, ko profesionāls teātris nemaz nedrīkstētu izlaist, par tām runā kā ļoti labām, reizēm pat izcilām izrādēm.” (Raksts portālā satori.lv “Teātra skatītāja pienākums nav iedziļināties” )