Posts Tagged ‘invalīdi’

Vēlēšanu propaganda manā pastkastītē

Ka jau daudzi rīdzinieki, arī es savā pastkastē šajās dienās atrodu pirmsvēlēšanu propagandas materiālus. Kādus tad paņēmienus partijas izmanto, lai pārliecinātu par viņiem balsot?

1. Visplašāk izmantot metode – vienpusīga informācijas pasniegšana.

– Labi darbi. Partijas, kas līdz šim darbojušās, izceļ to, ko labu (vai, viņuprāt, labu) paveikušas un cik pie varas esošie konkurenti neprasmīgi rīkojušies. Protams: neies jau kritizēt sevi… Turklāt izcelti tie labie darbi, kas attiecas uz visu Latviju.  Kāpēc gan ne: varējām Latvijā, vai nevarēsim Rīgā?

–  Aptaujas. Pašvaldību deputātu vietas kārojošie politiķi ņēmuši vērā cilvēku tieksmi rīkoties kā vairākums.  “Vienoti Latvijai” (VL)  kā jaunizveidota organizācija publicējusi (un ar fotoportretiem) to uz ielas aptaujāto viedokļus, kas vēlas jauna spēka nākšanu pie varas, vecajos ir vīlušies. Interesanti būtu zināt, cik cilvēku tika aptaujāti, lai varētu atsijāt pietiekamā skaitā šos konkrētajam izdevumam derīgos viedokļus? Turpat vēl publicēti telefonaptaujas rezultāti, kurā lielākā daļa aptaujāto atbalsta jaunas partijas iekļūšanu domē un no tiem lielākā daļa – “Vienoti Latvijai”. Ja būtu uzrakstīts, cik tad atbalsta tieši “Vienoti Latvijai”, tas neizskatītos tik ļoti daudzsološi- tas ir 30% no aptaujātajiem, tāpēc izcelts atbalsts jaunajiem kopumā – tā ir vairāk kā puse 62%. 62 taču izskatās labāk nekā 30, vai ne? Arī vizuāli- attēls ar % “pīrāgu” lielāks jauno atbalstītājiem, mazāks ar tiem, kam simpatizē tieši “Vienoti Latvijai”.  Te neņemšos spriest, vai tiem, kas vēlēs par šo partiju, ir pamats cerēt, ka partija iegūs nepieciešamos 5 % balsu. Jo to, ka neiegūs, izdevīgi iedvest tautai citām, konkurējošajām partijām… Par to tālāk.

     Teorētiski priekšgalā var nokļūt kāda pie varas neesoša, jauna partija, savukārt, kā rāda pieredzētais, ne vienmēr pie varas esoša partija turpina būt sekmīga nākamajās vēlēšanās.  Vai ir loģiski apgalvot- esam pie varas valdībā un tātad būsim arī Rīgas domē? Protams, ka ne. Taču – ko pauž propagandas materiāli?  Publicētās socioloģiskās aptaujas apliecina, ka daudzi  aptaujātie vēlētāji šim apgalvojumam laikam tomēr tic.  “Vienotība” aicina nebalsot par sīkpartijām, jo tās jau tāpat 5% pāri netiks…  “Saskaņas centrs” publicējis socioloģisko aptauju, kurā parādīts, ka iedzīvotāji par viskompetentāko risināt dažādas Rīgas problēmas uzskata tiešu šobrīdējo mēru N.Ušakovu. Skaidrs, ka partijas publicē sev visglaimojošako aptauju rezultātus.  Vai arī vispār nepublicē. Kā pieredze rāda, aptauju rezultāti  ne vienmēr sakrīt ar vēlēšanu rezultātiem. Līdz ar to, manuprāt, šādu socioloģisku aptauju publicēšana pirms vēlēšanām uzskatāma par manipulatīvu. Jo tie, kam simpatizē kāda partija, un to viņi ierauga šajā aptaujā kā 5% barjeru nesasniegušu, par to var arī nenobalsot. Un ko tad, ja šādi vēlētāji kopumā ir tik daudz, ka, tomēr balsojot par šo sev simpatizējošo partiju, būtu sasniegta barjera?

Kandidātu pozitīvās īpašības. Zaļā partija pievēršas motivācijai. Mēra kandidāts apgalvo, ka pietiekami turīgs, līdz ar to liekot mums domāt, ka tradicionālajam priekšstatam  par “zagļiem”, kas raujas pie “siles” neatbilst… Bet, cik loģiski ir secināt, ka turība garantē godīgumu, spēju adekvāti risināt pilsētas problēmas?

Ģimene. Liela dūre ar laulības gredzenu uz “Vienoti Latvijai” izdevuma pirmās lapas. Tas, ka mēra kandidātam ir ģimene, tiek īpaši izcelts. Atmiņā ataust A.Šlesera priekšvēlēšanu bukleti vai brošūras, kur ar bildēm un plašā aprakstā tika parādīts, cik viņš ir lielisks ģimenes cilvēks, un tas, ja pareizi atceros, aizņēma lielāko šīs bukleta daļu… Un nu pirms šīm vēlēšanām Dr. Belēvičs stāsta par savu bērnu dzīvēm, par mazbērniem, to, ka grib kandidēt, lai mazmeitai būtu labāka dzīve. “Vienoti Latvijai” Mareks Zeltiņš arī izceļ, cik viņam svarīga ģimene…  Mēra pozitīvais tēls –   ģimenes cilvēks, tēvs/māte bērniem. Lai liktu saprast, ka tas it kā garantē godīgāku motivāciju, dziļāku izpratni par problēmām.  Ne visi  tā dara. “Reformu partijas” kandidātei arī ir ģimene, taču tas priekšvēlēšanu izdevumā netiek izcelts – viņa runā par savu pieredzi, darbu, kas no kandidēšanas viedokļa ir laikam tā kā racionālāk. “Nacionālās apvienības” mēra kandidātei Baibai Brokai tāda persona kā “vīrs” VID amatpersonu deklārāciju publiski pieejamajā datu bāzē neparādās.  Un arī partijas reklāmas izdevumā nekas par viņas ģimeni nav. Saprotams, šis nav tas gadījums, kad tas jāizceļ- vai tā būtu dzīves drauga neesamība vai vienkārši nereģistrētas attiecības. Tāda pati situācija ir Armandam Krauzem no “Latvijas zemnieku savienības” (LZS) un Sarmītei Ēlertei no “Vienotības”.   Nekādā ziņā negribu noniecināt ģimenes cilvēkus, bet, ja man būtu jāreklamē kāds bezbērnu, bezģimenes politiķis, es droši vien izceltu, ka šis kandidāts ir labāks nekā tie, kam ģimenes, jo tas, ko būs paveicis, būs vienīgais, ko viņš var atstāt aiz sevis. Bet tie, kam ģimenes, vajadzīgi lielāki resursi, lai uzturētu to, līdz ar to motivācija rūpēties, pirmkārt par savu labklājību. Ar to gribu teikt, ka tas, vai mēra kandidātam ir vai nav ģimene, bērni, manuprāt, nav korelācija ar to, vai tas ir labāks vai sliktāks kā mērs vai politiķis vispār, tādēļ arī stāstu izvēršanu par savu privāto dzīvi šādos pirmsvēlēšanu izdevumos var uzskatīt par manipulatīvu paņēmienu. Tas ir tikpat jocīgi kā gadījumos, kad kāds ierodas uz darba interviju un tajā, pirmkārt, sāk stāstīt par savu ģimeni nevis izglītību, pieredzi u.tml.

2. Izmantota arī tāda metode kā sakarību norādīšana, kur to nav, sasaistīšana. “Vienoti Latvijai” ar asprātīgu vizuālu tēlu pauž, cik slikti ir balsot par vecajām partijām. Cigarešu paciņai līdzīgs attēls ar uzrakstu “Vai zināji, ka… Pieradums balsot par vecajām partijām rada atkarību!” , turpat-  attēls ar pakārušos cigareti. Balsošana par jau zināmajām partijām tiek sasaistīta ar  tādu negatīvu parādību kā atkarību no smēķēšanas. Kaut arī – kas tur slikts, ja kāds tomēr nav vīlies un paliek uzticīgs tai partijai, par ko balso vienmēr… Nez vai tas gluži jāpielīdzina atkarībai no nikotīna, alkohola u.tml. vielām.

Zaļā partija savukārt visur pievelk aiz matiem zaļo krāsu- kultūra, ekonononika, pat medikamenti zaļi…

Lai sevi paslavinātu,  LZS  atsaucas uz Ulmaiņlaika LZS, pat tā iegulījumu Brīvības pieminekļa tapšanā.  Utt. Skaisti jau… Bet kāds tam visam sakars ar tagadējo LZS un viņu potenciālo ieguldījumu? Dēļ šīs vēstures par viņiem jāvēl? Viens no virsrakstiem LZS izdevumā ir “Zemnieki Rīgā ir bijuši un būs!”, savukārt 1.lpp LZS nodēvēts par tradīcijām bagātāko spēku Latvijā, ar plašu pārstāvniecību reģionos. Un līdz ar apgalvojumu – ja būsim ietekmīgāki pašvaldībās, tad tas būs arguments, lai atgrieztos valdībā… Vai tiešām? Te izskatās pēc metodes slidenā nogāze.  Un jāpalasa arī tēma – pareģojumu pašpiepildīšanās.  Kaut arī – lai cik pārliecināti par sevi būtu LZS, “Vienotības” izdevuma publicētajā socioloģiskajā aptaujā LZS nemaz nav tie, kas Rīgā pārvar 5% barjeru (un tā tas arī notika).

3. Sakarību radīšana radniecīga valodas prasmīgai izmantošanai. Sāksim ar abstraktiem, vispārīgiem vārdiem. Piemēram tādiem, kas mums saistās ar ko pozitīvu. “Vienotības” žurnāliņā jau pašā sākumā vesels to birums – publicēti 10 iemesli, kāpēc par viņiem jābalso- 1. Stabils 2. Latvija 3. Attīstība 4. Komanda 5. Lielākais (labēji centriskais spēks) 6. Strādās 7. Vienotība 8. Vadošais 9. Skaidri 10. Dombrovskis.  Vismaz pirmie 9 vārdi vairumam sasistās ar kaut ko pozitīvu. Katram pievienots arī skaidrojums, kuros savukārt atkal vispārinājumu netrūkst – spēks, nostiprināsim, ekonomikas izaugsme, kopdarbība, pieredzējuši un stipri cilvēki, pienācīgi, atbildīgi un pamatoti lēmumi utt. Kopumā šī lappuse atgādina tādu kā dzejas lappusīti.  Liekas, šie vārdi sarakstīti uz lapiņām, salikti kādā trauciņā, sakratīti un tad nu kā izbira, tā arī salikti teikumos. Loģiku te grūti atrast. Ja domājam ne tik daudz poētiski, cik racionāli, tad saprotam, ka šādu vai ļoti līdzīgu sarakstu varētu publicēt gandrīz ikviena partija. Tikai bez Domrovska, protams.

Komiski, ka vienotība “Saskaņas centra” darbošanos Rīgas domē nodēvē par populistisku, tuvredzīgu – kas attiecas uz tēriņiem.  Taču, ja palasa “Vienotības” solījumus: ko tik viņi par brīvu negrasās nodrošināt papildu sabiedriskā transporta brīvbiļetēm (kuru dēļ pensionāri tā fano par Ušakovu)… Vai tas nav populisms?

* * *

Apjoms propagandas materiāliem dažāds. Plašākie pievēršas Rīgas populārāko problēmu norādīšanai un piedāvā risinājumus. Citi kritizē pie varas esošos. Bet ļoti mulsina krustvārdu mīklu, anekdošu, ēdienu recepšu un horoskopu publicēšana šajos materiālos (“Reformu partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”). “Vienotībai” fotogalerija – ak, cik mēs forši, vienoti, protam gan strādāt, gan izklaidēties. Laikam naudas papīram netrūkst… Vai arī tādā  veidā vēlas parādīt, ka neesam jau nekāda sīkpartija, varam atļauties. Man gan tas liek domāt- izšķērdība.  Kaut šādā ziņā regulāri iznākošie žurnāli, ko saņemu no “Saskaņas centra”  latviešu un krievu valodās laikam ir nepārspēti.  Viskompaktākā ir “Nacionālās apvienības” (NA) ne visai  izvērstā reklāmas lapa bez liekvārdības. Starpcitu, tieši šim izdevumam no propagandas viedokļa maz kur piesieties – kandidātu saraksts – bez kādām uzrunām, tikai vārds, uzvārds, profesija, izglītība; tad viena lappuse ar solījumiem, pirmajā lapā smaidoša mēra kandidāte uz Latvijas karoga fona un viņas īsā uzruna. Nekāda esošas varas saimniecisko neveiksmju gānīšana utt.  Izceltas prioriātes nevis tiek solīts viss. Ja nu vienīgi vārdu “nacionālais”, “latviskais” izmantošana, nesenā valodas referenduma piesaukšana, taču tas raksturo partijas prioritātes kopumā (nav jau runa tikai par šīm vēlēšanām), turklāt latviskais lielai Rīgas auditorijas daļai diez vai ir tik ļoti svarīgs – zinot šīs pilsētas nacionālo sastāvu.

Protams, šeit nav analizētas visu partiju priekšvēlēšanu aģitācijā izmantotās metodes, tas jau ir darbs, kas prasa vairāk laika nekā man ir … Tāpēc, ja esat manījuši ko interesantu, kas attiecas uz šo tēmu, atstājiet savu viedokli komentāru sadaļā! Un ja kādam liekas, ka fanoju un balsoju par NA- tā nav!

Starpcitu, tematiskā ziņā radniecīgus tekstus var atrast šeit http://velesanaslv.blogspot.com/

Advertisements

Uzticība dotajam vārdam

Reiz ārzemēs mani uz ielas apstādināja kāds skaļš pāris, kas vāca pret kaut ko parakstus. Neatceros pret vai par ko. Garāmgājēji apstājās ne viens vien, jo vai tad grūti parakstīties? Turklāt, sajūtoties, ka kaut ko izdarījis, lai pasaule būtu labāka. Tikai triks bija tāds, ka, tiklīdz cilvēks bija parakstījies, viņam tika paprasīts ziedojums. Un kā neiedos, ja jau ideju atbalsta… Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka vietā bija daudz tūristu, vispār var sākt šaubīties, kā būtu iespējams pārbaudīt daudzos parakstus un vai šīs parakstu lapas pēc tam nenonāca kaut kur atkritumos, savukārt nauda apķērīgo tās savācēju kabatās.

Ne vienmēr tā var būt parakstu vākšana. Tā var būt attiecīgu jautājumu uzdošana, aicinājums izteikt kaut kam atbalstu. Pēc tam, kad atbalstu cilvēks izteicis, viņš jau tiek aicināts uz kādu darbību, ko viņam, protams, neērti atteikt, jo idejai izteicis atbalstu.  Ne vienmēr tas var būt ziedojums, arī piedalīšanās kādā akcijā, mītiņā utt.

Kādā mājaslapā, kas vairs nedarbojas, bija rakstīts arī par šādu gadījumu “kampaņa ziedojumu vākšanai invalīdiem, kas tika veikta Izraēlā. Pēc psihologu ieteikuma, divas nedēļas pirms ziedojumu vākšanas pa mājām staigāja cilvēki, kas lūdza parakstīt vietējos iedzīvotājus petīciju invalīdu aizstāvībai. Kad pēc divām nedēļām tajās pat mājās ieradās ziedojumu vācēji, ienākumi bija gandrīz divreiz lielāki, salīdzinot ar rajoniem, kur tāda psiholoģiska sagatavošana nenotika. Tiem, kas bija parakstījuši petīciju, tagad bija neērti pašiem nepalīdzēt invalīdiem – ar savu naudu.” (“Manipulēšana ar masu apziņu” – fragments no Vadima Deružinska grāmatas “Sazvērestības teorija”, 1. nodaļa)

Empātija un līdzpārdzīvojums

– Empātija attiecība uz kādu indivīdu. Piemēram, izceļot noziedznieka grūto bērnību var mēģināt viņam mīkstināt sodu, t.i., iežēlinot. Atbruņot oponentu var arī tādu savu rīcību vai tās aprakstu (citreiz patiesu, citreiz ne, vai – daļēji), kas izsauc otrā zināmu līdzpārdzīvojumu. Piemēram, tirdzniecības pārstāvis ierodas pie Jums un tik aizrautīgi demonstrē pārdodamo preci, ka beigās jūs to nopērkat nevis tāpēc, ka nepieciešama, bet viņa centības dēļ.  Jūs jūtaties vainīgs, ka jūsu dēļ tā cilvēks veltīgi darbojas, kaut arī to patiesībā uzsācis viņš pats un nekas apsolīts nebija. Te tiek lietotas arī tādas frāzes kā “braucu tālu ceļu”, “iztērēju (pēdējo) personīgo naudu”.  Te jāatceras arī ubagu-krāpnieku tradicionāli paņēmieni – par naudas nepieciešamību it kā slimam bērnam, par to, ka nav naudas biļetei, lai nokļūtu uz mājām utt.

– Empātija attiecībā uz kādu ļaužu grupu kopumā.  Aizstāvot izbraucējus no valsts, var jautāt  “Kā jūs justos, ja jums nebūtu iztikas līdzekļi?” Lai argumentētu pret/par kaut ko, var īpaši akcentēt kādu ļaužu grupu – t.i. atrast personas, kas no kaut kādas it kā labas un kopumā vajadzīgas lietas varētu kaut kādā ziņā ciest, izjust grūtības un to īpaši izcelt. Piemēram, lai vērstos pret publiskām akcijām, kas vēršas pret abortiem, piesaukt tās sievietes, kurām bijis sponātanais aborts, sakot, ka šādas akcijas negatīvā veidā viņas var nepelnīti aizskart. Vēršoties pret kādu reklāmas kampaņu, var argumentēt, ka tā savā ziņā aizskar kādu rasi, etnisku grupu, invalīdus utt. u.tjpr. Turklāt nav jau jāveic pētījumi, lai pierādītu, ka kāds ļaužu kopums tiešām ir aizskarts, pietiek atrast vienu, kas to pasaka (vai kam to izdevīgi pateikt), vai pat apgalvot, ka kāds/a vārdā nenosaukts pārstāvis to teicis.

Runājot par empātiju, nevar nepieminēt vienpusīgu informācijas atlasi.