Kas ir psiholoģiskās manipulācijas?

Katrs no mums ir saskāries ar situāciju, kad kāds cits vai vairāki cilvēki nerīkojas tā, kā mums gribētos. Sarunāt nevar, nu nekādi. Piespiest ar fizisko pārspēku? Jā daži dara arī tā – iesit, pagrūž, sarīko karu. Taču ir arī citi veidi, kā panākt vēlamo.

Vārds “manipulēt”  “atvasināts no latīņu ‘manipulare’, kam sākotnēji bija visnotaļ pozitīva nozīme – vadīt, vadīt ar zināšanām, sniegt palīdzību. Mūsdienīgajā izpratnē ‘manipulēt’ nozīmē slepus ietekmēt un vadīt. Arī ar dažādām psiholoģiskām metodēm iedarboties uz cilvēku prātu un instinktiem.” (A.Bernāts, raksts “ Kā ar reklāmām mums skalo smadzenes” ) Cits citāts: “Krievu pētnieks Rudinovs manipulāciju apraksta šādi: „Manipulācija ir papildus stimulu ienešana upura vēlmju kontekstā, motivatīvās „slodzes” uzspiešana, kas rezultātā izmaina viņa sākotnējos nodomus”. Citiem vārdiem sakot, manipulācija ir tad, kad manipulators otra cilvēka vietā izdomā viņa apņemšanās, nolūkus, vēlēšanās vai nodomus, kuriem viņam būtu jāseko, un iesakņo tos viņa psihē. Katrā gadījumā iecere vai plāns rodas manipulatora galvā, bet vēlāk ar dažādu viltīgu paņēmienu palīdzību, šis plāns tiek novadīts līdz adresātam tik smalki, ka tas to pieņem kā savējo.” (Mārtiņš Mucenieks “Iegrožot savu maniplulatoru“).

Šajā sakarā var  sastapt arī tādu terminu kā „blefs” : „māksla izvietot emocionālās un loģiskās lamatas tā, lai pretinieks uz tām uzķeroties, spētu atzīt tieši jūsu redzējumu, jūsu interpretāciju par realitāti.” (No raksta „Kā blefot pokerā” ). Angļu valodā bluff– nozīmē maldināt, pārliecinot par par spēku, pašpārliecinātību.  Ar blefu var iedvest bailes, palielīties, novērst paniku krīžu gadījumos. Likt domāt, ka eksistē kaut kas, kas patiesībā neeksistē.

Ja runā par politiķiem un varas gūšanu, nereti tiek lietots vārds „demagoģija”, kas ietver citu ietekmēšanu, izmantojot dažādas apziņas manipulācijas metodes.  Kaut arī Senajā Grieķijā šim vārdam bija samērā neitrāla nozīme –  „vadīt cilvēkus” vai „tautas vadīšana” , mūsdienās tam ir negatīva pieskaņa.  Dažos demagoģijas definējumos ietverts akcents uz sabiedrības emociju, aizspriedumu un baiļu izmantošanu tās ietekmēšanā, rosināšanu uz tūlītēju rīcību un histēriju.

Valdis Zāle grāmatā “Psihotriki. Blefošana. Manipulācijas” (1997) min vārdu “psihotriki” – paņēmiens,”ar kura palīdzību iespējams strīdu padarīt vieglāku sev, bet apgrūtinošāku sarunbiedram. ” (2.lpp.)

Vēl te jāmin tāds jēdziens kā sociālā inženierija – par to var izlasīt lapā esidross.lv.

“Propaganda” jau ir organizēts pārliecināšanas aktivitāšu kopums, kurā kombinētas vairākas manipulācijas metodes. Dažreiz tā slēpjas aiz vārda “kampaņa”. Pati ekstrēmākā propagandas forma ir “smadzeņu skalošana” – “cilvēku iespaidošanas metode, lai mainītu viņu domas un lai to, ko viņi sākotnēji uzskatījuši par patiesību, sāktu uzskatīt par nepatiesu.” (Henrijs T. Konserva (Henry T. Conserva) „Propogandas tehnikas”, iv lpp.). Smadzeņu skalošana var būt gan vienkārša, gan diezgan izsmalcināta tehnoloģija. Piemēram, kā  pietiek.com rakstā “Izkrāso pats“- kaut arī piemērs nav labākais, jo visai nekorekti salīdzināta homoseksualitāte ar kanibālismu (ja zināms labāks piemērs, atstājiet komentāros!).

Propaganda iedalās:

Melnā

Pelēkā

Baltā

Kā teicis Ēriks Hoffers: “Propaganda nemāna cilvēkus, tā tikai palīdz viņiem pašiem sevi mānīt.” (Propaganda does not deceive people; it merely helps them to deceive themselves).
Propaganda var būt arī t.s. “maigās varas” sastāvdaļa.

Kas ar mums manipulē un kāpēc? Piemēram, politiķi, kas cenšas iegūt vai noturēt varu, uzņēmēji, kas cenšas pārdot pēc iespējas vairāk un dārgāk, reliģiskas un sabiedriskas organizācijas savu mērķu sasniegšanai. Šajos gadījumos ir būtiski  iespaidot un kontrolēt pēc iespējas plašākas tautas masas. Rakstā “10 cilvēku manipulācijas stratēģijas“, kura sagatavošanā izmantots ASV lingvista, filozofa, kognitīvo zinātņu speciālista un sabiedriskā aktīvista profesora Noama Čomska līdzīga nosaukuma darbs, teikts: “Pateicoties zinātnes sasniegumiem, pēdējos 50 gados radusies milzīga zināšanu plaisa starp t.s. eliti un to apkalpojošiem tehnokrātiem, un parasto cilvēku sabiedrību. Izmantojot atklājumus bioloģijā, neirobioloģijā un praktiskajā psiholoģijā, “sistēma” ieguvusi izpratni par to, kā “darbojas” cilvēks – gan fizioloģiski, gan psihiski. Lielā daļā gadījumu tas nozīmē, ka varas sistēma ieguvusi lielu varu pār cilvēkiem. Lielāku varu, nekā šie cilvēki paši pār sevi.”  Turklāt svarīgi, lai manipulācijas paņēmienus nepārzinātu plašas tautas masas, šajā pašā rakstā: “Izglītības kvalitātei zemākajiem slāņiem jābūt tik zemai vai viduvējai, cik vien tas iespējams, lai zemākos slāņus no augstākajiem šķirtu nepārvarama ignorances plaisa” (skat. ‘Silent Weapons for Quiet Wars’). Lai šādu stāvokli sasniegtu un uzturētu, Rietumu pasaulē pastāv divas skolu sistēmas: elitārā un vispārējā. Vispārējā obligātā izglītība ražo patstāvīgi domāt nespējīgus funkcionālos analfabētus. ”

Savukārt individuālā līmenī ar cilvēkiem dažreiz manipulē  viņu priekšnieki un kolēģi darba vietā, dažādu organizāciju un apvienību biedri un vadība, arī tuvinieki, kas vēlas  iespaidot ģimenes locekļu rīcību sev vēlamā virzienā. Piemēram, bērni raud, tādā veidā iespaidojot vecāku emocijas, lai panāktu savu. Te gan būtu svarīgi nejaukt manipulāciju ar psiholoģisku teroru, kaut arī robežu saskatīt nav viegli.

Ir aktīvie manipulatori ar agresīvu un uzbrūkošu taktiku, pasīvie – izliekas par cietējiem, dumjākiem un nevarīgākiem nekā ir patiesībā.

Psiholoģiskajā manipulācijā var būt dažādas tajā iesaistīto attiecības:

  • manipulators(i)- manipulējamais (gan viens, gan plašas tautas masas);
  • manipulators(i)- cits manipulators (i);
  • manipulators – cits manipulators(i)- manipulējamais(ie);  Kā, piemēram, politiskajās debatēs, kas tiek pārraidītas pa TV – iesaistītie cenšas gan iespaidot citu politiķu viedokļus, gan atstāt iespaidu uz tautas masām.
  • manipulācijas liecinieks – redz un saprot, kas notiek. Var nostāties vienā vai otrā pusē.

Jebkurš manipulējamais var kļūt par manipulatoru. Bet, ja tomēr izvēlas nelietot psiholoģiskās manipulācijas metodes, var oponenta  manipulācijām nepakļauties. Kaut arī –  kad jau kādu laiku cilvēks ir kļuvis par manipulāciju upuri, viņš var nevēlēties atzīt, ka ir kļūdījies  kauna vai augstprātības dēļ. Arī tāpēc, ka nevēlas ar manipulatoru sabojāt attiecības.

Psiholoģisko manipulāciju mērķauditorija var būt:

– oponenti, pretinieki, kas jāvājina vai jānoskaņo sev labvēlīgi;

– neitrāla auditorija vai neizlēmušie, ko jānoskaņo sev labvēlīgi;

– draudzīgi noskaņotie, kuru atbalsts jāstiprina.

Dažiem cilvēkiem tieksme manipulēt ar citiem ir īpaši izteikta. Piemēram, sociopāti.

 

Vai psiholoģiskā manipulācija ir kas slikts? To var lietot arī labos nolūkos. Piemēram, ja skolēniem tiek propagandēts nesmēķēt. Vai arī reklāma, kas popularizē bāreņu adoptēšanu no bērnu namiem.  Manipulāciju rezultātā panāktā attieksme vai rīcība citreiz nāk par labu tam, kuram paklausa, citreiz tieši paklausītājam, citreiz gan vienam, gan otram. Kaut arī jāņem vērā tas, ka cilvēks drīz var atklāt un saprast to, ka ar viņu manipulēts, līdz ar to šādi var  zaudēt viņa uzticēšanos.

Kādēļ par to jārunā?  Vai kāds varēs justies laimīgs, ja nevadīsies pēc saviem spriedumiem un domām, un rīkoties citu, nevis savās interesēs? Iespēja ar mums manipulēt ietekmē ne tikai mūsu prātus, bet bieži arī makus, kurus tā  rezultātā atveram tad, kad tas nebūt nav nepieciešams.

H.T. Konserva savā grāmatā „Propagandas tehnikas” raksta: „Izglītotāja loma ir iemācīt cilvēkiem, kā domāt, savukārt propagandists vēlas iemācīt cilvēkiem, ko domāt.” (iv lpp.).

Tomēr jāņem vērā, ka tiek izdomātas arvien jaunas un jaunas manipulācijas metodes…

Turklāt ne visiem cilvēkiem patīk uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un rīcību, jo ērtāk ir būt situācijā, kad vada kāds cits.

Vai tas ir tas pats, kas melot? Tas atkarīgs no tā, kāda psiholoģiskās manipulācijas metode tiek izmantota. Demagogi, propagandisti u.c. manipulatori reizēm izmanto tikai patiesus faktus. “Klasiskajā demagoģijā runātājs izmanto tikai patiesus faktus, lai ar retorikas un emociju palīdzību liktu klausītājam patstāvīgi nonākt līdz vēlamajai “patiesībai”. Respektīvi, nevis demagogi melo, bet gan klausītāji – pārprot. (..) .. mūsdienās demagoģija ir spēja panākt, ka cilvēks no pareizās puzles gabaliņiem saliek nepareizu attēlu. Un pats tam notic.” ( Raksts „Pārdomas par demagoģiju”  blogā „Sivna dienasgrāmata” , kurš gan – kā izskatās – pazudis).

Citos demagoģijas definējumos ietverta arī melu lietošana. Dažās smadzeņu skalošanas metodēs, tiek vienlaicīgi lietoti meli un patiesība. Īpaši paņēmienos, kas saistīti ar  melīgo loģiku.

Lai panāktu savus mērķus, ar patiesību tiem manipulēts, piemēram, kad tiek izmantota tāda metode kā informācijas vienpusīga pasniegšana, par to vairāk šeit.

Lieli meli – nozīmē melot tik bezkaunīgi, lai nevienam pat prātā neienāktu, ka tie var būt meli. Piemēram, kāds politiķis pasaka par citu kādu apgalvojumu, kas ir nepatiess. Tas iesēžas cilvēku uztverē, lai kā upuris pēc tam taisnotos, ka tā nav. It īpaši, ja viņš to nevar pierādīt. Efektu pastiprina tas, ka mūsdienās nereti cilvēki daudziem rakstiem var paspēt izlasīt tikai virsrakstus. Par šo problēmu runā žurnālists Guntis Bojārs savā rakstā “Virsrakstu sērga uzliek jaunu atbildību ne tikai medijiem, bet arī amatpersonām” portālā diena.lv. Un- ne tikai izlasīt virsrakstu interneta portālā, nelasot pašu rakstu, bet vēl atrast laiku pierakstīt pie tā komentāru…

Runājot par komentāriem. Mūsdienās  jebkurš, kam pieejams internets, var izteikt savas domas dažādu portālu komentāru sadaļās, turklāt anonīmi. Tas paver plašas iespējas bezatbildīgi melot, jo, atšķirībā no amatpersonām, par saviem vārdiem nebūs jāatbild. Ja vien nepasaka ko tādu, kas ļauj policijai šī cilvēka personību noskaidrot.

Te jārunā par “pirmavota efektu” par ko rakstā “Smadzeņu skalošanas metodes” runā H.Runga: “..ja gribi, lai Tev notic, izsakies par kādu lietu/problēmu/parādību pirmais. Šo metodi ļoti plaši izmantoja Jozefs Gēbels. Te darbojas cilvēcisks psiholoģisks faktors – ja tiek saņemta informācija, kuru nav iespējams pārbaudīt, tad cilvēks sliecas vairāk ticēt tai, kuru uzzinājis pirmo.”

Melu efektivitāti var pastiprināt arī tas, ja pirms tam rada informācijas blokādi. Kaut kāda informācija, pēc kuras ir pieprasījums, tiek ierobežota. Patiecoties informatīvajam vakuumam un tas, ka cilvēki ir izslāpuši pēc trūkušās informācijas, viņi to arī kāri uztvers un , iespējams, pat uzskatīt par patiesu, it īpaši, ja tik drīz neparādās patiesā informācija.

Vēl melu efektivitāti pastiprina to atkārtošana.

Melus lieto ne tikai, lai kādu nomelnotu. Tas saistīts arī ar pašpārliecinātības demonstrēšanu. Piemēram, vēl neievēlēts pilsētas galva jau izsakās „Es kā nākamais mērs…” . Vai arī kāda partija, kas pirms vēlēšanām apgalvo un izturas tā it kā viņu ievēlēšana parlamentā būtu neapšaubāma.

Lielo melu tēma saistīta  ar tādu psiholoģiskās manipulācijas metodi kā nepārbaudāmiem apgalvojumiem un neadekvātu jautājumu uzdošanu. Par to vairāk – šeit.

 

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: