Archive for the ‘Reliģija’ Category

Homoseksuālisma un transseksuālisma propaganda LTV?

Noskatījos LTV raidījumu „Aizliegtais paņēmiens” 2014.gada 6.jūnijā (saite  http://www.ltv.lv/lv/raksts/06.06.2014-aizliegtais-panjemiens.id30666/ ).

Apzināti virs virsraksta liku jautājuma zīmi. Jo negribētos domāt, ka kāds pēc tā noskatīšanās mainīs seksuālo orientāciju.  Drīzāk  skatītāju domas tiek virzītas uz to, ka tas ir kaut kas normāls un par to un tā popularizēšanu jāizsakās neitrāli vai pozitīvi, bez nosodījuma. Savādāk uz viņiem skatīsies kā kādiem no pagājušā gadusimteņa izkāpušiem, kas saka, ka sievietēm bikses valkāt jāaizliedz.

Pirmkārt, jau viesu izvēle- raidījuma vadītājs Guntis Bojārs, kurš pats izskatās tendenciozi noskaņots, uzaicinājis žurnālistu K.Streipu, kurš ne tikai atbalsta homoseksuālismu, bet arī prot pietiekami spilgti izteikties, sociālantroploģi A.Putniņu, kurai uzskati līdzīgi, un luterāņu mācītāju I.Pavloviču, kurš vienīgais pauž uzskatu, ka homoseksuālimu jāārstē. Tātad – 3 pret 1.

Tendenciozitāte pat netiek īpaši slēpta – jau raidījuma sākumā teikts, ka tiks parādīti sabiedrības dubultstandarti attiecībā uz vērtību brīvību. Vārdi jau skan skaisti –  „vērtību brīvība”! Zem tā gan var pabāzt daudz ko.  Par skaistiem vārdiem –  te. Arī tālāk raidījumā izskan – “demokrātija”, “brīvība”…

Par aptaujām uz ielas. Kā šiem cilvēkiem tiek uzdoti jautājumi? Vispirms- vai nav jāaizliedz krišnu gājieni. Iedzīvotāji saka, ka nav, minot dažādus argumentus. Tad seko jautājums- vai praidi jāaizliedz. Un te tas aptaujātais iedzīvotājs var sajusties “aptīts ap pirkstu”, jo – pēc atbalsta krišnām, pateikt, ka praidus tomēr jāaizliedz, var nonākt pretrunā pats ar sevi, it īpaši, ja teicis, ka – krāšņi tērpi, dziesmas, katra brīva izvēle utt. Šajā aptaujā saskatāma tāds  masu apziņas manipulācijas paņēmiens kā melīga analoģija (salīdzinot reliģisko pārliecību ar seksuālo orientāciju) un strukturētā atbilde (saitē sk. 6.rindkopu).

Tieši tāpat  abi paņēmieni pielietoti, iesaistot bikšu tēmu. Agrāk sievietēm bija aizliegts valkāt bikses, tagad var, tad nu kāda problēma, ja vīrietis valkā kleitu?  Atkal iedzīvotāju aptauja uz ielas, kur jautā par biksēm sievietēm – tās, protams, aptaujātās atbalsta, jo ir praktiski. Tad jautājums, vai atbalsta  vīrietim kleitā un… Skatītājam līdz ar aptaujāto jāsecina, kāds es netaisnīgs, ka neatbalstu vīriešus  kleitās.

Jāsaka gan, ka , manuprāt, modes iepīšana šajā raidījumā ir visai neadekvāta, jo dažādos laikos un tautās cilvēki ģērbjas ļoti dažādi, un brunčiem vai biksēm bieži nav nekāda sakara ar cilvēka seksuālo orientāciju. Apģērba kultūra, vēsture ir vērta, lai par to veidotu atsevišķu raidījumu, tā vietā, lai to izmantotu šādi un vēl tik virspusēji. Raidījuma veidotāji pat nav sameklējuši vārda „transpersona” definīciju- apgalvojot, ka sievietes biksēs būtu jāsauc par transpersonām. Ne visai pareizi, jo transpersonai, pirmkārt, raksturīga  attiecīga dzimuma identitāte, nevis  konkrēts apģērbs, ārējais izskats! Varētu vēl pievilkt te aiz matiem vārdu „transvestīts”, taču , ja mūsdienu Latvijā bikses ir gan vīriešu , gan sieviešu apģērba gabals, tad tas  sāk izskatīties pēc tukšas „cepšanās”  par neko.

Arī sarunā studijā raidījuma vadītājs un K.Streips mēģina pateikt to, ko nemaz mācītājs nav teicis – paņēmiens straw man.  Bet tā kā mācītājs arī labi pārzina tās metodes, par ko te rakstu, viņš arī pienācīgi reaģē un uz to norāda. Pavlovičs aizrāda, ka arī video ar mācītāju ir tendenciozi izgraizīts. Tas viss, acīmredzot, kādam nav paticis, un tādēļ šāds raksts http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/156145/niknais-geju-pretinieks-macitajs-pavlovics-aizpern-trakoja-par-skandalozo-bernu-gramatu , kas ir anonīms, apgalvo, ka mācītājs ir nikns un studijā uzvedies agresīvi. Piedodiet – es nekādu agresivitāti nesaskatīju. Raksts arī vedina uz domām, ka it kā viņš agresīvi izturējies pret bērnudārza audzinātāju saistībā ar kādu  bērnu grāmatiņu.  Taču aizdomīgu mani dara tas, ka, aprakstot 2 gadus vecus notikumus, tiek rakstīts kā par  sirmu  senatni. Vai tiešām 2 gados nevar noskaidrot, kas un kā tur īsti notika? Rodas sajūta, ka visi liecinieki bezmaz miruši un ka pašam mācītajam arī žurnālisti paprasīt nevar.  Izskatās, ka pats raksta autors šaubās par notikušo, tāpēc arī neapgalvo neko tieši. Rakstā izvilkts un izcelts arī fakts, ka konkrētais mācītājs atbalsta nāvessodu.  Īsāk sakot- pat ja patiess, tomēr klaji tendenciozs raksts ar mērķi reklamēt šo te raidījumu, par ko rakstu, un nomelnot kristietību un tās pārstāvi. Raksta komentāros savukārt redzams ad hominem paņēmiens – dažiem nav paticis, kā mācītājs izskatās un sēž un tāpēc visai “loģiski” secina, ka viņa teiktajam nav jāpiekrīt.

Tiek uzvērts, ka parakstu vākšana pret praidiem notiek Krievijā. Putniņa saka, ka  homoseksuālisma nosodīšana ir tāds kā padomju domāšanas mantojums- domāšana „kastītēs”. Tātad tie, kas ir pret to, tiek sasaistīti ar jau divām lietām, kas daudziem latviešiem neraisa pozitīvas asociācijas – ar „draudzīgo” Krieviju un Padomju savienību.  Raidījumā parādīti arī socioloģiskās aptaujas rezultāti, “nez kāpēc” izceļot, ka visneiecietīgākie ir cittautieši. Tātad te jārunā par paņēmienu, par ko raksta H.Runga  “Smadzeņu skalošanas metodes”(sk. asociāciju radīšana). Kurš gan tagad gribēs būt Krievijas ideoloģijas atbalstītājs?

Streips neiecietību raksturo ar petaržu mešanu praida dalībniekiem. Tas man saistās ar vienkāršošnu un stereotipu kultivēšanu, lai panāktu, ka neliela radikāļu attieksme tiek attiecināta uz visiem, kas ir pret praidu. Sk. par ģeneralizāciju.  Streips gan nepasaka to tieši, bet tomēr skatītāju domas zināmā veidā virza.

Tad vēl raidījuma vadītājs, runājot par cilvēka dzīvību un pāšnāvībām, izvēlejies šo metodi – baiļu radīšana.  Tiek pausta doma, ka sabiedrības neiecietība noved pie homoseksuālu cilvēku pašnāvībām.  Tiek demonstrēts video ar interviju ar kādu lezbieti, kurā viņa  stāsta, ka gribējusi aiziet no dzīves nelaimīgas mīlestības dēļ. Kaut kā neveikli tiek piebilsts (ja pareizi sapratu), ka cilvēkiem ar šādu orientāciju tā kā īpaši grūti pārdzīvot mīlētā atraidījumu. Vai tiešām? Man gan šķiet , ka pietiekami ir tādu pašnāvību, kas saistības ar heteroseksuālu attiecību neizdošanos. Un vēl – ko tad tagad darīt, ja manī iemīlas mana dzimuma cilvēks? Neatraidīt tikai tāpēc, lai tas nebeigtos letāli? Tad vēl Bojārs jautā mācītājam – kā viņš justos, ja cilvēks, kurš viņam atzīstas, ka ir homoseksuāls, nesaņēmis cerēto atbalstu, aizietu un darītu sev galu?  Tiek  meklētas sakarības, kur to nav –    sk. par paņēmienu post hoc !

Lai neliktos, ka es aizstāvu tikai mācītāju, varu piekasīties arī viņa teiktajam.  Mācītājs runā par normālo un nenormālo tā it kā tas, kas ir normāli, būtu pašsaprotams un akmenī iekalts.  Kā zināms, dažādos laikos un sabiedrībās normas ir dažādas.  Pavlovičs apgalvo, ka lielākā daļa sabiedrības nošķir, kas normāls, kas ne. Te der vairāk palasīt par nepārbaudāmiem apgalvojumiem.  Viņš atsaucas arī uz Svētajiem rakstiem kā autoritāti. Vai tas der kā arguments? “Tā rakstīts Bībelē, tātad tā ir”, manuprāt, nav arguments. Vismaz kompānijā, kur ir nekristieši.

Raidījumam ejot uz beigām, manī uzvirmoja tāda naiva cerība: ja nu tā beigās vadītājs, saliekot punktus uz „i”, īsi pastāstītu par tiem skatītāju domu manipulēšanas paņēmieniem, kas raidījumā izmantoti.  Tad es noteikti  sāktu  fanot par „Aizliegtais paņēmiens” un skatītos vēl.  Taču tas nenotika un  sapratu, ka tā veidotāji  mērķē uz  visai neapķērīgu  auditoriju.

Ticība un ticējumi

Kāds Latvijas Kristīgā radio raidījums par ticību un ticējumiem izrādījās īsta “zelta bedre” masu apziņas manipulācijas metožu izmantojuma ziņā. Piebildīšu uzreiz, ka man nekas nav pret kristīgo ticību kā tādu, tai piederu, neatkarīgi no tā, kādas izpausmes ir dažiem citiem tās pārstāvjiem, tajā skaitā neatkarīgi no tā, cik lielā mērā viņi nodarbojas ar demagoģiju (tādējādi pat, iespējams, atgrūžot un radot negatīvu iespaidu par kristietību izglītotākajai sabiedrības daļai). Teksts, ko lasīsiet ir vairāk kā aicinājums padomāt, kādas un cik godīgas metodes tiek lietotas citu pārliecināšanai, nevis atbalsts viedoklim, ka jātic visam pēc kārtas, domājot, ka tas varētu atnest mums kādu labumu. Jāpiebilst arī, ka, ja kāds izmanto minētās metodes, tas nebūt nenozīmē, ka viņa paustais viedoklis savā būtībā ir pilnībā nepatiess. Ja es to apgalvotu, man varētu piesieties vienas no šīm metodēm –  “ad hominem” –  izmantošanā…

Tātad:

1. “Post hoc” . Uzņēmēja Dace  radījumā stāsta, kā izmantojusi dažādus pagāniskos ticējumus, lai nodrošinātu sekmes pašas uzņēmējdarbībā. Taču bizness un arī attiecības ģimenē negāja uz labo pusi, bet tieši otrādi. No tā viņa secina, ka pie vainas ir šīs senās parašas, un raidījuma vadītājam pat neienāk prātā uzdot jautājumu par to, ka varbūt pie vainas bija kāds cits iemesls (ekonomiskā krīze, konkurenti, negodīgi sadarbības partneri, kā arī citi iemesli, kādēļ viņai sašķobījās ar attiecības ar vīru?), t.i. tādējādi viņš, vai nu  apzināti vai ne, vada raidījumu tendenciozi. Otra raidījuma viešņa Eva savukārt izceļ to, ka, lai arī tiek praktizēti dažādi senie rituāli, piemēram, bluķa vilkšana labākas dzīves vārdā, tomēr “labāk nepaliek”. Uz raidījuma beigām izskan ideja- ja nostāsimies pret okultismu, atnāks atmoda Latvijā.  Lai nerastos iespaids, ka jūsmoju par ticējumiem, piebildīšu, ka arī daudziem no tiem pamatā ir “post hoc” melīga loģika…

2. Manipulēšana ar vārdiem, konkrētāk, vārda “māņticība” lietojums, sasaistot to tikai ar nekristīgajām parašām. Kaut arī pēc būtības, ja māņticība ir ticēt, ka puzura piekarināšana un laimes liešana vai citas izdarības kaut kā mūs ietekmēs pozitīvi, tad kāpēc lai māņticība nebūtu sākt ticēt, ka šīs pašas darbības mūs ietekmēs negatīvi. Un tieši  uz šo otro izvēli aicina raidījums, tajā pašā laikā it kā nostādamies pret māņticību. Raksturojot pagāniskos ticējumus, raidījuma vadītājs izvēlas arī tādu leksiku kā “pupu mizas”, “sūdi”, “pretīgi”. Viena no raidījuma viešņām, raksturojot senatnes Ziemassvētku pagāniskās parašas, izvēlas tādu 17.gs. tekstu, kur tiek pielietoti tādi apzīmējumi kā “bezkaunīgi svētki”, “rīšana”, “bļaušana”. Izvairīšanās no pagāniskā tiek salīdzināta ar “attīrīšanos no sūdiem”.

3. Jau punktā 2. redzējām, kā tiek izmantota„melīgā dilemma”, kad tiek piedāvātas tikai 2 alternatīvas gadījumā, kad ir vairāk kā 2. Tā saistīta ar tādu masu apziņas manipulācijas metodi kā “melns vai balts“. Tā nepieļauj starpstāvokli. Kaut arī – var jau arī piekarināt puzuri, neticot, ka tas mūs var vispār kaut jebkādā veidā ietekmēt… Taču šis variants raidījumā netiek apskatīts.

4. Lai noniecinātu kādu parādību, tiek izcelts tā senums, konkrēti šajā gadījumā – otra raidījuma viešņa citē rakstu no kāda sieviešu žurnāla par latviešu šamanisma atdzimšanu, izceļot, ka ir ticējumi un rituāli, kas ir radušies neolīta laikmetā un vai kaut ko tādu būtu jāpraktizē 21.gs. cilvēkam, turklāt izglītotiem, ar augstu intelektu? Raidījuma vadītājs turpina manipulēt ar vārdiem un lai paspilgtinātu iespaidu par neolīta laikmetu, raksturo tā laika cilvēkus kā “spalvainus”, “salīkušus”, “ar asti”, lai klausītājam rastos vēl mazāka vēlme darīt to, ko darījuši viņi. Tā arī ir sava veida viltus loģika– kaut kas ir slikts, tikai tāpēc, ka sens. Raidījumā gan netiek akcentēts, ka samērā sena ir arī kristietība.

5. Kritizējot bluķa vilkšanu Ziemassvētku laikā Vecrīgā, tiek akcentēts, ka tas noticis par nodokļu maksātāju naudu. T.i. tāda metode kā vajadzīgo akcentu uzlikšana, šajā gadījumā, lai radītu negatīvas asociācijas.

6. Vienpusīga informācijas atlase, citējot mūsdienu izpratnē visdīvainākos un smieklīgākos ticējumus.

7. Patvaļīga interpretācija attiecībā uz to, kas ir  “Dieva griba”.  Izskan aicinājums, ka noteikti jāiznīcina visas ticējumu grāmatas, kas ir kristiešu mājās, jo tie ir “elka stabi” (nu un, ka kultūrvēsturiska vērtība). Notiek atsaukšanās uz autoritāti (arī manipulācijas metode). Šajā gadījumā autoritāte ir Dievs.  Viešņa stāsta, ka Gars apgaismoja un nāca izpratne par to, kas ir pareizi un kas ne. Nekristietim tāds arguments nederēs, jo viņam Dievs nav autoritāte, savukārt kristietim varētu prasīties pēc pamatojuma no Svētajiem rakstiem…

8. Ar “pot hoc” cieši saistīta manipulēšana ar cilvēku emocijām, bailēm attiecībā uz to, kas cilvēkiem ir vērtīgs un svarīgs. Raidījuma vadītājs saka, ka cilvēki jābrīdina, “mēs dzīvojam zem lāsta”, un tas apdraud mūsu draugus, bērnus, visus iedzīvotājus. Pēc tam, kad apspriests tas, ka nedrīkst kārt puzurus, jāiznīcina ticējumu grāmatas, t.i., liekot saprast, kas mums jādara, lai no šī lāsta izvairītos.  Savukārt  pēc tam stāstīts par kundzīti, kurai mājās bijušas ezotērikas, dainu, buramvārdu, ticējumu u.c. grāmatas, kas nav kristīgas, it kā starpcitu pieminot, ka viņas meita bija aizvesta uz psihiatrisko slimnīcu. Netiek gan minēts iemesls, kāpēc aizvesta. Bet, ja skatās uz kontekstu, tad var uztvert tādu metodi kā “mājieni”  – norādīts tiek  netieši, tā izvairoties no apsūdzības, ka ko tādu pateicis. Raidījuma vadītājs vēl piemin “trako māju”, kā arī to , ka Valsts, draudzes brūk kopā. Raidījumā draudēts tiek ar pirmdzimto nāvi. Arī ar sliktiem sapņiem, bezmiegu, jo tajā, ko izkarinām kā skaistu dekoru, var būt dēmoni.  Manipulēšana notiek arī ar cilvēku vainas apziņu– Kristus jūs ir atpircis ar savām asinīm, bet jūs rīkojaties nepareizi un pretīgi, ņirgājoties par Dieva žēlastību (bet te sk. punktu par interpretāciju).

9. Saskatāma arī vienkāršošana un grēkāža metode. “Grēkāzis” ir viss, kas saistīts ar pagānismu un tas tiek vainots gan pie tā, kāpēc cilvēkiem neveicas, gan pat līdz tam, ka valstī ir krīze.