Archive for the ‘Politiskās cīņas’ Category

Uz viltus ziņu vilņa

Kā sēnes pēc lietus parādās  ar vien vairāk viltus ziņu atmaskotāji. “Latvijas Avīzē” jauna, atmaskojoša rubrika – http://www.la.lv/category/latvija/latvijas-avize-atmasko/     Arī delfos raksts – http://www.delfi.lv/news/comment/comment/appc-maldinasana-latvijas-gadijums.d?id=48997413   – kā saprotu, ar to iesākas publikāciju kopums. Visādi citādi – gandrīz katrs sevi cienošs plašsaziņas līdzeklis ir uzrakstījis kaut ko par viltu ziņās. Vai vismaz nointervējis Jāni Sārtu.

Raidījums “Aizliegtais paņēmiens” pievēršas politiķu manipulācijām – https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/29.05.2017-aizliegtais-panemiens.-operacija-velesanu-banani.id98537/   Vairākās sērijās – raidījums  “Melu teorija” – https://tvplay.skaties.lv/parraides/melu-teorija   (tas gan ticis arī kritizēts – http://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/melu-detektors-vai-melu-teorijai-taisniba-par-pleskavas-divizijas-bojaeju-ukraina.a219792/  )

Un no blogiem laikam populārākais būs- Jāņa Poļa http://ardomu.lv/   Troļļus u.c. lietas saistītas ar propagandu jau labu laiku pēta NATO Stratēģiskas komunikācijas centrs – http://www.stratcomcoe.org/publications   Tur ir lasāmviela tiem, kuriem patīk lasīt apjomīgākus pētījumus un angļu valodā.  Vel viena pētījumu mājaslapa – http://rebaltica.lv/petijumi/viltus-zinas/

No Facebook grupām pieminēt var “Patiesība balstīta uz faktiem”  https://www.facebook.com/groups/1840394702900428/?fref=mentions  un https://www.facebook.com/LV.elfi/?fref=ts

Tas noteikti nav viss. Ar viltus ziņām būtībā cīnās arī tie, kas nodarbojas ar mediju pratības jautājumiem, rīko konferences, seminārus, izglītojošus pasākumus izglītības iestādēs.

Attēls no personīgā arhīva – vai vajag vispār atmaskot kādu, kas dod kaut ko garšīgu?

Protams, ne jau vienmēr viltus ziņas rodas politisku motīvu dēļ, bieži vien nolūks ir tīri komerciāls.  Tomēr: nav svarīgi par kādu tēmu un kāpēc viltus ziņa radusies, galvenais ir tas, ka tā ir VILTUS ziņa.

Nāk prātā salīdzinājums – paņemot žagaru, istabu neizslaucīs. Tomēr no žagariem sasienot slotu, efekts būs pavisam cits.  Tāpat arī ir ar cīņu ar viltus ziņām- lai cik sazarota tā būtu, jābūt kaut kādam centram. Lai nenotiktu darbību un funkciju dublēšanās, kā arī , lai notiktu efektīva informācijas apmaiņa.

Liekas, ka Tu, kas šo lasi- noteikti atšķir viltus ziņas no īstām? Pamēģini šo testu- https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLScHZVYvPGquK4kidAPezwgWAou_uArWWJzEwkK6BbeK_QIX-g/viewform   (saite uz to pašu – https://www.facebook.com/skepticafe/photos/a.278682258851540.79458.254359611283805/1410305562355865/?type=3&theater  )

Par tēmu sk. arī šo manu rakstu – “Detektīvs meklē melus

 

Vienkāršotie bēgļi

Raugoties uz bēgļu tēmas interpretāciju, latviešu plašsaziņas līdzekļos, var manīt ne vienu vien šajā lapā aprakstīto smadzeņu skalošanas paņēmienu. Visplašāk, sķiet, tiek pielietota Vienkāršošana – uz to ielieku saiti, spiediet uz to un mēģiniet saskatīt sevi pūlī…Tik aktuāli šobrīd kļuvuši nacionālie un reliģiskie stereotipi. Un bēgļi kā grēkāži.
Stereotipus tiražē arī šis raksts blogā “Zemessarga pieredze“. Gribētos autoram pajautāt, vai tiešām neko nav dzirdējis par subkultūrām? Par to, ka vienas rases un nācijas ietvaros mēdz arī pastāvēt  ļoti dažādas vērtību sistēmas, uzvedības modeļi, domāšanas veids. Ja liekas, ka tā nav, tad jādomā cilvēks uzturas ļoti šaurā vidē un komunicē ar sev +- līdzīgiem, atšķiras vien profesijas un hobiji. Pareizi jau viena dāma kaut kur tviterī norādīja, ka “bēgļus” var pameklēt tepat mūsu “zoļikā”…  Un vairāk nekā 250. Un, redz, kaut kā līdz šim esam ar viņiem sadzīvojoši. Zoļiks pēdiņās, jo nav runa par vienu konkrētu rajonu.  Vieni lasa internetu un šausminās, kas briesmīgs nu atkal noticis, citi internetu nelieto un domā, ka iekaustīt sievu ir norma. Tas notiek vienā valstī, vienas nācijas ietvaros.
Ar to gribu teikt to, ka kādai izglītotai, strādājošai (sava zemē) bēgļu  ģimenei var būt vairāk kopīga ar kādu līdzīga statusa latviešu ģimeni nekā šai latviešu ģimenei, ar vienu otru pabalstus paaudžu ilgumā nodzērušu famīliju, kuras ideoloģija ir nestrādāt.
Vēl, protams, visur pilns ar faktiem. Gan par tiem, kas no pavisam citiem platuma grādiem, bet lieliski integrējušies LV kultūrā, gan par tādiem, kuri nekur negrib integrēties.  Katrs no konteksta izrauj un pielieto tos faktus atkarībā no tā, ko grib pierādīt.

Vēl ir emocijas – noslīkuši bērni, raudoši vecāki. Un  foto ar priekpilniem bēgļiem, kam izdevies tikt, kur vēlas, kas bildē selfijus utt.

Vai atbalstu, lai pie mums brauc bēgļi?  Atbalstu daudz ko, kas tiek organizēts atbildīgi, racionāli, taisnīgi un efektīvi.

Vēlēšanu propaganda manā pastkastītē

Ka jau daudzi rīdzinieki, arī es savā pastkastē šajās dienās atrodu pirmsvēlēšanu propagandas materiālus. Kādus tad paņēmienus partijas izmanto, lai pārliecinātu par viņiem balsot?

1. Visplašāk izmantot metode – vienpusīga informācijas pasniegšana.

– Labi darbi. Partijas, kas līdz šim darbojušās, izceļ to, ko labu (vai, viņuprāt, labu) paveikušas un cik pie varas esošie konkurenti neprasmīgi rīkojušies. Protams: neies jau kritizēt sevi… Turklāt izcelti tie labie darbi, kas attiecas uz visu Latviju.  Kāpēc gan ne: varējām Latvijā, vai nevarēsim Rīgā?

–  Aptaujas. Pašvaldību deputātu vietas kārojošie politiķi ņēmuši vērā cilvēku tieksmi rīkoties kā vairākums.  “Vienoti Latvijai” (VL)  kā jaunizveidota organizācija publicējusi (un ar fotoportretiem) to uz ielas aptaujāto viedokļus, kas vēlas jauna spēka nākšanu pie varas, vecajos ir vīlušies. Interesanti būtu zināt, cik cilvēku tika aptaujāti, lai varētu atsijāt pietiekamā skaitā šos konkrētajam izdevumam derīgos viedokļus? Turpat vēl publicēti telefonaptaujas rezultāti, kurā lielākā daļa aptaujāto atbalsta jaunas partijas iekļūšanu domē un no tiem lielākā daļa – “Vienoti Latvijai”. Ja būtu uzrakstīts, cik tad atbalsta tieši “Vienoti Latvijai”, tas neizskatītos tik ļoti daudzsološi- tas ir 30% no aptaujātajiem, tāpēc izcelts atbalsts jaunajiem kopumā – tā ir vairāk kā puse 62%. 62 taču izskatās labāk nekā 30, vai ne? Arī vizuāli- attēls ar % “pīrāgu” lielāks jauno atbalstītājiem, mazāks ar tiem, kam simpatizē tieši “Vienoti Latvijai”.  Te neņemšos spriest, vai tiem, kas vēlēs par šo partiju, ir pamats cerēt, ka partija iegūs nepieciešamos 5 % balsu. Jo to, ka neiegūs, izdevīgi iedvest tautai citām, konkurējošajām partijām… Par to tālāk.

     Teorētiski priekšgalā var nokļūt kāda pie varas neesoša, jauna partija, savukārt, kā rāda pieredzētais, ne vienmēr pie varas esoša partija turpina būt sekmīga nākamajās vēlēšanās.  Vai ir loģiski apgalvot- esam pie varas valdībā un tātad būsim arī Rīgas domē? Protams, ka ne. Taču – ko pauž propagandas materiāli?  Publicētās socioloģiskās aptaujas apliecina, ka daudzi  aptaujātie vēlētāji šim apgalvojumam laikam tomēr tic.  “Vienotība” aicina nebalsot par sīkpartijām, jo tās jau tāpat 5% pāri netiks…  “Saskaņas centrs” publicējis socioloģisko aptauju, kurā parādīts, ka iedzīvotāji par viskompetentāko risināt dažādas Rīgas problēmas uzskata tiešu šobrīdējo mēru N.Ušakovu. Skaidrs, ka partijas publicē sev visglaimojošako aptauju rezultātus.  Vai arī vispār nepublicē. Kā pieredze rāda, aptauju rezultāti  ne vienmēr sakrīt ar vēlēšanu rezultātiem. Līdz ar to, manuprāt, šādu socioloģisku aptauju publicēšana pirms vēlēšanām uzskatāma par manipulatīvu. Jo tie, kam simpatizē kāda partija, un to viņi ierauga šajā aptaujā kā 5% barjeru nesasniegušu, par to var arī nenobalsot. Un ko tad, ja šādi vēlētāji kopumā ir tik daudz, ka, tomēr balsojot par šo sev simpatizējošo partiju, būtu sasniegta barjera?

Kandidātu pozitīvās īpašības. Zaļā partija pievēršas motivācijai. Mēra kandidāts apgalvo, ka pietiekami turīgs, līdz ar to liekot mums domāt, ka tradicionālajam priekšstatam  par “zagļiem”, kas raujas pie “siles” neatbilst… Bet, cik loģiski ir secināt, ka turība garantē godīgumu, spēju adekvāti risināt pilsētas problēmas?

Ģimene. Liela dūre ar laulības gredzenu uz “Vienoti Latvijai” izdevuma pirmās lapas. Tas, ka mēra kandidātam ir ģimene, tiek īpaši izcelts. Atmiņā ataust A.Šlesera priekšvēlēšanu bukleti vai brošūras, kur ar bildēm un plašā aprakstā tika parādīts, cik viņš ir lielisks ģimenes cilvēks, un tas, ja pareizi atceros, aizņēma lielāko šīs bukleta daļu… Un nu pirms šīm vēlēšanām Dr. Belēvičs stāsta par savu bērnu dzīvēm, par mazbērniem, to, ka grib kandidēt, lai mazmeitai būtu labāka dzīve. “Vienoti Latvijai” Mareks Zeltiņš arī izceļ, cik viņam svarīga ģimene…  Mēra pozitīvais tēls –   ģimenes cilvēks, tēvs/māte bērniem. Lai liktu saprast, ka tas it kā garantē godīgāku motivāciju, dziļāku izpratni par problēmām.  Ne visi  tā dara. “Reformu partijas” kandidātei arī ir ģimene, taču tas priekšvēlēšanu izdevumā netiek izcelts – viņa runā par savu pieredzi, darbu, kas no kandidēšanas viedokļa ir laikam tā kā racionālāk. “Nacionālās apvienības” mēra kandidātei Baibai Brokai tāda persona kā “vīrs” VID amatpersonu deklārāciju publiski pieejamajā datu bāzē neparādās.  Un arī partijas reklāmas izdevumā nekas par viņas ģimeni nav. Saprotams, šis nav tas gadījums, kad tas jāizceļ- vai tā būtu dzīves drauga neesamība vai vienkārši nereģistrētas attiecības. Tāda pati situācija ir Armandam Krauzem no “Latvijas zemnieku savienības” (LZS) un Sarmītei Ēlertei no “Vienotības”.   Nekādā ziņā negribu noniecināt ģimenes cilvēkus, bet, ja man būtu jāreklamē kāds bezbērnu, bezģimenes politiķis, es droši vien izceltu, ka šis kandidāts ir labāks nekā tie, kam ģimenes, jo tas, ko būs paveicis, būs vienīgais, ko viņš var atstāt aiz sevis. Bet tie, kam ģimenes, vajadzīgi lielāki resursi, lai uzturētu to, līdz ar to motivācija rūpēties, pirmkārt par savu labklājību. Ar to gribu teikt, ka tas, vai mēra kandidātam ir vai nav ģimene, bērni, manuprāt, nav korelācija ar to, vai tas ir labāks vai sliktāks kā mērs vai politiķis vispār, tādēļ arī stāstu izvēršanu par savu privāto dzīvi šādos pirmsvēlēšanu izdevumos var uzskatīt par manipulatīvu paņēmienu. Tas ir tikpat jocīgi kā gadījumos, kad kāds ierodas uz darba interviju un tajā, pirmkārt, sāk stāstīt par savu ģimeni nevis izglītību, pieredzi u.tml.

2. Izmantota arī tāda metode kā sakarību norādīšana, kur to nav, sasaistīšana. “Vienoti Latvijai” ar asprātīgu vizuālu tēlu pauž, cik slikti ir balsot par vecajām partijām. Cigarešu paciņai līdzīgs attēls ar uzrakstu “Vai zināji, ka… Pieradums balsot par vecajām partijām rada atkarību!” , turpat-  attēls ar pakārušos cigareti. Balsošana par jau zināmajām partijām tiek sasaistīta ar  tādu negatīvu parādību kā atkarību no smēķēšanas. Kaut arī – kas tur slikts, ja kāds tomēr nav vīlies un paliek uzticīgs tai partijai, par ko balso vienmēr… Nez vai tas gluži jāpielīdzina atkarībai no nikotīna, alkohola u.tml. vielām.

Zaļā partija savukārt visur pievelk aiz matiem zaļo krāsu- kultūra, ekonononika, pat medikamenti zaļi…

Lai sevi paslavinātu,  LZS  atsaucas uz Ulmaiņlaika LZS, pat tā iegulījumu Brīvības pieminekļa tapšanā.  Utt. Skaisti jau… Bet kāds tam visam sakars ar tagadējo LZS un viņu potenciālo ieguldījumu? Dēļ šīs vēstures par viņiem jāvēl? Viens no virsrakstiem LZS izdevumā ir “Zemnieki Rīgā ir bijuši un būs!”, savukārt 1.lpp LZS nodēvēts par tradīcijām bagātāko spēku Latvijā, ar plašu pārstāvniecību reģionos. Un līdz ar apgalvojumu – ja būsim ietekmīgāki pašvaldībās, tad tas būs arguments, lai atgrieztos valdībā… Vai tiešām? Te izskatās pēc metodes slidenā nogāze.  Un jāpalasa arī tēma – pareģojumu pašpiepildīšanās.  Kaut arī – lai cik pārliecināti par sevi būtu LZS, “Vienotības” izdevuma publicētajā socioloģiskajā aptaujā LZS nemaz nav tie, kas Rīgā pārvar 5% barjeru (un tā tas arī notika).

3. Sakarību radīšana radniecīga valodas prasmīgai izmantošanai. Sāksim ar abstraktiem, vispārīgiem vārdiem. Piemēram tādiem, kas mums saistās ar ko pozitīvu. “Vienotības” žurnāliņā jau pašā sākumā vesels to birums – publicēti 10 iemesli, kāpēc par viņiem jābalso- 1. Stabils 2. Latvija 3. Attīstība 4. Komanda 5. Lielākais (labēji centriskais spēks) 6. Strādās 7. Vienotība 8. Vadošais 9. Skaidri 10. Dombrovskis.  Vismaz pirmie 9 vārdi vairumam sasistās ar kaut ko pozitīvu. Katram pievienots arī skaidrojums, kuros savukārt atkal vispārinājumu netrūkst – spēks, nostiprināsim, ekonomikas izaugsme, kopdarbība, pieredzējuši un stipri cilvēki, pienācīgi, atbildīgi un pamatoti lēmumi utt. Kopumā šī lappuse atgādina tādu kā dzejas lappusīti.  Liekas, šie vārdi sarakstīti uz lapiņām, salikti kādā trauciņā, sakratīti un tad nu kā izbira, tā arī salikti teikumos. Loģiku te grūti atrast. Ja domājam ne tik daudz poētiski, cik racionāli, tad saprotam, ka šādu vai ļoti līdzīgu sarakstu varētu publicēt gandrīz ikviena partija. Tikai bez Domrovska, protams.

Komiski, ka vienotība “Saskaņas centra” darbošanos Rīgas domē nodēvē par populistisku, tuvredzīgu – kas attiecas uz tēriņiem.  Taču, ja palasa “Vienotības” solījumus: ko tik viņi par brīvu negrasās nodrošināt papildu sabiedriskā transporta brīvbiļetēm (kuru dēļ pensionāri tā fano par Ušakovu)… Vai tas nav populisms?

* * *

Apjoms propagandas materiāliem dažāds. Plašākie pievēršas Rīgas populārāko problēmu norādīšanai un piedāvā risinājumus. Citi kritizē pie varas esošos. Bet ļoti mulsina krustvārdu mīklu, anekdošu, ēdienu recepšu un horoskopu publicēšana šajos materiālos (“Reformu partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”). “Vienotībai” fotogalerija – ak, cik mēs forši, vienoti, protam gan strādāt, gan izklaidēties. Laikam naudas papīram netrūkst… Vai arī tādā  veidā vēlas parādīt, ka neesam jau nekāda sīkpartija, varam atļauties. Man gan tas liek domāt- izšķērdība.  Kaut šādā ziņā regulāri iznākošie žurnāli, ko saņemu no “Saskaņas centra”  latviešu un krievu valodās laikam ir nepārspēti.  Viskompaktākā ir “Nacionālās apvienības” (NA) ne visai  izvērstā reklāmas lapa bez liekvārdības. Starpcitu, tieši šim izdevumam no propagandas viedokļa maz kur piesieties – kandidātu saraksts – bez kādām uzrunām, tikai vārds, uzvārds, profesija, izglītība; tad viena lappuse ar solījumiem, pirmajā lapā smaidoša mēra kandidāte uz Latvijas karoga fona un viņas īsā uzruna. Nekāda esošas varas saimniecisko neveiksmju gānīšana utt.  Izceltas prioriātes nevis tiek solīts viss. Ja nu vienīgi vārdu “nacionālais”, “latviskais” izmantošana, nesenā valodas referenduma piesaukšana, taču tas raksturo partijas prioritātes kopumā (nav jau runa tikai par šīm vēlēšanām), turklāt latviskais lielai Rīgas auditorijas daļai diez vai ir tik ļoti svarīgs – zinot šīs pilsētas nacionālo sastāvu.

Protams, šeit nav analizētas visu partiju priekšvēlēšanu aģitācijā izmantotās metodes, tas jau ir darbs, kas prasa vairāk laika nekā man ir … Tāpēc, ja esat manījuši ko interesantu, kas attiecas uz šo tēmu, atstājiet savu viedokli komentāru sadaļā! Un ja kādam liekas, ka fanoju un balsoju par NA- tā nav!

Starpcitu, tematiskā ziņā radniecīgus tekstus var atrast šeit http://velesanaslv.blogspot.com/

Eiro ieviešana

Pēdējā laikā nereti  tiek piesaukts vārdu salikums “smadzeņu skalošana” un “propaganda” saistībā ar Latvijā plānoto pāreju no latiem uz eiro. Piemēram, šie raksti “Latvijas politikas meļu plāni mums ir zināmi! Sekosim notikumiem un neticēsim!” Kreiso patriotu mājaslapā , “Kāpēc tāda histērija eiro piekritēju vidū?” portālā www.aprinkis.lv, “Eirovilka solījumi un realitāte” portālā diena.lv, ” Eiro kampaņa – meli, puspatiesības un noklusējumi” portālā nra.lv . Daudz komentāru izpelnās raksts “Nopludināts ‘eiro propagandas plāns’; valdība noraida opozīcijas bažas par sabiedrības ietekmēšanu” portālā delfi.lv. Dirty Deal Teatro savukārt rīkoja diskusiju par to, vai notiek sabiedrības informēšana vai propaganda.

Sākumā nebija doma šai tēmai pievērsties, jo rakstīts par to daudz un nav laika visā iedziļināties, bet tad izlasīju šo kodolīgo rakstiņu “Ēlerte: mēģinājumi apturēt eiro ieviešanu līdzinās referendumam pret latviešu valodu” partijas Vienotība mājaslapā. Tas iedvesmoja, jo tik īsā rakstā tik koncentrēti pielietotas propagandas metodes.

Taču tagad ķeršos pie eiro piekritēju un noliedzēju izmantoto psiholoģiskā manipulācijas metožu kopuma:

1. Vārdu kaujas…  Jeb pareizo vārdu izvēle.

Vieniem- sabiedrības izglītošana, otriem- meli un smadzeņu skalošana.

– eiro sabiedrības labumam un domājot par tautas interesēm, otriem – naida dēļ pret tautu un  šauras elites labumam (apsolīti amati, veids, kā papildināt elites naudas maciņus), eiro tiek uzspiests tautai nedemokrātiski. Jo pētījumi pamato sabiedrības zemo atbalstu eiro ieviešanai.

–  eiro atbalstītāji to pretiniekus saus par populistiem, eiro pretinieki atbalstītājus par nodevējiem, pērkamajiem, jenotu bandu, eirokangariem, eirofanātiem, pat garīgi slimiem. Izplatīts gājiens politikā – lai kādu ideju noniecinātu, nosaukt to par populistisku. Taču, vai tas, ka kādai idejai ir vai nav plaša piekrišana plašās tautas masās, to padara nederīgu un nevēlamu?

Ēlerte: “Pievienošanās Eiropas virzošajam kodolam ir Latvijas nacionālajās interesēs”. Lai paceltu kādu ideju, tai var piedēvēt skaisto vārdu salikumu “nacionālajās interesēs”. Te gan jājautā – bet kādā veidā tas ir nacionālajās interesēs? Latvijas kā nācijas interesēs? Kādā veidā? Tautas interesēs? Eiro pretinieki nez kāpēc uzskata, ka tas nepavisam nav tautas interesēs, bet gan šauras eiro ieviesēju grupiņas personīgo maku interesēs.

Nejauši nav gadījies arī vārds “virzošs”. Savukārt eiro pretinieki izsakās, ka lēksim eirobedrē…

2. Ēlerte: “Tie ļoti līdzinās Lindermana – Ušakova referendumam pret latviešu valodu” . Tiek izmantots salīdzinājums ar  referendumu, par ko vairumam latviešu bija noliedzoša nostāja, tādējādi norādot, cik nepatriotiski ir eiro noliedzēji. Te saskatāma metode melīgā analoģija, jo salīdzinātas tiek pārāk dažādas lietas. Turklāt, lai apzināti radītu diezgan negatīvas asociācijas saistībā ar eiro pretiniekiem.

Savukārt eiro ieviešanas noliedzēji latu pasniedz kā mūsu neatkarības simbolu- kā himna, karogs, valoda utt. Cik to salīdzināt pamatoti? Zaudējot valūtu, zaudējam neatkarību? Cik neatkarīgas tagad ir Somija, Vācija utt.?

2. Centieni “Latvijas pievienošanos eiro apdraud Latvijas nākotni”, “nopietni apdraudētu Latvijas izaugsmi”, “1.jūnija vēlēšanas būs vēsturiska izvēle starp Latvijas attīstību Eiropā un populistu piedāvāto atpalicību”, “Pievienošanās Eiropas virzošajam kodolam”. Te arī- lai kādu ideju noniecinātu, tā jāraksturo vārdiem, kas izraisa pozitīvas asociācijas: izaugsme, attīstība, virzošs; vai arī negatīvas – atpalicība. Par pareizo vārdu izvēli vairāk lasiet šeit.  Un tā kā tie ir arī visai vispārīgi apzīmējumi, aicinu ieskatīties šeit. Vienlaikus tiek manipulēts ar iedzīvotāju bailēm attiecībā uz tādu svarīgu tematu, kā ekonomiskā labklājība, tā īsi sakot- būsiet pret eiro, klāsies jums vēl grūtāk.  Par baiļu un draudu izmantošanu vairāk lasiet šeit.  Runājot par nākotnes apdraudējumu, lai skanētu spēcīgāk, Ēlerte nepiemirst arī pieminēt mūsu bērnus… Protams, arī eiro pretinieki ņemt talkā tieši tādus pašu draudēšanu par ikvienam svarīgām lietām- cenas celšoties utt.

3. Vēlme vienpusīgi pasniegt informāciju, Piemēram, palasot Eiro ieviešanas komunikācijas rīcības plānu – attiecībā uz labumiem un ieguvumiem no eiro ieviešanu, ar akcentu uz katras mērķauditorijas vērtībām. Par informācijas vienpusību kā tēmu lasiet šeit.   Jāpiebilst, ka  te būtu vietā Kreiso patriotu mājaslapā minētais jautājums “naudiņa ir jāparedz arī pretējam viedoklim- šinī gadījumā- lata aizstāvju viedoklim. Mēs taču arī esam demokrātiskas valsts pilsoņu viedokļu paudēji, vai ne?”

Būtiska vērtība, protams, ir iedzīvotāju  labklājība. Abas “karojošās” puses neskopojas prognozēm attiecībā uz draudiem labklājībai vai arī pozitīvam prognozēm attiecībā uz to. Piemēram, eiro pretinieki baida ar cenu celšanos, importa preču pieaugumu. Eiro  un eirozona kļūst par sava veida grēkāzi, ko var vainot pie visvisādā ekonomiskām problēmām.

4. Autoritāšu izmantošanu kā atbalstošā viedokļa paudējus- šajā pat plānā.

5. Aptaujas. S.Ēlertes rakstiņam blakus redzama aptauja lapas lasītajiem par ieguvumiem, Latvijai ieviešot eiro. Neatkarīgi no tās rezultātiem, to varēs izmantot manipulatīvi (paskatīsimies!) , apgalvojot, ko lielākā daļa aptaujas dalībnieki atzina tādus u.c. labumus, noklusējot, ka par mīnusiem nemaz netika prasīts, kā arī aptaujas dalībnieku skaits (pasakot procentus, ne skaitļus), sastāvs (t.i. Vienotības atbalstītāji). Par aptauju izmantošanu manipulatīvi vairāk šeit.

6. “Ķeriet zagli!” Eiro pretinieki norāda kā uz eiro ieviesējiem kā lielajiem smadzeņu skalotājiem, taču izmanto šīs metodes arī paši. Minētais plāns pārāk vispārīgs, lai tajā vispār atrastu kādu ievērības cienīgu manipulācijas metožu apkopojumu; tad jau redzēsim, kas tiks rakstīts  paredzētajos rakstos, teikts semināros un raidījumos, jautāts konkursos utt.

7. Salīdzinājumi, metaforas. Kreiso patriotu mājaslapā atrodams arī informatīvs materiāls, kāpēc Latvijai nevajag eiro (“Eirozona – Latvijas izvēle?”). Dokumenta 1 .lapas attēlā – salīdzinājums ar grimstošu kuģi (eiro aizstāvji gan būtu uzzīmējuši plaukstošas valsts ainiņas…), pirmais virsraksts” “Pirksim biļeti uz titāniku?”. Arī tālākajā tekstā izmantotas karikatūras, zīmējumi- rokudzelži, nabadzīgs cilvēks, kuram no kabatas izņem pēdējo, lai atdotu resnam ES onkulim.

8. “Eirozona – Latvijas izvēle?” minētas tās Eiropas valstis, kuras ir eirozonā un pārcieš krīzi. Sasaistot to cēloņsakarībā – ieviesa eiro, tagad nu cieš. Varbūt te jārunā par post hoc? Turklāt salīdzināšana ar citām valstīm, kā parasti ir visai slidena, jo nav divu vienādu valstu un nez vai var tā viennozīmīgi pateikt, ja tā notika pie viņiem, tad tas sagaida arī mūs?

9. Nenozīmīgu blakusefektu izcelšana. Kā mīnuss eiro ieviešanai “Eirozona – Latvijas izvēle?” tiek minēts tas, ka “nepieciešams grozīt 115 likumus un aptuveni 800 dažādus citus normatīvos aktus” . Vai tas, ka kaut kas jāgroza, ir iemesls, lai kaut ko neieviestu? Lai sakārotu daudzus jautājumus, piemērotu likumdošanu šodienas situācijai, tā visu laiku tiek grozīta.

10. Slidenā nogāze. Ja lats jau šobrīd ir saistīts ar eiro un mēs jau gandrīz esam eirozonā, tad jāturpina ceļš turp. Ja ar vienu kāju kaut kur iekāpts, jāliek blakus arī otra. Vai tiešām? Kā arī – jau nobalsojot referendumā par iestāšanos ES, piekritām eiro ieviešanai.  Protams, arī tā tas nav, jo pastāv iespēja, arī esot ES, atteikties no eiro.

11. Eiro atbalstītāju solījumi nepiepildījās jau agrāk (valstīs, kur to ieviesa), tātad nepiepildīsies arī šoreiz. Atkal viltus loģika- ne vienmēr vēsture atkārtojas tieši tāpat. Tas gan neizslēdz iespēju, ka šie solījumi un prognozes patiešām piepildās, kaut vai daļēji.

Un tā varētu turpināt…

Komandējums uz Austrāliju

Šobrīd plašsaziņas līdzekļos lielu ievērību guvis Kultūras ministres Žanetes Jaunzemes-Grendes komandējums uz Austrāliju 2012.g. nogalē.

Grēkāzis

Šim pasākumam notērēti 3900 valsts lati.  Rodas jautājums: kāpēc tāds satraukums par viena ministra viena komandējumā iztērēto, nevis valsts sektora darbinieku komandējumos iztērētās mūsu nodokļu naudas kopsummu? 2007.g. portālā delfi.lv lasāms šāds raksts “Gada laikā Rīgas domes deputāti komandējumiem iztērējuši 57 500 latus“. Tajā pašā gadā portālā apollo.lv raksts “Aizsardzības ministrija pērn komandējumos iztērējusi piecus miljonus latu“. 2008.gadā “Demakova un Koķe seko ārlietu ministram komandējumu tēriņu ziņā”. Tādu rakstu ir daudz, un šie izcelti nejauši- tos man pirmos uzrādīja google.  Runa par daudz lielākām summām un ne mazāk eksotiskām valstīm, taču komentāru pie rakstiem daudz mazāk kā tiek veltīts Grendes komandējumam. Vai par daudz lielākajām summām bija kaut vai mazāki, bet tomēr – skandāli – līdzīgi šim?

Kā redzams, problēma ar komandējumiem patiesībā  ir komplicēta, neskar tikai vienu amatpersonu vien un prasās pēc kāda pētījuma gan par tēriņiem, gan ieguvumiem. LTV ziņās “Panorāmā”  izskan, ka vienotas statistikas, cik ministriem kopumā izmaksājuši komandējumi, Valsts kancelejai neesot. Bet tā vietā, lai iedziļinātos un spriestu par problēmu kopumā, skandāls tiek sacelts par vienas ministres vienu komandējumu.  Kāpēc? Raivis Dzintars, aizstāvot Kultūras ministri, to nosauc par “maziskumu”, nomelnošanas kampaņu.   Ja to uztver, kā manipulācijas paņēmiena ad hominem lietošanu  tā vietā, lai skaidrotu komandējuma lietderību, nevar arī īsti teikt, ka tā nevarētu būt taisnība. It īpaši par maziskumu, ka,  manuprāt, šoreiz vairāk izpaužas ne kā īpašība, bet vairāk kā metode.  Runāt par vienu piemēru, izrautu no konteksta, ir efektīvāk. Tas iedarbojas. Te saskatāma tāda psiholoģiskās manipulācijas metode kā grēkāža atrašana.  Gustavs Lebons savā grāmatā “Pūļa psiholoģija” raksta “Lai būtu pūlim iedvestās idejas kādas būdamas, bet par valdošām viņas var kļūt tikai tad, ja viņas ietērptas viskategoriskākā un vienkāršākā formā. Tad idejas pārvēršas it kā par tēliem, un tikai tad pūlis spēj viņas saprast.” (14.lpp.) No kultūras ministre  tiek izveidots spilgts tēls – valsts naudas izšķērdētāja personiskām vajadzībām. Šis tēls kā tāds nav nekas jauns un nav arī Latvijai unikāls, bet visai populārs un ik pa laikam tiek atrasts kāds spilgts grēkāzis. Ne par velti, interneta komentāros  rakstiem  par šo tēmu pat atrodami tādi apgalvojumi, ka Grende ir galvenā valsts ekonomikas gremdētaja u.tml.

Abstraktie iemesli un ieguvumi

Kā redzams, komandējumos iztērē milzu summas. Bet kā ar ieguvumiem no tiem? Protams, to jau nevar attēlot vienkāršā tabulā – iztērēja tik, ieguvām tik.  Ne viss iegūtais ir izmērāms konkrētās mērvienībās un ne viss atmaksājas tūliņ (piemēram, uz ārzemēm brauc mākslinieki, sportisti u.c.). Un te arī sākas problēma.  Jo visai plaši var izmantot tādas psiholoģiskās manipulācijas metodes kā nepārbaudāmi apgalvojumi un pareizo vārdu izvēle.  Ministre pēc komandējuma apgalvo, ka braukšot vairāk dalībnieki no Austrālijas uz Dziesmu svētkiem Latvijā  (interesanti, kā varēsim izmērīt, par cik vairāk atbrauca, pateicoties vizītei?).  Un šādu jautājumu varētu uzdot katrai amatpersonai par katru komandējumu – kas būtu bijis savādāk un kādi būtu zaudējumi, ja braukšanas vietā izmantotu mūsdienās tik plaši pieejamos komunikācijas līdzekļus (internets, mobilais telefons utt.)? Vai vienmēr nepieciešams kaut kur doties, lai lietas nokārtotu? Kāpēc uz vienu valsti jābrauc, bet ar citu var nokārtot tāpat? Un, ja tomēr jābrauc, kāda ir pavadošo personu nozīme un lietderība? Vai, izskanot visai nepārbaudāmajiem apgalvojumiem par iespējamiem ieguvumiem, kāds vispār spētu pierādīt pretējo? Runājot par komandējumu nepieciešamību, nereti parādās tādi vārdi, kā “pārrunāt”, “tikties”, “iepazīstināt” , “informēt”, “aktualizēt”, “popularizēt”,  “izrādīt cieņu”, “tas bija pagodinājums”, “stiprināt saites”, “pienākums”, “pieredzes apmaiņa”, “reprezentācija” utt. Sk. arī tēmu par vispārinājumiem. Par katru šādu attaisnojumu gribas pajautāt – vai to var veikt arī savādāk un lētāk, bet tikpat efektīvi? Bet grūti jau arī pierādīt, kas būtu bijis savādāk, ja neaizbrauktu, ja nepiedalītos kādā konferencē, seminārā vai citā pasākumā. Jo dzīvē varam realizēt tikai vienu variantu.  Negribu šeit apgalvot, ka, ja var tikpat labi nokārtot nebraucot, tad nekur nav jābrauc. Protams, ir gadījumi, kad braukt ir efektīvāk, bet – vai kāds to izvērtē?

“Finansiāli zaudējumi nav lieli, bet morāli zaudējumi ir milzīgi”, “hronisks ļaunums” – tā par komandējumu uz Austrāliju saka ētikas speciāliste, Latvijas Universitātes profesore Skaidrīte Lasmane (viss raksts šeit ).  Taču arī te parādās demagoģija, jo tieši tāpat var apgalvot pretējo – finansiālie zaudējumi nelieli, bet morālie ieguvumi milzīgi utt. Jo morālos zaudējumus/ ieguvumus īsti nevar izmērīt… Valsts kontroliere Inguna Sudraba min arī šādu nepārbaudāmu apgalvojumu: “līdzīgā situācijā Vācijā vai Zviedrijā amatpersonas būtu atkāpušās no amata” (viss raksts šeit ). Vēl kāds nepārbaudāms apgalvojums “Prezidents Grendes vietā komandējumā uz Austrāliju nebūtu devies” (tā teikt “pēc kara visi gudri”). Minētajā Tv3 sižetā pētniece Iveta Kažoka izsaka viedokli, ka to visu varēja atrisināt Latvijā, nekur nebraucot.

Citas manipulācijas metodes

Lai “grēkāzi-izķšķērdētāju” kā tēlu padarītu spilgtāku, plašsaziņas līdzekļos saskatāma vienpusīga un tendencioza informācijas atlase. Izceļot to, ka brauciens bijis svētku laikā, ilgs, līdzi bijis vīrs, tas, cik daudz iztērēts, ministres asā reakcija uz pārmetumiem. Viņas darba kārtība nobāl tā visa fonā. Izcelta nomelnojošā informācija vairāku rakstu/TV sižetu saturā, īpaši dažos virsrakstos. Jā,  Austrālijas latviešu  izteikumi attiecībā uz vizīti ir dažādi – gan pozitīvi, gan kritiski. Taču tas redzams,  ja lieto dažādus plašsaziņas līdzekļus. Taču, ko par Austrālijas viedokli saka, piemēram, šis visai tendenciozais TV3 sižets ? Jārēķinās, ka būs daļa publikas, kas par šo gadījumu uzzina tikai no tā.

Bet tālāk par dažādu plašsaziņas līdzekļu tendenciozitāti kopumā. Brauciens Ziemassvētku un Jaungada brīvdienu laikā. Tātad – atpūtas brauciens. Taču te saskatāma tāda manipulācijas metode tā laiksakritība. Tā, protams, ietver melīgu loģiku, jo ne vienmēr, lai dotos darba braucienā, ir nozīme datumiem, pat, ja tas ir oficiāls svētku laiks. Vēl jo vairāk, jāņem vērā, ka tieši kultūras pasākumiem raksturīgi notikt šādās dienās. Un otrādi – tīri labi atpūsties var komandējuma laikā, kas nav svētku dienās. Kultūras ministrijas (KM) paziņojumā publicētā ministres darba kārtība noliedz to, ka viņa nebūtu pildījusi darba pienākumus. Ministres aizstāvji arī mēģina izmantot laiksakritību, vēršot to pozitīva iespaida virzienā – ziedojusi savas brīvdienas, lai strādātu.  Bet… Vai tad daudzus interesēs vairs publicētajā darba kārtībā iedziļināties un vai šim komandējumam būs vai nebūs lemts iegulties tautas apziņā kā dārgam atpūtas braucienam par valsts naudu? Šeit jāpiemin arī rakst portālā db.lv  “Uz Austrāliju kopā ar kultūras ministri plānojis doties arī Puntulis”.  N.Puntulis neaizbrauca, jo vēlējās būt ar ģimeni svētku laikā mājās: “Es, kurš privātās  intereses pacēla pāri valstiskajām, tiku cauri sveikā, savukārt ministre  par savu pašaizliedzību dabūja rūgti samaksāt”. Tā kā – vienam privātas intereses ir braukt komandējumā, vienam palikt mājās… Vienam pašaizliedzība palikt mājās, citam braukt komandējumā. Viss atkarīgs, kādā vārdā ko nosauc un patiesība paliek “kaut kur ārpusē…”.

Atpūtas brauciena teorijai kalpo arī apgalvojums, ka komandējums bijis netipiski ilgs (2 nedēļas). Arī viltus loģika un sakarību veidošana tur, kur to var arī nebūt – ja ilgs, tātad sanāk, ka ietver galvenokārt atpūtu. KM, aizstāvoties, izceļ, ka komandējuma ilgums ir dēļ garā ceļa un tā, ka Austrālijā bija jāapmeklē divi pasākumi.

Tālāk – atpūtas brauciens, jo uz Austrāliju (kur ir silts un eksotika). Arī neloģiska sakarību veidošana, jo izvēlētais galamērķis nevar kaut ko liecināt vai pierādīt par brauciena raksturu.  Turklāt parādās arī izraušana no konteksta – jo uz eksotiskām zemēm komandējumos brauc arī daudzi citi, turklāt ministre brauc ne tikai uz eksotiskām vietām – KM aizstāvības paziņojumā nosaukti arī Latgales pilsētas un novadus, kuros ministre bijusi darba vizītēs. Vēlāk parādās paziņojums, ka Žanete Jaunzeme-Grende taisās braukt arī uz Krieviju,  arī pie Sibīrijas latviešiem (raksts šeit).

Tie, kas uzbrūk ministrei, protams, akcentē to, cik tas bija dārgi: brauciens, viesnīca utt.  Aizstāvji savukārt akcentē to, ka patiesība jau komandējums bijis visai taupīgs pasākums. Taču te tāpat, kā stāstā par ūdensglāzi (vienam pilna, vienam pustukša, patiesību diez vai atradīsim). Dārgi un lēti ir plaši jēdzieni, viss atkarīgs, ko akcentē.  Komandējuma aizstāvji savukārt izceļ faktus, kas raksturo taupīgumu. Ministre apgalvo, ka, tur esot, braukusi arī ar tramvaju. Citi aizstāvji pauž domu, ka  augstai amatpersonai arī nebūtu jādzīvo gluži kopmītnēs.

Līdzi ņemts vīrs. Ja šajā faktā neiedziļinās, rodas iespaids, kas atbalsta atpūtas brauciena teoriju (ģimenes izbrauciens svētku laikā), kā arī liek domāt, ka vīrs, iespējams, braucis uz valsts rēķina.  Ministre gan savlaicīgi paziņo, ka vīrs biļeti pircis par savu naudu. Taču publikācijās izcelts fakts, ka vīrs uzturējies valsts apmaksātajā viesnīcā kopā ar sievu. KM paziņojumā gan noliegts, ka šāda uzturēšanās būtu pasākuma izmaksas kaut kā sadārdzinājusi.  Ka dzīvesbiedra ņemšana līdzi nav nekas īpašs: “Ģimenes locekļu došanās komandējumā par privātajiem līdzekļiem ir starptautiski pieņemta prakse un ir tikusi un tiek praktizēta arī Latvijā”. Turklāt KM cenšas šo it kā “vājo punktu” pārvērst par pozitīvo:  “dzīvesbiedra kā pavadošas personas dalība vizītē atbilst protokolam un etiķetei, kā arī nodrošina nepieciešamo praktisko atbalstu.”  Tādējādi liekot domāt, ka vīrs ne tikai braucis līdzi, bet vēl bez jebkāda atalgojuma palīdzējis- atkal ietaupījums. Ministre akcentē to, ka labāk  bija, ka braucis vīrs, nekā viņa būtu ņēmusi līdzi kādu ministrijas pārstāvi, kura komandējuma izmaksas būtu jāsedz no valsts naudas.

Tālāk – tiek izteikti  minējumi ar nolūku nomelnot. “Policijai lūdz sākt kriminālprocesu saistībā ar Jaunzemes-Grendes lidojumu uz Austrāliju“.  Neatkarīgi no tā, vai minējums būs pamatots vai arī, ja izrādīsies, ka portāls pietiek.com maldās un it kā lielā biļetes cena patiešām ir par 1 personu, negatīvā informācija jau būs izskanējusi un savu lielā mērā izdarījusi , un vēl vairāk – varēs teikt, ka Valsts policija nevarēja vai negribēja atklāt šo “noziegumu”, dokumenti varēja būt viltoti. Pietiek.com šāda veida gājiens gan nav pārāk efektīvs un iedarbojas uz maz pieredzējušo sabiedrības daļu, jo salīdzinātas tiek aviobiļešu cenas Ziemassvētku brīvdienu laikā (!) un martā… Par to, ka KNAB interesējas par ministres komandējumu, tiek publiskots vēl pirms sākta jebkāda tā pārbaude. Pietiek.com nemaz nenākas ilgi gaidīt pēc  lielākas skaidrības, jo “Pēc PIETIEK aicinājuma ministres vīrs publisko savas Austrālijas biļetes iegādes dokumentus“.  Turklāt pietiek.com,  īpaši necenšoties noskaidrot lietas līdz galam turpina sēt aizdomīgumu – “papildināts – Atklājas dīvainības Jaunzemes-Grendes vīra publiskotajos aviobiļetes dokumentos“.

Ar minēšanu nodarbojas arī Valsts kontroliere Inguna Sudraba, kas, vēl ar dokumentiem neiepazinusies, jau publiski paspēj paust viedokli, ka apšauba šāda komandējuma produktivitāti.  Te savu lomu nospēlē tāda manipulācijas metode ka autoritāšu izmantošana – daļa publikas uzticēsies teiktajam tikai tāpēc, ja to saka Sudraba… Tas pats attiecas uz ekspertu viedokļa  izcelšanu šajā “Panorāmas” sižetā un jau minētajā Tv3 sižetā, kur Kažoka nosauc komandējumu par “bezmērķīgu”.

Izvairīšanās no tēmas. Atbildot uz jautājumu par komandējuma lietderību, jau minētajā video ministru prezidents atbild tik vien, ka “kontrole jāpastiprina”. Izvairās konkrēti atbildēt, vai apšauba lietderību vai ne, pat dubultā. Jo, protams, viņš par komandējumu ļoti labi zināja un atbildot “jā” riskē saņemt nākamo jautājumu, kādēļ tad viņš to pieļāvis. Tieši tā – jo sūtīt ministri šādā komandējumā izlēma viņš. Savukārt skaidrs “nē” nepatiks tautai… Sabiedrībai tīkamāks ir  solījums, pat visai nekonkrēts un pat ne par to, ka nekas tāds neatkārtosies, bet, ka vienkārši pastiprināsies kontrole.

Jau iepriekš minēju ad-hominem metodi.  To lieto gan komandējuma kritiķi, gan aizstāvji. Šajā rakstā un video īpaši izcelts ministres žests pie deniņiem (tipisks virsraksts, kas izceļ nebūtisko, skan šādi: “Kultūras ministre krata pirkstu pie deniņiem”). Tas redzams arī foto pie raksta, un ne tikai minētajā portālā vien. Komentāros savukārt komandējuma kritizētājiem pārmesta skaudība (lai mūs nenosauktu par skauģiem, tātad nevajadzētu vērsties pret lieku administratīvo tūrismu vispār…?). Raivis Dzintars komandējuma kritizētājiem pārmet necieņu pret Austrālijas latviešiem. Te gan jājautā, vai tas, ka kāds atļaujas kritizēt komandējumu vienmēr tiešām nozīmē necieņu pret tiem, pie kritizējamais kuriem brauca?

Ministres izteikums “padomājiet beidzot” salīdzināts ar Vairas Vīķes-Freibergas bakstīšanu  ar pirkstu deniņos 25.03. 2006.,  pensionāriem sakot, ka „ar galvu vajag domāt”. (par salīdzinājumu lietošanu manipulatīvos nolūkos vairāk lasiet šeit).

Pievilkšana aiz matiem… To var saskatīt plašsaziņas līdzekļu tādā kā izmisīgā vēlmē atrast vēl kaut ko sliktu par ministres vizīti Austrālijas latviešu teiktajā.  Sk. šo rakstu portālā kasjauns.lv.  Rindkopai par KM ierēdņu neatbildēšanu uz jautājumiem būtībā nav nekāda sakara ar komandējumu…

Vēl varētu parunāt par izraušanu no konteksta, konkrētāk – kā tas var notikt ar atsevišķu citātu. Parādās raksts  “Kultūras ministre citē Koko Šaneli: “Domājiet par mani, ko gribat, es par jums nedomāju vispār” un ļoti līdzīgi citos portālos. Ministres skaidrojums un atvainošanās gan seko pēc tam, bet kopumā izskatās, ka viņai veicās tāpat kā šim politiķim (sk. rindkopu par izraušanu no konteksta).

Ministres komandējuma sakarā netiek taupīts arī humors un satīra, kā šajā video – Hitlers dusmīgs par Žanetes Jaunzemes-Grendes braucienu uz Austrāliju. Kā arī, protams, Žanel No.5 – bilde un teksts šeit. Sk. arī šo fotokolāžu (par nezinīti uz mēness). Bija arī pāris karikatūras “Latvijas Avīzē”.  

Gadījums ar Grendi kalpo arī, lai atsevišķas amatpersonas varētu izcelt sevi.  Piemēram, jau minētais Valsts prezidents Bērziņš. Kā arī I.Sudraba: “Esmu cilvēks, kurš labāk samaksās no savas kabatas, nekā paņems no valsts. Tā es esmu rīkojusies visus šos gadus. Pat to, kas man pat pienākas kā valsts kontrolierei, es neesmu ņēmusi. Neko, tikai savu atlīdzību“. (Citēts no tvnet.lv raksta “Sudraba par Austrālijas sāgu: jāspēj paškritiski paskatīties uz sevi“).

Bet, ko varam secināt? Ka nav jau laikam īsti konkrētu kritēriju, pēc kuriem vispār varētu pateikt, vai kāds komandējums ir lietderīgs vai nav. Jo mērīt visu naudas summās ir pārāk šauri, un tad sākas netaustāmie ieguvumi vai zaudējumi…

Šlesera asaras

Lai reaģētu uz kāda ad-hominem vai arī apzinoties savus trūkums, var izmantot tādu paņēmienu kā vājības  pārvēršana priekšrocībā. To var darīt, apgalvojot, ka guvis no tā nepārvērtējamu pieredzi, tas padarījis viņu stiprāku u.tml.

Vājība var arī nebūt kļūda, bet  jebkas cits, kas rada negatīvu iespaidu. Grāmatā “Šofera dēls Minhauzens” (autors Lato Lapsa) atklāti  fakti par A.Šlesera bērnību un vecākiem. Fakti nav visai glaimojoši – viņa tēvs bijis psihiski slims slepkava.  Lapsa manipulē ar to, ka vismaz daļa lasītāju saskatīs sakarības tur, kur tās, iespējams, nav un izdarīs pieņēmumu – ja jau tāds tēvs, tad ko var gaidīt no viņa bērna.  Daļa, protams, saprata, ka tā darbojas viltus loģika un sava veida ad-hominem. Taču pārējiem A.Šlesers noorganizē šādu pasākumu – video. Tur viņš atzīst, ka par tēva noziegumu neko daudz nav zinājis, kā arī parāda sevi kā stipru cilvēku, kas veiksmīgi ticis uz priekšu par spīti grūtajai bērnībai, un to, ka tā patiešām bijusi grūta un ka sāp vel tagad, apliecina ar asarām. Lai būtu vēl emocionālāk, tiek vārdiski vai klātesot iesaistīti arī viņa ģimenes locekļi, kam arī šī grāmata tagad nu sagādājusi papildu nevajadzīgas sāpes. Tā tiek parādīts viņa cilvēciskums un tas, cik viņam ir svarīgas ģimeniskās vērtības. Visbeidzot politiķis paziņo, ka arī par spīti šim uzbrukumam, viņš nesalūzīs (šajā video šī frāze nav, ir citā, kur filmēta tā pati preses konference). Tā tika mēģināts panākt, lai tie, kas lasot par Šlesera bērnību, nodomāja par viņu sliktu, sāktu domāt savādāk, just līdzi, vienlaikus nosodot grāmatas autoru un uzverot viņu kā nežēlīgu un necilvēcīgu.  Uz L.Lapsas viltus loģikas pielietojumu, A.Šlesers atbild ar to pašu – un ne tikai parādot grāmatas autoru negatīvā gaismā, bet arī sevi – pozitīvā.

Reformas augstākajā izglītībā

Uzreiz pateikšu, ka neesmu no Reformu partijas atbalstītāju vidus un šī rakstiņa mērķis arī nav vai nu izteikt atbalstu vai noniecināt Izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa iecerētās reformas augstākās izglītības lauciņā. Raksts tikai ieskicē dažus psihotrikus, ko mēģina lietot dažādu viedokļi paudēji, bet nebūt neatspoguļo visus. Turklāt tekstam ir visas iespējas papildināties ar dažādiem viedokļiem, t.sk. jūsu komentāriem.

2012.g. 21.novembrī portālā diena.lv publicēts Aigara Bikšes raksts “Manāmi skaidri centieni manipulēt ar sabiedrības apziņu“, kurā izgaismoti daži masu apziņas manipulācijas paņēmieni, kurus izmanto Izglītības un zinātnes ministrs, kā arī viņa atbalstītāji. Paņēmieni saistīti galvenokārt ar birku/etiķešu “piekarināšanu“.

Sākumā likās, ka ielikšu linku un ar to pietiks. Taču, to lasot, sapratu, ka arī raksta autors pats izmanto šāda veida paņēmienus, tikai varbūt citus. Vienu no tiem (post – hoc) uzrāda komentētājs Krizo Sensi: “Nevajag jau kvalitāti obligāti nesaraujami sasaistīt ar finansējumu, kuru taču veido ne tikai valsts piešķirtais, bet arī studentu maksātais. Vairums jau ir apjautuši, ka skolu (turklāt ar dažādas kvalitātes līdzīgām programmām), kam to naudu valsts dod ir par daudz. Tāpat vairumam ir skaidrs, ka valstij nevajag tik daudz „speciālistu” daudzās nozarēs, cik augstskolas gadā sagatavo. Vai valstij jādala nauda visām šīm programmām un tik lielam studējošo skaitam? Vai nebūtu prātīgāk piešķirt tikai vienai programmai, bet lielāku summu, rēķinot apmēram nepieciešamo speciālistu skaitu. Pārējie, kas vēlas studēt, lai paši maksā lielākas summas.” Tāpat saskatāms paņēmiens – melīgā dilemma – tātad vienīgi papildu finansējuma piešķiršana paaugstinās augstākās izglītības kvalitāti, ignorējot iespēju, ka kvalitāti var paaugstināt arī jau esošā finansējuma racionālāka pārdale, piemēram,  slēdzot tās programmas, kas pārāk daudz dublējas un/vai samazinot studiju vietu skaitu, tādējādi sekmējot to, ka studē spējīgākie, nevis ikviens, kurš spēj maksāt (tas savukārt ļautu pacelt prasību līmeni studentiem un līdz ar to arī izglītības kvalitāti). Tālāk rodas jautājums – vai tas, ka palielinās finansējumu, viennozīmīgi novedīs pie studiju kvalitātes paaugstināšanās? Var gan novest, gan nenovest – piemēram, ja augstskola, tā vietā, lai piesaistītu spējīgākus pasniedzējus, saņemto finansējumu izlieto sava administratīvā aparāta uzpūšanai vai arī algu palielināšanai visiem tiem pašiem pasniedzējiem, kas no tā labāk pasniegt varbūt nemaz nesāks.

Tāpat ar draudēšanu par to, ka nākamais darbaspēks brauks studēt uz ārzemēm, lai tur pēc tam paliktu. Bikše raksta: “Latvijas valsts (kulturāli un saimnieciski identificējama teritorija, šobrīd Eiropas savienības ietvaros), kura nefinansē savu augstāko izglītību, dzemdē citu valstu ekonomiski aktīvos iedzīvotājus.” T.i., ja nedos naudu izglītībai, tā šeit būs nekvalitatīva un tāpēc cilvēki brauks studēt un strādāt citās valstīs. Taču tā ir situācijas vienkāršošana un atkal post-hoc, jo iedzīvotāju izbraukšanu ietekmē arī darba vietu trūkums un zemās algas Latvijā.  Jo pat, ja izglītība būs kvalitatīva un labi finansēta, tad neatrodot šeit atbilstošu darbu, jauni cilvēki  ļoti iespējams izbrauks. Un, pateicoties labākai izglītībai, pat būs aiz robežas vēl konkurētspējīgāki kā līdz šim. Izņēmums būtu augtskolu pasniedzēji, kurus apmierinātu algas šeit.

Saskatāms arī ad-hominem – nedodat mums pietiekami naudu, nu tad arī nekritizējiet, ka ir slikti. Protams, var klusēt un neteikt neko, bet tas neietekmē īstenību – t.i. vai nu ir vai nav kvalitatīva izglītība. Kaut arī raksta autoram nepatīk vārds “nekvalitatīva”, tomēr no teksta secināms, ka kvalitātei vēl ir vieta, kur augt.  Tālāk – raksta autors liek noprast, ka politiskajai elitei nemaz īstenībā neinteresē labi izglītoti cilvēki (ar neizglītotiem vieglāk manipulēt), tikai pašu bērnu izglītošana pasaules augstskolās, tādējādi virzot lasītājus uz domu, ka ar šādu slēpto motivāciju, reformu veicēji patiesībā nemaz kvalitātes uzlabošanos nevēlas.

Ad-hominem, protams, pielieto arī Ķīļa aizstāvji, kā galveno motivāciju viņa oponentiem no augstskolu rektoru vidus piedēvējot vēlmi saglabāt savas siltās amata vietas un lielās algas.

Bikšes rakstā saskatāma arī manipulēšana ar vārdiem – reformētāju aktivitātes tiek nosauktas par augstskolu “terorizēšanu”, ieceri par iekļūšanu Pasaules labāko augstskolu pulkā – par “absurdu”. Kaut arī viņš šo savu izteikumu pamato, bet atkal – gandrīz vienīgais, kas to sasniegt neļauj, esot pārāk mazais finansējums (sk. vēlreiz šī teksta 3.rindkopu).

Robertam Ķīlim sabiedrības maldināšanu un klaju manipulēšanu ar faktiem pārmet Jānis Riņķis rakstā “Jānis Riņķis: Ķīlis pūš sabiedrībai acīs miglu”. Kaut arī šajā rakstā, manuprāt, var atrast “pārsteidzīgus” secinājumus, piemēram, idejā  – ja pieprasa demisiju, tātad slikts ministrs.  Jo te rodas jautājums- vai sabiedrībā, kuru veido dažādi cilvēki, ar dažādam vērtībām, vispār ir iespējams izpatikt visiem? Un ja vienmēr atradīsies kāds kam kaut kas nepatīk, tad kāpēc lai viņš nepieprasītu demisiju? Kaut arī, protams, demisijas pieprasīšana neizslēdz to, ka īstenojamās reformas patiešām ir “garām”. Tajā pašā laikā, kāds ministrs var sadomāt vēl ko “neprātīgāku”, bet sanāks tā, ka viņa demisiju nepieprasīs. Vai tas nozīmē, ka viņš/a ir labāks ministrs?