Archive for the ‘Komercreklāmas’ Category

Marihuānas legalizācija

2011.g. 19.augustā portālā puaro.lv publicēts (pārpublicēts no žurnāla “Klubs”) Jurģa Liepnieka raksts “Par marihuānas legalizāciju“.  Tajā var saskatī vairākas smadzeņu skalošanas metodes:

1. Viena no mūsu uztveres likumībām, ko var izmantot, ir t.s. “elementu grupēšanas likums” – tuvāk esošus tēlus uztveram kā kopumu. Tātad, lai ietekmētu sabiedrības attieksmi pret kaut ko to jāsasaista ar to, kas sabiedrības līdzšinējā uztverē ir negatīvs vai arī pozitīvs. Šajā gadījumā noliedzoša attieksme pret marihuānu tiek sasaistīta ar cilvēkiem, kas ir nekompetenti un nezinoši par narkotikām (autora vecāki u.c. pensionāri), nespēj atšķirt to veidus un vispār – ir neizglītoti. Lasītājs tiek virzīts uz domu, ka, pirmkārt, man jālasa izglītošanās nolūkā raksts tālāk, otrkārt, ka marihuānas noliedzēji par to maz zina un vadās no kaut kādiem realitātei neatbilstošiem un vienkāršotiem stereotipiem, treškārt, ja es arī sākšu runāt kā abi večuki, mani uzskatīs par nekompetentu. Ceturtkārt, negribas arī, ka Latviju Eiropā uzskata par tik neizglītotu marihuānas legalizācijas jautājumos. Autors ignorē to, ka marihuānas noliedzēju vidū ir pietiekami izglītoti un informēti ļaudis. Tālāk marihuāna tiek nolikta blakus pozitīvām lietām, piemēram, ārstniecībai, kur to pielieto; turklāt tas taču ir dabisks, ekoloģisks produkts pretstatā ķīmiskiem analogiem. Tā tiek pielīdzināta kafijai un visbeidzot sasaistīta arī ar laimīgām vecumdienām – autors sapņo par to, kā, esot tuvu pie 90 gadiem “vakarā varētu atlaisties šūpuļkrēslā blakus savai mīļajai sieviņai un uzvilkt kopīgi vienu gardu kāsīti.”

2. Vienpusīga informācijas pasniegšana. Apgalvojums “Marihuāna nerada nekādu, vai tik pat kā nekādu, fizisku atkarību”. Tiek noklusēts, ka tas vairāk attiecas uz tiem gadījumiem, kad cilvēks pamēģina marihuānu, lai paeksperimentētu, ne regulāru lietošanu. Lai arī tas patiešām ir mazāks procents kā tiem, kas kļūst atkarīgi no tabakas un alkohola, nav minēts, ka tomēr 9% iegūst nopietnu atkarību no marihuānas. (Avots- raksts “Is Marijuana Addictive?” ASV žurnālā “Psychology Today”, raksts publicēts ~8 mēnešus pirms Liepnieka raksta). Procentu minēšana vispār kaitētu šāda veida apgalvojuma pierādīšanai, jo traucētu uzlikt vajadzīgos akcentus. Šādam nolūkam labāk kalpo teikums “fiziskās atkarības risks ir nedaudz lielāks,  nekā lietojot kafiju” , kā arī vārdi “nekāds” vai “tikpat kā nekāds”. Kafija savukārt mūsu sabiedrībā tiek uzskatīta par parastu pārtikas produktu, ko daudzi lieto ikdienā.  Jāpiebilst, ka tas, vai 9 % ir daudz vai maz, ir visai relatīvi, jo daudz kas atkarīgs no tā, vai šajos 9 % nokļūsim mēs paši vai mūsu tuvinieki… Turklāt, 9 % ir ap 177 tūkstoši, ja rēķina no Latvijas iedzīvotāju skaita. Minētais amerikāņu raksts turklāt runā ne tikai par fizisko, bet arī sociālo un psiholoģisko atkarību (un tur procents paliek lielāks). T.i. marihuānas regulāru lietošana, lai iekļautos noteiktā sociālajā vidē, kā arī efektīvākus relaksēšanās un savu problēmu risināšanas mehānismu neapgūšana, jo tā vietā roka stiepjas pēc marihuānas. National Institute of Drug Abuse mājaslapā  (2010.g. novembris) minēts , ka no tiem, kas sāk marihuānu lietot jaunībā, atkarīgi paliek ~17%. No tiem, kas lieto to ikdienā – 25-50% ; atmešana ir iespējama, bet saistīta ar ne visai patīkamām fiziskām un psiholoģiskām sekām.

Liepnieks visai pieticīgi raksturo marihuānas psiholoģisko iedarbību, izceļot pozitīvo: marihuānas lietotāji ir “mierīgi, smaidīgi un apcerīgi”. Pirms tam ir piebilde, ka tās iedarbībā nav “iespējams droši vadīt automobili un reizēm arī atrast ceļu uz mājām”. Tiek pateikts, ka “nav iespējams pārdozēt un nekur pasaulē nav fiksēti marihuānas izraisīti nāves gadījumi”. Savukārt National Institute of Drug Abuse mājaslapā minēta negatīvā ietekme uz atmiņu, domāšanu, spēju mācīties, kā arī kustību koordināciju. Ietekme negatīva ir arī uz sirdi, plaušām, kā arī ikdienas dzīvi – darba kavēšana, lielāks negadījumu risks, nogurums u.c.

Lai nebūtu pliki apgalvojumi, ņemti talkā arī piemēri ar konkrētiem cilvēkiem – Obama lietoja, I.Jaunalksne lietoja un nu viņi sveiki, veseli un populāri redzami TV ekrānos. Protams, ka šādā rakstā nebūs tādu dzīvesstāstu, kur marihuānai izrādījusies lielāka un negatīva loma.  Par to, cik tālu var nonākt – http://www.marijuana-anonymous.org/literature/pamphlets/for-the-loved-ones-of-marijuana-addicts

Tiek īpaši izcelti pozitīvie aspekti, kas saistīti ar marihuānas legalizāciju – papildināsies valsts budžets, jaunieši nebūs spiesti kontaktēties ar kriminālām aprindām. Tātad vairs neriskēs, ka tiks piedāvātas stiprākas un kaitīgākas narkotikas.

Protams, tas ir tikai raksts, nevis romāns, tāpēc autors nevar plaši izdiskutēt dažādu pētījumu atziņas. Tomēr tajā, par ko viņš izvēlējies rakstīt izvērstāk, redzama tendenciozitāte.

3. Metode “sliktā alternatīva“- aizstāvot kaut ko vienu, uzbrūk kaut kam citam: kafija arī rada atkarību, tabakas radītā atkarība var būt lielāka kā marihuānai, savukārt alkoholisma sekas ir ne tikai atkarība, bet arī, piemēram, bieža agresivitāte. Vairāki medikamenti un braukšana ar motociklu ir vēl bīstamāka nekā minēto narkotiku lietošana. Autors netaupa melnās krāsas arī raksturojot tādu narkotiku kā heroīna un kokaīna negatīvās sekas. Viens no raksta argumentiem ir  –  ja ir atļauta tabaka, alkohols, kas taču izraisa atkarību un reizēm pat vēl traģiskākas sekas, kāpēc neatļaut marihuānu?  Jāsaka nedaudz ironiski – no tādas netaisnības nu mēs tagad ciešam, jā…  Jājautā būtu –  ja, jau diemžēl šīs kaitīgās vielas ir legālas, kāpēc būtu jāatļauj vēl kāda, tādā veidā būtībā paplašinot iespējas apreibināties?

4. Ar iepriekšējo cieši saistīta metode “melīgā dilemma“- tiek  piedāvātas tikai dažas alternatīvas, tā it kā nekā cita nebūtu. Ja gribat, lai mazāk lietotu alkoholu, tad jālegalizē marihuāna. Autors, kurš citās rindkopās mēģina parādīt, kā citi grib noniecināt sabiedrību par muļķiem, patiesībā pats netieši raksturo mūsu  jauniešus ne visai pozitīvā gaismā –  kā tādus, kas nekādā veidā nevar nelietot marihuānu, spiesti meklēt kā to dabūt. Pseidoloģika šeit saskatāma tajā, ka netiek apskatīta alternatīva – nelietot vispār nevienu no apreibinošajām un labsajūtu un arī atkarību radošajām vielām, izmantojot daudzas citas nodarbošanās iespējas, kas rada mums labas sajūtas. Ir arī bēdīgāka alternatīva, ko raksta autors, protams, neapskata- ka tie, kas jau lieto legālās vielas, savam  izklaides “komplektam” varēs vieglāk pieplusot arī narkotikas.  Melīgā dilemma saskatāma arī liekot mums domāt, ka – ja būs legāli, nebūs nelegāli un krimināli.  Bet vai tad nav iespēja, ka paralēli legālajam turpina eksistēt melnais tirgus?

Var jau teikt, ka pret-marihuānas rakstiņus sponsorē tie, kas tirgo alkoholu un cigaretes, jo viņiem taču nav izdevīgi, ka viņu produkciju iemainīs pret marihuānu. Varbūt arī, bet, par laimi, kā jau teicu, pastāv iespēja arī nelietot neko no minētā.

5. Jau  paredzot oponentu argumentus, Liepnieks piemin priekšstatu par marihuānu kā iespējamo šizofrēnijas izraisītāju, kā arī to, ka marihuānas lietotāji pāriet uz heorīnu. Vienlaikus narkologi, kas to apgalvo, tiek parādīti kā  nekompetentas personas (“mācījušies no vienas grāmatas un kopš tā laika vairs daudz nav lasījuši par šo tēmu“, “šo argumentu nedz Amerikā, nedz Eiropā vairs neviens neizmanto“). Interesanti, ka viņš šos narkologus nenosauc vārdā… Un ar piebildi “man šķiet” apgalvo, ka to argumentu par šizofrēniju izdomājuši reklāmisti, ne mediķi.  Savukārt , lai nostiprinātu lasītāju viedokli par sevi kā par pietiekami autoritatīvu personu, autors gan nemin konkrēti, kādu literatūru par šo tēmu lasījis, bet raksta par  savu marihuānas lietošanas pieredzi, liekot saprast, ka atkarīgs nav kļuvis un turklāt vēlas vēl šo pieredzi papildināt. 

6. Citu valstu piemērs. Nosauktas valstis, kurās marihuāna ir legalizēta vai arī kur pie tā tiek strādāts. Lai to pulciņš būtu kuplāks – arī valstis, kur marihuānas lietošana ir dekriminalizēta. Atkal viltus loģika- ja tā ir pie viņiem (un, jā , arī daudz attīstītākās valstīs to skaitā), tad labi būs arī pie mums.

7. Marihuāna tāpat tiek lietota, lai arī nelegāli, to nav iespējams pārtraukt, tātad labāk legalizēt. Atkal viltus loģika, jo ir daudzas lietas, kas ir, bija un būs (piemēram, pedofilija, zagšana,  slepkavības), bet vai tas ir iemesls, lai to legalizētu? Labi, varbūt nav adekvāti salīdzināt tādas lietas kā slepkavība ar marihuānas pīpēšanu, taču tas nemaina šāda pārliecināšanas veida pseido-loģisko būtību.

8. Metode “ķeriet zagli!” – ja kāds pataisa marihuānas legalizācijas aizstāvjus par sliktajiem, tiek parādīts, ka patiesībā taču “sliktie “ir oponenti. Kaitīgi ir stāstīt, ka visas narkotikas noved pie vēl sliktākām sekām – “stipro, vājo un visādā ziņā tik dažādo preparātu vienādošana nereti izraisa neuzticību pret jebkuru informāciju, kuru vecāki  vai pedagogi sniedz jauniešiem par narkotiku kaitīgumu.  Tiklīdz jaunatne noskaidro, ka viņiem tik ilgi par marihuānu ir melots, viņi pieļauj, ka varbūt tiek maldināti arī par heroīnu.” Otrkārt, “spiesti kontaktēties ar kriminālo pasauli, kuras dabiskā interese ir veicināt marihuānas lietotāju pāreju uz stiprajām narkotikām”.   (sk. vēlreiz punktu par melīgo dilemmu). Te gan jāpiebilst, ka tas, ka marihuāna nav legāla, neliedz jauniešus informēt par dažādiem narkotiku veidiem. Vēl ņemot vērā to, ka viņi var nokļūt valstīs, kur tā ir legāla un var rasties iespēja izmēģināt. Tad vēl – marihuānas oponenti taču uzskata sabiedrību (tātad arī ikvienu no mums, izņemot viņus pašus) par stulbiem, idiotiem, muļķiem- tādiem, kas noteikti nezinās mēru šīs narkotikas lietojot.  Savukārt raksta autors šiem negatīvajiem apzīmējumiem pretnostata tādus patīkamus vārdus, kā “pieauguši, brīvi cilvēki”, “cieņa vienam pret otru”, “indivīda brīvība” kā mērķis.  “Atļaut” skan daudz labāk kā “ierobežot”, “aizliegt”. T.i. pilnā mēra spēlē uz tādām cilvēku emocijām kā pašlepnums, kā arī manipulē ar vārdiem. Saskatāms zināms populisms, glaimi. Marihuānas aizliegšana pielīdzināta sabiedrības uzskatīšanai par muļķiem. (Tiek piebilsts, ka tie, kas vēlas degradēties, izdarīšot to jebkurā gadījumā, ar vai bez marihuānas. Bet tie ir “tie”, mūsu “to” vidū taču nav un nebūs…). Un kuram gan patiks, ka viņu sauc par stulbu, viņam neuzticas? Te būtu jājautā, ja jau ļaudis ir tik gudri un paši labāk zina, ko un kā darīt, kāpēc vispār kaut kas šajā valstī ir jāaizliedz un jāierobežo… ? Ar šādu argumentāciju varētu aģitēt par daudzu ierobežojumu atcelšanu – piemēram, mēs taču nebūsim tik stulbi, ka šaudīsimies, ja ieroči būs veikalā pieejami tāpat kā maize (un tādi breivīki tāpat dabūs ieroci un savu realizēs) utt. Turklāt interesanti, ka autors piesauc “pieaugušos”, kaut arī iepriekš rakstā aizstāv jauniešu tiesības iegādāties narkotikas.  Nezinu, ko ar vārdu “jaunietis” domājis autors, bet pameklējot skaidrojošajā vārdnīcā, atradu, ka jaunietis sākas no gadiem 15-16… Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapā savukārt rakstīts: “Saskaņā ar Jaunatnes likumu jaunietis ir persona vecumā no 13 līdz 25 gadiem.” Rodas jautājums par to, vai tas jau ir vecums, kad cilvēks spēj pilnībā adekvāti izvērtēt, kā lietot narkotiskas vielas?

9. Tad vēl – atkārtošana . Tas nav vienīgais šāds marihuānas reklāmraksts, ne šajā, ne dažos citos portālos. Piemēram, raksts “Arī Latvijā sabiedrībā zināmi cilvēki šad tad uzpīpē zālīti” (05.10.2011). Šeit tiek pielietota arī tāda apziņas manipulācijas metode, kurā tiek iesaistītas autoritātes, t.sk. popularās personas. Šajā portālā  ievietota intervija ar K.Streipu, ka saicina dekriminalizēt marihuānu, intervijai ar P.Timrotu dots virsraksts “Pauls Timrots: Legalizējot zāli lietotāju skaits nepieaugs” , ievietots arī rakstiņš par to, ka Džastins Timberleiks pīpējot zāli u.c. Reklāmās bieži ir izmantots paņēmiens, kad kāda visiem zināma publiska persona uzdodas par kādas preces vai pakalpojuma lietotāju un ir visnotaļ ar to apmierināts. Bieži vien šis paņēmiens saistīts ar slēptu reklāmu: „Narkobiznesa pārstāvji ir ieinteresēti, lai iespējami biežāk medijos publicētu materiālus par slaveniem cilvēkiem, kas lieto narkotikas. Tādējādi daudzu cilvēku zemapziņā notiek it kā narkotiku legalizācija. Ja jau slaveni, bagāti un veiksmīgi cilvēki lieto narkotikas, tad nekas slikts tas nav – tas ir stilīgi. Runā arī, ka narkobiznesa haizivis labprāt sponsorē un reklamē rokgrupas, kuru publiskā imidža un ideoloģijas neatņemama sastāvdaļa ir narkotikas. Pat vēl vairāk – narkotiku tirgoņi algojot menedžerus, kas rada šādas grupas un popularizē tās jaunatnes vidū.” (A.Bernāts “Kā ar reklāmām mums skalo smadzenes“).

Advertisements