Archive for the ‘Dažādi’ Category

Kā izdzīvot, ja kolēģis ir sociopāts?

Šis raksts ir kā turpinājums citam šim bloga rakstam “100 pazīmes, kā atpazīt sociopātu un psihopātu“.  Tas vispirms ir jāizlasa, lai saprastu, vai Jums patiešām ir darīšana ar sociopātu vai sociopāti.

Šur tur avotos skan ieteikums pārtraukt komunikāciju. Jo viņi ir prasmīgi manipulētāji, un cīņa būs veltīga laika, nervu un enerģijas tērēšana.   Turklāt, ja viņš/a ir jūsu priekšnieks, tad bez kolektīva un/vai citu priekšnieku atbalsta vienam  kaut ko panākt būs nereāli.  Bet, ko darīt, ja sociopāts ir Jūsu kolēģis, tomēr visādi citādi darbs ir labs un dažādu bonusu dēļ iet prom negribas?

Tā kā sociopāti melo daudz un bez sirdsapziņas pārmetumiem, tad

  1. Jāpārbauda viss, ko saka sociopāts. Ja viņš pasaka, ka kāds negatīvi izteicies par Jums, jāpārbauda, jo tas var būt paņēmiens, kā pabojāt jūsu pašapziņu, piemēram, pirms publiskas uzstāšanās vai sanāksmes, lai pats varētu izcelties. Ja Jums uzdevuma veikšanai vajag precīzu informāciju, tad noteikti  jāpārbauda saņemtā informācija, jo atbildība būs jāuzņemas Jums un viņš savu vainu noliegs.  Var likties, ka reizēm viņam svarīgi kaut ko atbildēt pateikt, neuztraucoties par patiesumu. Pirmkārt, viņš negrib demonstrēt, ka kaut ko nezina, otrkārt neuztraucas par pateiktā sekām. Piemēram, sajauc, pasakot, ka Jums jābrauc uz Vāciju, nevis ASV, kā tas ir patiesībā.  Ikviens cits saprotot, ka sajaucis, Jums atvainosies un savlaicīgi pateiks kļūdu, bet sociopāts daudzos gadījumos to nedarīs. Viņam ir vienalga, ka kāds ne tur aizbrauks vai nopirks biļeti. Viņš zina, ka atkal varēs samelot, ka nav kļūdījies.
  2. Arī par Jums citiem tiks stāstīta nepatiesība un ne jau tā glaimojošākā.  Lai piesegtu savas neizdarības un/vai celtu savu vērtību, sociopāts var izdomāt, kāpēc vainīgi un slikti ir citi. Ja tomēr kļūst redzamas viņa kļūdas un meli, tad viņš pievērsīsies citu kļūdu izcelšanai, lai cik senas un maznozīmīgas tās būtu, “karinās birkas“, novērsīsies no tēmas.  Lai parādītu sevi pozitīvā gaismā viņš var piesavināties citu nopelnus un savu paviršo veikumu pasniegs kā kaut ko izcilu. Visskumjākais ir tad, kad saprotat, ka viņam ir noticējuši ne tikai kolēģi, bet arī priekšniecība.  Kad sociopāts sāk saņemt algas pielikumus, apbalvojumus un paaugstinājumus amatā, bet jūs, darot savu darbu rūpīgi un pēc labākās sirdsapziņas, esat turpat, kur bijāt vai pat zemāk. Tā tas var notikt, jo ne visiem ir laiks iedziļināties visā.

Šādās situācijās, manuprāt, labāk tomēr neklusēt.  Ja ir objektīvi fakti, kas liecina par to, ka ir pausti meli un vītas shēmas, jums ir tas jāsaka priekšniekam un kolēģiem. Ja priekšniecību interesēs, kuram ir taisnība, tad, iespējams, fakti tiks pārbaudīti.  Ja tos nav iespējams pārbaudīt, tad būs grūtāk, jo sociopāts izdomās pasaciņas, kāpēc jūs par viņu kaut ko esat teicis: “personīgi iemesli”, “mūžīga neapmierinātība ar visu” , “jocīgs, traks cilvēks” utt.  Tā kā sociopāti ir ļoti pašpārliecināti, jārēķinās, ka savu lomu nospēlēs tas, cik pārliecinoši un skaļi viņi paudīs savu viedokli, kaut vai melīgu un neloģisku, tāpēc nevajag lolot ilūzijas, ka jums pietiks tikai ar racionāliem argumentiem, vēl jo vairāk, ja neesat tikpat pašpārliecināts, cik viņš. Tāpat, nozīme būs tam, cik prasmīgi viņš būs mācējis pielīst priekšniekam.

Bet ir nianse – nav jēgas iet un strīdēties ar pašu sociopātu un mēģināt viņam kaut ko pierādīt vai  runāties ar viņu. Viņš neatzīs, ka ir pie kaut kā vainīgs. Viņam neradīsies empātija un citu sajūtu izpratne. Pat, ja apsolīs kaut ko vairs nedarīt, tam nav jēgas ticēt. Viņš nemainīsies. Viņš tic, ka ir labs, un, ja pateiksiet, ka viņš ir sociopāts, melis utt., tad viņš jums atriebsies.

Lai faktus varētu pārbaudīt, jācenšas tie saglabāt. Nedzēst epastus, pēc iespējas izmantot oficiālo saraksti vēstuļu, ziņojumu formātā. Teikto var aizmirst, sagrozīt, pārprast utt. Protams, grūti veikt saraksti, ja sociopāts sēž gandrīz blakus, bet var izmantot viņa un savu prombūtni, mēģināt epasta sarakstē likt arī citus adresātus, kam varētu būt sakars ar tēmu, tie būs kā  liecinieki.  Pastāv iespēja pateikt arī sociopātam atklāti – tā kā bijuši pārpratumi, vēlos sazināties rakstiski.  Epastos sociopāts vairs nevarēs “izbraukt” ar pašpārliecināto stāju, tajos ir tikai teksts un jābūt argumentiem. Arī sarunas ar priekšnieku var mēģināt organizēt tā, lai piedalāties gan Jūs, gan sociopāts abi reizē, jo jūsu klātbūtnē viņam būs grūtāk Jūs apmelot. Tomēr nav izslēgts, ka viņš to darīs arī Jūsu klātbūtnē.

Var gadīties, ka  Jūsos vārās sašutums par to, ka sociopāts tiek uz augšu dēļ tā, cik spoži viņš pasniedz sevi, nomaskējot to, ka aiz tā nav ne satura, ne rezultātu.  Jārēķinās, ka kļūdu norādīšana viņš  neuztvers ar pateicību, bet gan tikai ar aizvainojumu, ar “kas, tev skauž”, “tu neko nesaproti”, “ko piekasies par sīkumiem” utt. Taču jāsaglabā miers un veselais saprāts. Sociopāti mēdz būt impulsīvi, ātri apvainojas, bet vislabākais ir neatbildēt ar tādu pašu histēriju.  Ja šādā brīdī vai vienkārši sašutuma pēc dusmās izteiksiet emocijās balstītus apvainojumus un pārmetumus, viņš pēc tam mācēs pavērst to pret jums. Kaut vai pašu faktu kā tādu, ka bijāt nesavaldīgs, it sevišķi, ja to būs redzējuši arī citi. Sevi, savukārt, sociopāts attaisnos, izliekoties par upuri, kuru  jūs kā histēriķis (vai ar “zāģēšanu”) beigu beigās esat izvedis no pacietības. Vairāk par to – “Ko darīt, ja ar Jums manipulē?”.  Ja neesat, piemēram, izgulējies, sliktā garastāvoklī, tad tajā dienā iespēju robežās labāk izvairīties no sociopāta, jo ir lielāka iespēja, ka viņš jūs nokaitinās. Ir svarīgi likt saprast, ka kontrolējat sevi. Ja viņš būs uzzinājis to, kā visvieglāk jūs ievainot un aizskart, tas tiks izmantots.

Ja jums kaut kur kopā ar sociopātu jāiet vai jābrauc, labāk pieturēties pie neitrālām sarunu tēmām – par sportu, laika apstākļiem.  Jebkas tāds, kas nevar tikt izmantots pret jums, piemēram, politiskā, reliģiskā pārliecība, personīgās dzīves nianses, karjeras plāni utt.  Piemērs: sociopāts notēlo kavalieri kādas augstas amatpersonas meitai, pat izjaucot viņas tobrīdējās attiecības. Pēc tam, protams, atklājas, ka vienīgā viņa interese bija ievākt informāciju, piespēlējot to politiskajiem oponentiem.

Saprotot, ka ar jums jārēķinās jeb saskatot izdevīgumu, sociopāts, protams, mēģinās visādi pielīst, glaimot un draudzēties. Taču jāsaprot, ka aiz tā visa stāv ne jau draudzīgums un laba attieksme pret Jums, bet viņš joprojām jūs, tāpat kā ikvienu, uzskata par viegli ietekmējamu muļķi. Jūsu labā attieksme vajadzīga tikai tāpēc, lai viņš varētu netraucēti taustīt, cik vēl tālu savā nekaunībā aiziet. Turklāt  Jums aiz muguras sakot par jums nepavisam ne to jaukāko. Iespējams, viņš vēlas uzgrūst Jums kādus no saviem pienākumiem, kurus pats nevēlas vai nemāk izdarīt, vai arī tie negarantē viņam iespēju īpaši izcelties. Skaidri jāsaprot, ka sociopāts grib ar jums nevis draudzēties, bet izmantot. Tāpēc jāietur vajadzīgā distance, neuzņemoties neko darīt viņa vietā vai pārāk daudz tērējot savu laiku, viņam izpalīdzot.  Lai nenonāktu līdz tam, ir svarīgi nedarīt neko tādu, lai justos viņam parādā- neaizņemties naudu, atteikties, ja viņš piedāvā aizvest Jūs kaut kur ar savu mašīnu vai pateikt kaut ko labu par Jums Jūsu priekšniekam utt.

Iesaku izlasīt arī šī raksta tapšanā izmantoto avotu  http://www.wikihow.com/Deal-With-a-Sociopath

Advertisements

Detektīvs meklē melus

Lēnām kļūstu par informatīvajā miglā apmaldījušos informatīvo agnostiķi. Interneta saturam ticēt nevar, TV, radio un presei arī ne, jo arī viņi barojas no internetā atrodamā (tviterapskati).  Gribēti un plānot feiki un neplānoti dzimušas kļūdas. Un kam gan vispār interesē patiesība postfaktuālajā sabiedrībā? Lai tā patiesība paliek tur ārā.

Un tad miglā parādās šis “Latvijas Avīzes” raksts “Pseidoziņu trakums. 9 praktiski padomi, kā atpazīt un neizplatīt melus internetā”   Izlasīju, bet tā arī paliku miglā.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Neliels uzdevums: šim  attēlam ar miglu un mājām ledū mēģini izdomāt nepatiesu aprakstu!

Kāpēc? Klausot  šī raksta ieteikumiem spēj cilvēki ar milzum daudz brīvo laiku.  Vai to darīs cilvēks, kurš ziņas lasa telefonā, braucot sabiedriskajā transportā uz darbu, un pēc tam vakarā ātri pārskrienot virsrakstiem pēc bērnu gultā nolikšanas? Tiek ieteikta avotu pārbaudīšana, aculiecinieku meklēšana, sazināšanās ar autoru utt. Būtībā detektīva cienīga darba diena. Un tad pajautāšu Tev – cik ziņas dienā izlasi? Vairāk nekā vienu, vai ne.  Katru šādi pārbaudīt ir utopija.  Pa kuru laiku visu to darīs? Nu, nedarīs. Turklāt, ir cilvēki, kuri nespēj iedziļināties.  Es nerunāju par bērniem.

Starpcitu, detektīva darbs var ievest īstā labirintā: arī it kā feika atmaskojums var būt feiks – piemērs ar Aleppo meitenīti.  Tas jāskata kontekstā ar tādu metodi kā “ķeriet zagli!”.

It sevišķi utopisks ir pēdējais punkts. Reti kurš cilvēks vienlīdz dziļi var apgūt visas zinātnes. Jā, tajā, kurā ir zināšanas, viņu būs apmānīt grūtāk. Bet apgūt visas diemžēl… Pat, ja pašam liekas, ka neesi amatieris vai šarlatāns.

Vēl interesanti, ka raksta autors neiesaka meklēt grāmatas par attiecīgo tēmu. Jā, mūsdienās arī grāmatās izdot var visvisādu saturu, bet tomēr, tas prasa laiku un naudu. Savukārt, internetā muļķības ierakstīt ir vienkāršāk par vienkāršu.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Tas pats attiecas uz kapakmeņiem. Arī uz tiem nav tik viegli kaut ko izkalt kā ierakstīt internetā. Turklāt pastāv iespēja, ka kāds raks dziļāk un uzzinās patiesību.

Bet visādi citādi raksts noderīgs, jo, ja ir jāraksta pētījums par kādu tēmu vai jāpieņem kāds svarīgs lēmums, balstoties uz informāciju, tad pārbaudīt der. Tad tam laiks būs jāatrod.

Tas arī, manuprāt, nav risinājums – pieņemt lēmumu neizvērtēt vispār neko, jo tam nav jēgas un tāpat apčakarēs.  Tā domā ciniķi, bet varbūt labāk būt skeptiķim? Un skeptiski skatīties arī uz šādiem rakstiem, kuros kaut ko piedāvā sasniegt ar 9 soļiem. Nevar. Manipulācijas metodes ir tik daudz un tik izsmalcinātas, ka ar viena rakstiņa izlasīšanu nepietiks. Nepietiks pat ar visu šī bloga saturu. Atkal nav laika mācīties? Pat tad, ja dienā vismaz viena dzeltenās preses raksta vietā izlasīs, piemēram, kaut ko par kristisko domāšanu?

*Vairāk par informatīvo miglu edruva.lv rakstā “Informatīvais karš notiek. Kā saprast, kas ir kas

*Ja vien patiesību būtu atrast tik viegli, cik apskatīt šo infografiku – “How to spot fake news“.

P.s. Par tēmu der palasīt arī “Žurnālisti vai troļļi” Tvnetā.

 

Tiesības atpūsties

elinga

Pīters Jassens Elinga “Sieviete lasa” (17.gadsimts).

Šo rakstu tāpēc, ka, manuprāt, lielā mērā pastāv neloģiski noniecinoša attieksme pret atpūtu. Pat, ja tā ir pelnīta. Nezinu, kur tam rodamas saknes: vai nu latvju dainās, kuras slavina darba tikumu, vai padomju laikā, kad bija komunisms jāceļ bez atelpas. Bet tas pētnieku darbs, šis ir tikai nezinātnisks blogs.

Ir dažādu ādas krāsu, sieviešu, seksuālo orientāciju, reliģiskās pārliecību utt. tiesības. Tiesības UZ vārda brīvību, darbu, līdztiesību, vientiesību utt. Bet kad būs gājiens par tiesībām uz ATPŪTU?

Daži teiks:  kas tad  tās ierobežo? Darbaholiķi paši vainīgi. Atpūtas laiks likumdošanā noteikts, tās ir vispārējās cilvēktiesības. Neesam taču dzimtcilvēki, strādājam tās savas 8 stundas. Labi, izņēmuma gadījumos vairāk. Bet visādi citādi – ej mājās un  pūties. Un te sākas pats interesantākais – ja mājās ir mazi bērni vai varbūt kopjams cilvēks vai citi ilgstoši pienākumi, kas paņem visu brīvo laiku, tad … Atpūtas var nebūt pat gadiem.  Un vēl interesantāk ir tas, ka tas skaitās normāli. Neatpūsties, neizgulēties, rukāt pat slimam esot. Dievs, daba, darbs. Ar uzsvaru uz pēdējo. Tiek cildināti darbarūķi, cilvēki, kas visu paspēj, kaut arī realitātē viņi ir slimi ar darbaholismu vai vienkārši neprot atpūsties. Jā, var aizmirst, ka arī uz atpūtu var būt tiesības.

Konfūcijs teicis “Izvēlies dzīvē nodarboties ar to, kas patīk, un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā”. Man gan vairāk gribētos piekrist Luīzes Pastores apcerei par šo tēmu rakstā “Strādā nedrīkst spēlēties“.

Ko es ar to gribu pateikt? Ka sievietēm jābūt mājsaimniecēm, vīrs lai apgādā, un tad arī būs atpūtušās?  Vairumam gan nav tik lieli ienākumi, lai vieni apgādātu  ģimeni. Ja raujas divos darbos, varbūt var, bet arī tas  atkal ir nesavienojami ar atpūtu. Tad var sākties viens no tradicionālajiem ģimenes modeļiem:  vīrs diennakti strādā, sieva to naudu tērē, sēž internetā un tur beigu beigās atrod kādu mīļāko, kas viņai var dāvāt uzmanību,  kuram  mazāk sastrādātas rokas un labāks augums vai ass prāts (jo šim ērglim taču ir brīvais laiks par sevi garīgi un fiziski parūpēties).

siensAttēlā – tas moments, kad kādam ir uzkrauts par daudz.

Vēl tradicionālāks ģimenes modelis: sieva rukā no rīta līdz vakaram: bērnu celšana, vešana uz izglītības iestādi, darbs, atkal bērnudārzs/skola, pulciņi, vakariņas, mājas kārtošana. Un nākamajā dienā viss no sākuma. It kā liekas, cik tad tur: 5 minūtes veļu izkārt, 5 minūtes galdu noslaucīt, traukus no trauku mašīnas izņemt. Bet finālā šīs visas piecminūtes aizpilda visu… Nedēļas nogale arī īsta sievietes brīvdienas, kad var darīt, ko grib: gribu –  tīru māju, gribu  – logus mazgāju. Vīrs labi apkopts, apģērbts, apgludināts, pabarots, pēc darba ikdienā atpūties. Viņš dara savas lietas (dzīvoklī dzīvojošai ģimenei tiešām to ir ārkārtīgi “daudz”), un sieva savas sieviešu lietas. Tikai, ak vai: nabadziņam nodzenātā sieva jeb mājsaimniecības robots neko vairāk piedāvāt nevar. Un tad par to aizvainotais vīrs tā vietā, lai rūpētos par vienlīdzīgu slodzes sadali ģimenē, aizšļūc pie kādas brīvas meičas, kura viņam var veltīt laiku, sevi kopj, ir interesanta sarunu biedrene. Viņai tam ir laiks. Viņa nerunās par atkritumu spaiņiem, kuras jāiznes, izlietnēm, kuras jāsalabo, un citām tēmām, par kurām mēdz zāģēt laulenes anekdotēs, karikatūrās un dzīvē. Lai uzkurinātu emocijas, ielikšu saiti uz kādu senu Laimas Kotas rakstu – “Veču publiskā spermopauze“.

Vai kādā no šiem ģimenes modeļiem sieva/vīrs ir gājuši pie dzīvesbiedra ar plakātu vai t-kreklu ar uzrakstu: ES ARĪ GRIBU ATPŪSTIES!?

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Attēlā – sieviete, kas domā, ka ir baigā lauvene, bet sagurusī seja ir patiesā dvēseles stāvokļa spogulis.

Ja arī iet, vai tad kāds klausās? Uz vīrieti tiek attiecināts stereotips par ģimenes apgādnieku un, ja nevar 8 stundās attiecīgi sapelnīt,  pats vainīgs. Citi paši nepieļauj domu, ka sieva taču arī varētu kaut ko algotu darīt. Neredz to, ka viņa varbūt pat to vēlas. Neredz to, ka varbūt var dzīvot harmoniski ar esošo, nevis visu laiku dzenoties pēc  arvien lielākās mājas, šikākas mašīnas un slavenu zīmolu drēbēm (ilustrācija šeit). Visu sadzīves vezumu velkošās sievietes, savukārt, uztver to kā savu sievietes likteni, kurai vienlaicīgi jābūt perfektai sievai, mātei, saimniecei, darbiniecei. Arī savā ziņā ieciklēšanās stereotipā. Es taču visu varu. Nedrīkst čīkstēt. Tādas nevienam nevajag. Vēlāk būs vieglāk. Nedrīkst vīrietim pārāk daudz prasīt. Tā būs zāģēšana. Vēl aizbēgs. Un tas būs pasaules gals. Kā tad ģimenēs , kur 10 bērnus vientuļā māte pati audzina. Kā  agrāk, kad ar gaiļiem cēlās un smagi fiziski strādāja. Lauka malā piedzemdēja un turpināja strādāt. Dievs, daba, darbs. Nevis darbs, atpūta. Pelnīta.

dscf0479gibraltarAttēlā – ģimene, kurā valda absolūta vienlīdzība pienākumu sadalē.

Varbūt kāds teiks: tagad taču ir iroboti, veļasmašīnas, pamperi, sadzīviskām lietām jāvelta mazāk laika. Jā, tikai tāda nianse, ka tajos laikos, kad nekā no tā nebija, liela  daļa precētu sieviešu patiešām bija mājsaimnieces, arī bērnu ģimenēs bija vairāk, un nevienam prātā neienāca viņas sūtīt strādāt algotu darbu. Turklāt –  pretēji mūsdienās tik ierastajai nukleārajai ģimenei – izplatītāka bija paplašinātā ģimene, kas ļauj ikdienas darbus, kas saistīti ar ēdināšanu, uzkopšanu, bērnu pieskatīšanu utt., sadalīt starp vairāk cilvēkiem, līdz ar to atpūtas brīžus rast teorētiski ir reālāk. Jā, var arī nukleārajā ģimenē, kurā ir, piemēram, abi vecāki un dažiem ir veicies ar omju/opju atbalstu. Tomēr pēc statistikas 35% bērnu Latvijā aug ģimenēs ar vienu vecāku. Ja bērns vai bērni ir mazi, vecmāmiņas aizņemtas, aukli nevar atļauties, tad par atpūtu var aizmirst. Vairākus gadus. Pat par pašu minimālāko atpūtu. Jo viss vienam arī finansiāli jāpavelk. Jāatceras, ka ne jau tikai pašam pieaugušajam cilvēkam vajag atpūtu (kāds egoisms, vai ne!), bet arī bērniem vajag atpūtušos vecākus. Jo tikai tāds vecāks spēj gan būt iecietīgs, gan veltīt laiku, gan kaut ko iemācīt. Nevis atvest vakarā mājās, uzlikt multeni, iedot pelmeņus un vakara pasaciņas vietā uzbļaut: “GULI taču vienreiz!” Kaut kā parasti rodas skepse pret tiem bezbērnu speciālistiem bērnu audzināšanā, kas stāsta, kā un ko vajag. Kamēr paši nav pamēģinājuši, nekad nesapratīs, kā tas ir – izdegt. Kā tas ir, kad vakarā pēc darba dienas vienīgais, ko vēlas, ir iet gulēt vai kaut ko mierīgi palasīt, bet tā vietā jāslauka pa sienu un grīdu izsmērēti jogurti, vienlaicīgi skatoties, vai troksnis vannasistabā tiešām nozīmē, ka mazais podā met  zobu birstes. Izmisīgi mēģinot arī pašam beidzot vakariņas paēst.  Kā tas ir nedēļas nogalē, esot slimam 38 grādu temperatūru, tikt galā ar vienu vairāk maziem draiskuļiem. Kā ir tad, kad kartupelis jāmizo ar pieciem piegājieniem un sapņot nākas par to  brīdi, kad mierīgi kaut ko varēs padarīt. Līdz sapņiem par atpūtu pat netiekot. Piebildīšu, ka es neattaisnoju vardarbību pret bērniem. Bet ir jāsaprot, ka ne visi vecāki šādi izturas, jo tādi grib būt. Reizēm viņi ir nāvīgi noguruši. Jo ir tikai skrējuši un nav atpūtušies gadiem. Un vakarā nav spēka pat noģērbties. Prasības mūsdienās pret vecākiem ir lielas: jābūt pedagoģiski izglītotam, jābūt uztura speciālistam, labi jāpelna, lai bērnus uzturētu, jāatrod laiks viņus mācīt un izklaidēt. Kā arī jāierodas darba laikā uz dažādiem svētku pasākumiem bērnudārzā.

Jā, ir sievietes, kas mājas darbus spēj uztvert kā atpūtu, viņām patīk tīrīt, rušināties, adīt, šūt, nevis lasīt grāmatas. Tieši tas pats ar vīriešiem, kuriem patīk būvēt, remontēt, labot, adīt, šūt.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Attēlā – vīrietis tamborē.

Bet cilvēki ir un būs dažādi. Cilvēkiem ir tiesības būt dažādiem. Ar dažādiem hobijiem un interesēm. Es ticu, ka arī apkopējs kādam ir sapņu profesija. Neviens nav tiesīgs citam uzspiest kaut kādu patiku darīt tikai to un neko citu. Tajā pašā laikā – nevienam nav pienākums strādāt cita vietā, kurš to var, bet nedara. Un vēl: te nav runa par tiesībām atpūsties uz kāda cita pārslodzes rēķina.

Vai  ir statistika, cik Latvijā ir neatpūtušos cilvēku? Bija raksts, ka 60% šīs valsts iedzīvotāju pastāvīgi jūtas miegaini. Ja vien miegainums būtu vienīgā problēma. Tad vēl ir veģetatīvā distonija, izdegšanas sindroms, visdažādākās slimības uz nervu pamata.

Tad nu varbūt sauksim lietas īstajos vārdos. Dažs labs darbarūķis patiesībā ir darbaholiķis vai haotisks cilvēks, kurš nespēj noteikt prioritātes. Nevis slikti un neieinteresēti vecāki, bet noguruši. Ne vienmēr vājš un slinks cilvēks, bet reizēm – pēc atpūtas izsalcis. Nevis mistiski sieviešu un vīriešu darbi, bet netaisnīgs slodzes sadalījums ģimenē.  Atpūta – nevis vienkārši darīt kaut ko citu, bet darīt to, ko patiešām vēlies un kas sagādā prieku.  Arī bērnu audzināšana ir darbs. Nevis sieva zāģē, bet mēģina paziņot, ka arī viņai ir TIESĪBAS UZ ATPŪTU!

Nobeigumā: gājiena nebūs. Jo tiem, kam nav laika atpūsties, nebūs laika arī izlasīt šo rakstu. Un, ja arī laiks uzrodas- atpūtas brīžos dariet tieši to, ka patiešām un paši vēlaties! Bez vainas apziņas un nelaupot sev miegu!

kasablanka1

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Attēlos – cilvēki atpūšas Marokā, otrā – cilvēki pirms 10 gadiem atpūšas Grīziņkalnā, pie Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības.

Homoseksuālisma un transseksuālisma propaganda LTV?

Noskatījos LTV raidījumu „Aizliegtais paņēmiens” 2014.gada 6.jūnijā (saite  http://www.ltv.lv/lv/raksts/06.06.2014-aizliegtais-panjemiens.id30666/ ).

Apzināti virs virsraksta liku jautājuma zīmi. Jo negribētos domāt, ka kāds pēc tā noskatīšanās mainīs seksuālo orientāciju.  Drīzāk  skatītāju domas tiek virzītas uz to, ka tas ir kaut kas normāls un par to un tā popularizēšanu jāizsakās neitrāli vai pozitīvi, bez nosodījuma. Savādāk uz viņiem skatīsies kā kādiem no pagājušā gadusimteņa izkāpušiem, kas saka, ka sievietēm bikses valkāt jāaizliedz.

Pirmkārt, jau viesu izvēle- raidījuma vadītājs Guntis Bojārs, kurš pats izskatās tendenciozi noskaņots, uzaicinājis žurnālistu K.Streipu, kurš ne tikai atbalsta homoseksuālismu, bet arī prot pietiekami spilgti izteikties, sociālantroploģi A.Putniņu, kurai uzskati līdzīgi, un luterāņu mācītāju I.Pavloviču, kurš vienīgais pauž uzskatu, ka homoseksuālimu jāārstē. Tātad – 3 pret 1.

Tendenciozitāte pat netiek īpaši slēpta – jau raidījuma sākumā teikts, ka tiks parādīti sabiedrības dubultstandarti attiecībā uz vērtību brīvību. Vārdi jau skan skaisti –  „vērtību brīvība”! Zem tā gan var pabāzt daudz ko.  Par skaistiem vārdiem –  te. Arī tālāk raidījumā izskan – “demokrātija”, “brīvība”…

Par aptaujām uz ielas. Kā šiem cilvēkiem tiek uzdoti jautājumi? Vispirms- vai nav jāaizliedz krišnu gājieni. Iedzīvotāji saka, ka nav, minot dažādus argumentus. Tad seko jautājums- vai praidi jāaizliedz. Un te tas aptaujātais iedzīvotājs var sajusties “aptīts ap pirkstu”, jo – pēc atbalsta krišnām, pateikt, ka praidus tomēr jāaizliedz, var nonākt pretrunā pats ar sevi, it īpaši, ja teicis, ka – krāšņi tērpi, dziesmas, katra brīva izvēle utt. Šajā aptaujā saskatāma tāds  masu apziņas manipulācijas paņēmiens kā melīga analoģija (salīdzinot reliģisko pārliecību ar seksuālo orientāciju) un strukturētā atbilde (saitē sk. 6.rindkopu).

Tieši tāpat  abi paņēmieni pielietoti, iesaistot bikšu tēmu. Agrāk sievietēm bija aizliegts valkāt bikses, tagad var, tad nu kāda problēma, ja vīrietis valkā kleitu?  Atkal iedzīvotāju aptauja uz ielas, kur jautā par biksēm sievietēm – tās, protams, aptaujātās atbalsta, jo ir praktiski. Tad jautājums, vai atbalsta  vīrietim kleitā un… Skatītājam līdz ar aptaujāto jāsecina, kāds es netaisnīgs, ka neatbalstu vīriešus  kleitās.

Jāsaka gan, ka , manuprāt, modes iepīšana šajā raidījumā ir visai neadekvāta, jo dažādos laikos un tautās cilvēki ģērbjas ļoti dažādi, un brunčiem vai biksēm bieži nav nekāda sakara ar cilvēka seksuālo orientāciju. Apģērba kultūra, vēsture ir vērta, lai par to veidotu atsevišķu raidījumu, tā vietā, lai to izmantotu šādi un vēl tik virspusēji. Raidījuma veidotāji pat nav sameklējuši vārda „transpersona” definīciju- apgalvojot, ka sievietes biksēs būtu jāsauc par transpersonām. Ne visai pareizi, jo transpersonai, pirmkārt, raksturīga  attiecīga dzimuma identitāte, nevis  konkrēts apģērbs, ārējais izskats! Varētu vēl pievilkt te aiz matiem vārdu „transvestīts”, taču , ja mūsdienu Latvijā bikses ir gan vīriešu , gan sieviešu apģērba gabals, tad tas  sāk izskatīties pēc tukšas „cepšanās”  par neko.

Arī sarunā studijā raidījuma vadītājs un K.Streips mēģina pateikt to, ko nemaz mācītājs nav teicis – paņēmiens straw man.  Bet tā kā mācītājs arī labi pārzina tās metodes, par ko te rakstu, viņš arī pienācīgi reaģē un uz to norāda. Pavlovičs aizrāda, ka arī video ar mācītāju ir tendenciozi izgraizīts. Tas viss, acīmredzot, kādam nav paticis, un tādēļ šāds raksts http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/156145/niknais-geju-pretinieks-macitajs-pavlovics-aizpern-trakoja-par-skandalozo-bernu-gramatu , kas ir anonīms, apgalvo, ka mācītājs ir nikns un studijā uzvedies agresīvi. Piedodiet – es nekādu agresivitāti nesaskatīju. Raksts arī vedina uz domām, ka it kā viņš agresīvi izturējies pret bērnudārza audzinātāju saistībā ar kādu  bērnu grāmatiņu.  Taču aizdomīgu mani dara tas, ka, aprakstot 2 gadus vecus notikumus, tiek rakstīts kā par  sirmu  senatni. Vai tiešām 2 gados nevar noskaidrot, kas un kā tur īsti notika? Rodas sajūta, ka visi liecinieki bezmaz miruši un ka pašam mācītajam arī žurnālisti paprasīt nevar.  Izskatās, ka pats raksta autors šaubās par notikušo, tāpēc arī neapgalvo neko tieši. Rakstā izvilkts un izcelts arī fakts, ka konkrētais mācītājs atbalsta nāvessodu.  Īsāk sakot- pat ja patiess, tomēr klaji tendenciozs raksts ar mērķi reklamēt šo te raidījumu, par ko rakstu, un nomelnot kristietību un tās pārstāvi. Raksta komentāros savukārt redzams ad hominem paņēmiens – dažiem nav paticis, kā mācītājs izskatās un sēž un tāpēc visai “loģiski” secina, ka viņa teiktajam nav jāpiekrīt.

Tiek uzvērts, ka parakstu vākšana pret praidiem notiek Krievijā. Putniņa saka, ka  homoseksuālisma nosodīšana ir tāds kā padomju domāšanas mantojums- domāšana „kastītēs”. Tātad tie, kas ir pret to, tiek sasaistīti ar jau divām lietām, kas daudziem latviešiem neraisa pozitīvas asociācijas – ar „draudzīgo” Krieviju un Padomju savienību.  Raidījumā parādīti arī socioloģiskās aptaujas rezultāti, “nez kāpēc” izceļot, ka visneiecietīgākie ir cittautieši. Tātad te jārunā par paņēmienu, par ko raksta H.Runga  “Smadzeņu skalošanas metodes”(sk. asociāciju radīšana). Kurš gan tagad gribēs būt Krievijas ideoloģijas atbalstītājs?

Streips neiecietību raksturo ar petaržu mešanu praida dalībniekiem. Tas man saistās ar vienkāršošnu un stereotipu kultivēšanu, lai panāktu, ka neliela radikāļu attieksme tiek attiecināta uz visiem, kas ir pret praidu. Sk. par ģeneralizāciju.  Streips gan nepasaka to tieši, bet tomēr skatītāju domas zināmā veidā virza.

Tad vēl raidījuma vadītājs, runājot par cilvēka dzīvību un pāšnāvībām, izvēlejies šo metodi – baiļu radīšana.  Tiek pausta doma, ka sabiedrības neiecietība noved pie homoseksuālu cilvēku pašnāvībām.  Tiek demonstrēts video ar interviju ar kādu lezbieti, kurā viņa  stāsta, ka gribējusi aiziet no dzīves nelaimīgas mīlestības dēļ. Kaut kā neveikli tiek piebilsts (ja pareizi sapratu), ka cilvēkiem ar šādu orientāciju tā kā īpaši grūti pārdzīvot mīlētā atraidījumu. Vai tiešām? Man gan šķiet , ka pietiekami ir tādu pašnāvību, kas saistības ar heteroseksuālu attiecību neizdošanos. Un vēl – ko tad tagad darīt, ja manī iemīlas mana dzimuma cilvēks? Neatraidīt tikai tāpēc, lai tas nebeigtos letāli? Tad vēl Bojārs jautā mācītājam – kā viņš justos, ja cilvēks, kurš viņam atzīstas, ka ir homoseksuāls, nesaņēmis cerēto atbalstu, aizietu un darītu sev galu?  Tiek  meklētas sakarības, kur to nav –    sk. par paņēmienu post hoc !

Lai neliktos, ka es aizstāvu tikai mācītāju, varu piekasīties arī viņa teiktajam.  Mācītājs runā par normālo un nenormālo tā it kā tas, kas ir normāli, būtu pašsaprotams un akmenī iekalts.  Kā zināms, dažādos laikos un sabiedrībās normas ir dažādas.  Pavlovičs apgalvo, ka lielākā daļa sabiedrības nošķir, kas normāls, kas ne. Te der vairāk palasīt par nepārbaudāmiem apgalvojumiem.  Viņš atsaucas arī uz Svētajiem rakstiem kā autoritāti. Vai tas der kā arguments? “Tā rakstīts Bībelē, tātad tā ir”, manuprāt, nav arguments. Vismaz kompānijā, kur ir nekristieši.

Raidījumam ejot uz beigām, manī uzvirmoja tāda naiva cerība: ja nu tā beigās vadītājs, saliekot punktus uz „i”, īsi pastāstītu par tiem skatītāju domu manipulēšanas paņēmieniem, kas raidījumā izmantoti.  Tad es noteikti  sāktu  fanot par „Aizliegtais paņēmiens” un skatītos vēl.  Taču tas nenotika un  sapratu, ka tā veidotāji  mērķē uz  visai neapķērīgu  auditoriju.

Blefošana ar nabadzību

Kurš gan nav dzirdējis stāstus par ubagiem, kas sazvanās sava starpā ar dārgiem mobilajiem telefoniem un pēc darba dienas uzvelk parastas drēbes un aizbrauc dārgā automašīnā? Ubagi, kas izliekas par invalīdiem, kas vāc naudu it kā slima bērna ārstēšanai. Līdz pat radikālākiem gadījumiem, kad cilvēks tiek speciāli sakropļots, lai ar iežēlināšanu ubagošana būtu veiksmīgāka. Iežēlināšanai var tikt izmantoti arī līdzpaņemtie dzīvnieki. Dzirdēts arī par krāpniekiem, kas ar aizkustinošu stāstu par viņam it kā nozagto maku vai mašīnu galvaspilsētas ielās lūdz naudu it kā nokļūšanai atpakaļ uz dzimto pilsētu.  Viens piemērs šeit„..apsekojot ubagotājus, konstatēti gadījumi, kad cilvēks saņem sociālo palīdzību un paralēli lūdz arī žēlastības dāvanas, jo nemāk iztikt. Tāpat mēdz ubagot pansionātu klienti, kas taču atrodas pilnā valsts apgādībā.” (No Zandas Lielbārdes raksta „Ubagošana kā sociāla parādība”)

Tas lielākoties nav nekas jauns. Naudu mēdz lūgt ne tikai ubagi, it kā savu materiālo pamatvajadzību nodrošināšanai, bet arī cilvēki, kam tā ir, bet radusies kāda neatliekama papildu vajadzība. Tie ir cilvēki, kas patiešām zaudējuši pajumti ugunsgrēkā vai lūdz naudu slimības ārstēšanai, gan arī ļaudis, kas savu bēdu stāstu izdomā vai vismaz krietni pārspīlē. Citreiz uzdarbojas veikli starpnieki – individuāli cilvēki vai viltus “labdarības” organizācijas.

Ne vienmēr runāšanai par savu nabadzību vai trūkumu (vai arī tās izcelšanai ar citiem līdzekļiem) galvenais nolūks ir saņemt kādu materiālo atbalstu. Tas var kalpot kā apzināts aizsarglīdzeklis, lai tuvinieki, kam iet grūtāk, neko neprasītu. Tā var būt kā maskēšanās, lai slēptu patiesos, īpaši nelegālā veidā gūtos ienākumus.

Citreiz tas ir iluzors trūkums – kad cilvēks uzskata sevi par trūcīgu tāpēc, ka viņam nepietiek naudas dārgām un ekskluzīvām lietām. Tam pievienojas priekšstats, ka šīs lietas ir bezmaz kaut kas iztikšanai un izdzīvošanai nepieciešams. Un tad vēl reklāmu iepotētā ideja, ka pilnīgi visu noteikti vajag iegadāties  jaunu (neko lietotu).

Citreiz cilvēks pats šo trūkumu rada – piemēram, saņemto naudu, piemēram, nospēlē azartspēlēs vai nodzer un tad izmanto tādas frāzes kā „kas tā par valsti, ka manam bērnam jāmirst badā” u.tml.

Protams, nabadzība pastāv un nekādā ziņā negribu apgalvot, ka visi nabadzīgie izliekas.  Reiz tirgū vienā no paviljoniem man pienāca klāt pensionāre ar lūdzošu skatu kaut ko iedot, es viņai nopirku sieru, par ko viņa bija patiešām ļoti pateicīga.  Negribu arī tagad meklēt un te minēt kaut kādu statistiku, jo, ņemot vērā algas aploksnē u.tml. lietas, ko cilvēki slēpj, diez vai tā vispār var būt precīza. Taču šeit mēģināju pateikt to, ka aiz vārdiem „grūta finansiālā situācija” reizēm var stāvēt pilnīgi kaut kas cits nekā iedomājamies. Tā var būt arī blefošana. Un vēl  – pie mums nepastāv kārtas vai kastas, tādējādi daudziem ir iespēja. Tikai vai ir vēlēšanās?

Aborti

Abortu aizstāvjiem un nosodītājiem ir dažādi argumenti. Tālāk apskatīti vairāki no tiem. Skaidrības labad jāpiebilst, ka ne katru “par – aborta” argumentu lietos katrs abortu aizstāvis un tieši tāpat – abortu noliedzējs. Abos šajos, ja tā var teikt, grupējumos, ir dažādi cilvēki, ar dažādiem uzskatiem atsevišķos jautājumos. Un vēl – šeit nav runa par spontānajiem abortiem.

Sekas

Sekas var apskatīt gan attiecībā uz sabiedrību kopumā, gan individuālā līmenī. Kaut arī stingru robežu diez vai iespējams novilkt.

1. Aizliedzot vai ierobežojot abortus, to skaits nemazināsies, bet būs vēl sliktāk – palielināsies sieviešu mirstība (sievietes, kas gribēs tos veikt, ies uz nelegālajiem).   Ar kādām metodēm tiek mēģināts par to pārliecināt? Sk. piemēram, šos organizācijas “Papardes zieds” veidotos rakstus un video “Pagrīdes abortu šausmas: „Viņas mira klusēdamas” , “Pensionēta ginekoloģe par abortu aizliegumu: neizlaidiet džinu no pudeles” un “Docente Svetlana Andrējeva: aizliedzot abortus, tie tiks veikti nelegāli“. Pirmkārt, atlasīti tie eksperti, kas pauž idejai atbalstošu viedokli; svarīgi tas, ka pieredzējuši. Efekta (t.sk. emocionālā)  pastiprināšanai  tiek izmantoti kriminālo abortu nepatīkamās norises un seku  detalizēts apraksts.  Video beigās noorganizēts (acīmredzot kā atbilde uz jautājumu), ka eksperte pasaka – ja aizliegs abortus, tad būs tāpat kā bija padomju laikos, t.i. vēsture kaut kādā ziņā atkārtosies.  Tas arī izsaka šo informatīvo materiālu galveno domu un mērķi. Un, ja pēc tā, kāds uzdrošinātos teikt, ka ir par abortu aizliegšanu, viņš izpelnītos pārmetošus skatienus (kā, tu atbalsti tādas šausmas!). Interesantākais ir tas, ka šie video līdz ar pavadrakstiem internetā parādās laikā, kad neviens valstī par abortu aizliegšanu ar likumu nemaz nerunā kā reālu iespēju. Tādējādi tiek radīts tāds kā “grēkāzis” (“ļaunie un maznesaprotošie abortu aizliedzēji”) pret ko “Papardes zieds” tagad nu cīnās. Taču, pievēršot uzmanību minēto video niansēm, redzams, ka ir runa arī par “pagrīdes” abortiem, kas notiek tad, kad aborti kā tādi IR legāli. Jo, lai arī skaidrs, ka legalizācija mazina nelegālo abortu skaitu, jāņem vērā citi apstākļi, kas liek tiem tomēr eksistēt paralēli legālajiem. Piemēram, tas, ja sievietes nav informētas par pagrīdes abortu smagajām sekām (vai pat nav informētas, ka tie pieejami legāli), ir informētas, bet izturas pret savu veselību vieglprātīgi, trūkst naudas legālā aborta veikšanai, un nelegāli var lētāk; tas, ja sieviete vēlas abortu pēc 12.grūtniecības nedēļas; tas, ja ir pietiekami cilvēku, kas piedāvā tos veikt (to daudzums atkarīgs arī no iespējamās atbildības- tikai naudas sods, cietums vai kas vēl).  Gadījumos, kad notiek šāda argumenta pasniegšana vienkāršoti – nelegālie aborti ir aborta aizlieguma sekas – var runāt par apziņas manipulācijas paņēmienu “post hoc” . Tā viltus loģika – izvairoties no B, novērsīsim A.  T.i. pēc tā, tāpēc dēļ tā, ignorējot to, ka ne vienmēr tas, kas seko pēc tam ir kā sekas tam (vai tikai tam), kas noticis pirms tam.  Jāpadomā arī par to, kas būs, ja sadārdzināsies medicīniskie pakalpojumi, nabadzība pieaugs, līdz ar to sievietes, iespējams, meklēs alternatīvus veidus, kā atbrīvoties no vēl nedzimušajiem bērniem. Jau šobrīd aborta cenas ir tādas, kas pielīdzināma summai par kādu varbūt kāda pērk sev pārtiku mēnesim.  Kā arī – kā atzīst L.Cipule  sarunā ar I.Rībenu (saite uz sarunu vairs nestrādā), tad kriminālie aborti notiekot arī šobrīd, gadījumos, kad nokavēts 12.nedēļu termiņš. Arī interneta komentāros (nezinu gan cik tas patiesi) daži izsakās, ka nelegālie aborti šobrīd notiek gan, tikai daudz civilizētākos apstākļos kā, piemēram, padomju laikā.

Runājot par sieviešu mirstību, Jānis Lulle komentārā S.Mežinskas rakstam “Izvēle, kas nekaitē citiem ”  www.politika.lv raksta : “.. nepastāv sakarība starp aborta likumību un sieviešu mirstību (angl. maternal mortality). Čīliešu pētnieki Elarda Koha vadībā pētījumā „Women’s Education level, Maternal health facilities, Abortion legislation and  Maternal deaths” (publicēts www.plosone.org ) norāda, ka sieviešu mirstības samazināšanās cēlonis ir izglītības līmeņa un medicīnas pakalpojumu kvalitātes celšanās, nevis abortu likumība. Amerikāņu profesors M. Ņūss (M. News) rakstā „ Baning abortions doesn’t hurt women’s health”  ( www.lifenews.com ) norāda, ka  sieviešu mirstības samazināšanās Rumānijā ir jāsaista nevis ar aborta legalizāciju 1989.gadā, bet gan ar medicīnas pakalpojumu kvalitātes paaugstināšanos.”  Jāpiebilst gan, ka uz šo  citātu var  raudzīties kritiski – sk. paga-paga 10.12.2012. komentāru zem šī raksta.  

Abortu aizstāvji ņem talkā citu valstu piemērus, kā argumentu izvēloties – ja tur tā notika, tad notiks arī pie mums. Vai secinājums- ja notika tur un tad, tātad notiks arī pie mums- vienmēr var būt loģiski pareizs? Jā, bēdīgais scenārijs var piepildīties. Bet – nav 2 vienādu valstu un laika periodu. Un jāņem vērā arī citi faktori, kas var veicināt vai novērst  “pagrīdes” abortus. Papildus iepriekš minētajiem faktoriem tie ir: mediķiem attiecīgs atalgojums, kas attur no kriminālām haltūrām, pietiekami pabalsti ģimenēm, kam ir bērni,  tādas vērtību sistēmas dominēšana sabiedrībā, kur būtiska loma ir ģimenei, dzīvībai u.c.  Jāņem vērā tas, vai ir runa par “pliku” abortu aizliegšanu vai par pret-abortu pasākumu veikšanu, kas pēc iespējas maksimāli novērš  cēloņus, kāpēc vispār tiek apsvērta iespēja taisīt abortu.

Protams, citu valstu piemēra argumentu var lietot arī abortu noliedzēji, izmantojot tās, kā pozitīvos piemērus. Turklāt abas puses attiecībā uz citām valstīm var izmantot vienpusīgu informācijas atlasi, ņemot vērā, ka lielai daļai mūsu valsts iedzīvotāju nebūs liela iespēja uzzināt to, kas tiek “noklusēts”.

2. Par “post hoc” pielietojumu var runāt arī argumentācijā, kad kā abortu aizliegšanas sekas tiek pasniegtas ar zīdaiņiem pārpildītas glābējsilītes, miskastes un bērnu nami, t.i., dzims vēl vairāk nevienam nevajadzīgi bērni.  Hipotētiski iespējami draudi tiek pasniegti kā vienīgais iespējamais notikumu attīstības scenārijs, turklāt iesaistot jēdzienus, kas radīs diezgan viennozīmīgu emocionālu pretreakciju. Kurš gan grib, lai bērni tiktu pamesti un augtu ar apziņu, ka nav vajadzīgi? Abortu aizstāvji līdz ar to tiek nostādīti šādu negatīvu parādību atbalstītāju lomā.  Bet, kā jau iepriekš minēju, te var būt straw man un liela loma arī citiem faktoriem un tas, vai aizliedzot (vai ierobežojot) legālos abortus, šie faktori tiek ņemti vērā, mainīti. Ja tas tā notiek, beigu beigās glābējsilītēs un bērnu namos atstāto bērnu skaits var palikt tāds pats vai par mazāks.  Citi faktori: informēšana par aborta ietekmi uz sievietes reproduktīvo un psiholoģisko veselību, informētība par kontracepcijas drošumu un nedrošumu, priekšrocības, kas ir laulātiem pāriem pretstatā vienkāršai kopdzīvei (kas varētu būt dauzu negribēto  grūtniecību iemesls), adopcijas, audžuģimeņu un aizbildnības lielāks atbalsts, pietiekami bērnu pabalsti utt.  Būtiski apzināties, ka bērni bērnu namos nonāk dažādos vecumos – sākumā bija vajadzīgi vecākiem, vēlāk ne. Jāņem vērā, ka arī bērnu namus un it īpaši bērnu atstāšanu glābējsilītēs nevajadzētu traktēt kā kaut ko viennozīmīgi negatīvu, jo, ja nekā tāda nebūtu vispār, daudzas ģimenes, kas to vēlas, nevarētu adoptēt.

3. Abortu aizstāvji kā vienīgo iespējamo scenāriju piedāvā arī šo: aizliedzot abortus, palielināsies degradētās sabiedrības daļas procents, noziegumi utt. Komentētāja Klēra, kā abortu atļaušanas vienu no pamatojumiem min “Esam trešajā vietā pašnāvību skaita ziņā ES” (zem raksta “Nogalināt katru trešo!” portālā kasjauns.lv) . Atkal “post hoc” un manipulēšana ar cilvēku bailēm no noziegumiem, ko varētu veikt pret viņiem, no  lielākiem nodokļiem, ar kuriem būs jāuztur pārpildītie cietumi, pabalstu saņēmēju- strādātnegribētāju skaits utt. Bet, vai šobrīd, kad aborti ir legāli, tos steidzas veikt t.s. “degradētā” sabiedrības daļa?  Kā zināms, Latvijā legālā aborta veikšana maksā naudu (ap 40-200 Ls, atkarībā no pilsētas, kā arī grūtniecības nedēļām). Ir pietiekami ģimeņu, kur šādā situācijā pudele būs augstāka prioritāte. Dzemdēt noteiktai sabiedrības daļai gluži vienkārši ir finansiāli izdevīgāk, jo valsts, vismaz pirmajos bērna dzīves 1-2 gados, salīdzinoši labi samaksā. Tā kā abortu legālumam vai nelegālumam šādos gadījumos diez vai būs kāda ietekme.  Savukārt apgalvojums, ka ir jau arī ģimenes, kuras nav t.s. nelabvēlīgās, bet vienkārši nabadzīgas, un tāpēc arī tajās nekas labs neizaugs, ir pretrunā ar faktiem, kas, kā zināms liecina, ka ir vairāki šādi auguši cilvēki (jā, arī bērnu namos) dzīvē pēc tam daudz sasnieguši. Piemēram, slavenā kanādiešu dziedātāja Selīna Diona ir augusi nabadzīgā katoļu ģimenē un ir viena no 14 bērniem. Un otrādi – arī bagātās ģimenēs auguši bērni var kļūt par narkomāniem, noziedzniekiem. Skat.  rakstu “Rīgas ielās siro jauniešu grupējumi“. Te jāpiebilst, ka mīlestība, ko var dot vecāki savam bērnam, arī īsti nav saistāma ar šīs ģimenes ienākumu līmeni.   Dr. Šulcs rakstā “Kāpēc abortu pretinieki neadoptē pamesto bērnus?” min konkrētus, nežēlīgus noziedzniekus un piebilst, ka tie ir “laikā neveikti aborti”. Te rodas jautājums, vai kāds jau pirms bērna piedzimšanas varēja viennozīmīgi pateikt, ka izaugs noziedznieks?  Nelabvēlīgo stāvokli “negribēts”, “nemīlēts”, “nabadzīgs” , kas mēdz būt pārejošs, abortu aizstāvji mēdz pavērst  kā kaut ko konstantu, attiecinot to uz visu šo  cilvēku turpmāko dzīvi. Kaut arī bērns no neplānota un negribēta pēc piedzimšanas  var kļūt pat par ļoti mīlētu. No nabadzīga par bagātu. Tālāk- nabadzība un trūkums  ir visai plaši izprasts jēdziens.  Atradīsies ģimenes, kas līdz brīdim, kamēr nebūs uzcēlušas privātmāju un sakrājušas kontā naudu bērna studijām, uzskatīs, ka pēcnācējs vēl nav jālaiž pasaulē un nav spējīgi viņam visu nepieciešamo nodrošināt.  Par blefošanu ar nabadzību vairāk lasiet šeit. Aiz aborta veikšanas iemesla “finansiālie apsvērumi” var slēpties daudz kas, sakot no reālas nabadzības līdz vēlmei  savu materiālo stāvokli uzlabot līdz vērā ņemamiem uzkrājumiem.

Abortu aizstāvji attaisno savu humānumu, sakot, ka nogalināt ir labāk kā “likt ciest”. Taču tā vietā, lai manipulētu ar vienkāršotiem stereotipiem, kas pareģo nelabvēlīgos apstākļos augošo bērnu bēdīgo dzīves perspektīvu kā vienīgo iespēju, korektāk būtu teikt, ka viņiem drīzāk uz to ir lielāks risks.  Vai nogalināšanu attaisno tas, ka “ir risks”, “varbūtība”? Arī, ja varbūtība ir liela – kā un kas vispār var izlemt kura dzīvība ir tā vērta, lai to saglabātu un kura nav? Var problēmu risināt, var vadīties pēc principa “nav cilvēka, nav problēmu”.

4.  Runājot par sekām, jāmin “mazākā ļaunuma” arguments. Par to: “ja valsts atzīst kādu rīcību par sliktu, amorālu un sabiedriski kaitīgu, dažreiz ir lietderīgāk to tomēr atļaut un stingri reglamentēt, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka tādējādi nodarītais ļaunums būs ievērojami mazāks par to ļaunumu, kas rastos pilnīga aizlieguma gadījumā. Klasiski piemēri ir prostitūcija, azartspēles un vieglo narkotiku tirdzniecība. (..) Taču ir būtiska atšķirība, kas neļauj šos piemērus attiecināt pēc analoģijas uz abortiem: proti, visos šajos piemēros nav nevainīga cietušā. Prostitūtas un viņas klienta attiecības ir labprātīgas divu a priori rīcībspējīgu personu attiecības. Spēlmanis pats labprātīgi izlemj sēsties pie ruletes galda, kaut arī tas var viņu izputināt. Narkomāns labprātīgi aizkūpina marihuānas cigareti. Taču visi šie cilvēki nodara tiešu kaitējumu tikai paši sev, savukārt aborta gadījumā tiek tieši aizskartas trešās personas, nedzimušā bērna, intereses. “Mazākā ļaunuma” arguments nevar tikt piesaukts tur, kur cieš trešā persona (citi piemēri: zādzība, laupīšana, pedofilija, meitenīšu ģenitālā sakropļošana…).” (Raksts “Jurists Juris Rudevskis: ne jau ticība liek noliegt abortus” portālā aprinkis.lv) Te varētu iebilst, ka nedzimis bērns vēl nav persona, viņam nekādu interešu nav. Tomēr kaitējums viņam tiek nodarīts. Ja iedomājamies situāciju, kad kādam pieaugušajam nav intereses dzīvot – pašnāvnieks, vecuma nespējas nomākts cilvēks u.tml. Vai arī tas būtu pamats attaisnot kaitējuma nodarīšanu viņu dzīvībām, ja viņu eksistence kādam traucēs?

5. Abortu noliedzēju apgalvojums, ka abortu aizliegšana veicinās dzimstības palielināšanos, un to taču Latvijai ļoti vajag. Vai arī –  draudi, ka abortu neaizliegšanas gadījumā izmirs nācija, valsts iedzīvotāji, sabrauks imigranti. Viss tiek vienkāršots un parādās “post hoc”, ignorējot, ka dzimstību un iedzīvotāju skaitu pieaugumu vispār daudz vairāk var ietekmēt citi faktori.  Labi, pieņemsim, ja nu notiek tā, ka patiešām tas veicina demogrāfiju… Tikai par kādu cenu? Un ar kādu nolūku? Ātra demogrāfijas rādītāju pacelšana, lai pēc tam varētu lielīties ar skaitļiem? Tikai,  ja nu patiešām sanāk, ka ar šiem “panākumiem” ir pilni bērnu nami vai arī viņi beigu beigās aizbrauc uz citām valstīm strādāt?

6. Nonākot pie sekām individuālā līmenī. Dažreiz izskan pārmetums abortu noliedzējiem – kāpēc  viņi iedomājas, ka zina labāk, kā rīkoties citam cilvēkam.  Ja ģimene izdomājusi, ka bērnu viņiem tagad vai vispār nevajag, tātad viņi paši zina labāk un izdarīs pareizo izvēli. Parasti gan neviens nezina, kas būs labāk, ja vien nepiemīt īpašas spējas paredzēt nākotni. Tas, kas nāk kā nelaime var izvērsties kā pamats nākamajai veiksmei un otrādi. Gandrīz kā šahā- “nositam” kādu pretinieka  figūru un priecājamies, bet drīz mums piesaka matu. Izvēle, kas var vienā brīdī uzskatīta par pareizu, patiesībā reizēm var tikt izdarīta arī ļoti vienpusīgi saņemtas informācijas rezultātā, līdz ar to jāšaubās, vai  pieeja “paši zinam labāk (arī + neko vairāk zināt negribam)” būs izvēles izdarītājiem vislabākā.

Turpinot par vienpusīgu informāciju. Abortu noliedzēji izmanto  to māmiņu stāstus, kurām bijuši pietiekami spēcīgi apsvērumi, lai no bērna atteiktos, taču viņas to nav izdarījušas un ir laimīgas, ka bērns viņām tomēr ir.  Kā arī to sieviešu liecības, kas izdarījušas abortus un to nožēlo, stāsta par smagajām sekām turpmākajā dzīvē, gan medicīniska rakstura (par to vairāk I.Bites tekstā šeit – sadaļa “Informācijas pieejamība”), bet it īpaši par psiholoģiskajām (pēcaborta sindroms).  Portāls www.pardzivibu.lv citē Dr. Gintu Lapiņu “Savā praksē neesmu saticis sievieti, kura pēc bērna piedzimšanas teiktu- žēl, ka neuztaisīju abortu.”

Abortu aizstāvju pozīciju pārstāv sievietes, kas veikušas abortus, bet nenožēlo, it īpaši, ja pēc tam izdevies nodibināt ģimeni, ir bērni. (Abortu noliedzēji gan mēdz uzskatīt, ka viņas tikai “māna sevi”. Portāls www.pardzivibu.lv citē Dr.Annu Krumpāni, kas saka “Pēcabotra sindroms ir visām sievietēm, kuras veikušas abortu, jo tas, kas izdarīts, nekad nepaliek bez sekām, apjaušam mēs to vai ne“). Ir arī tādu sieviešu stāsti, kas izvēlējušās neveikt, nonākušas grūtībās (trūkums, bezdarbs, problēmas atrast vīru) un tajās vismaz daļēji vaino bērnu. Kaut arī attiecībā uz  nabadzību,  daļa vainas laikam jau ir valstsvīriem, kas pietiekami neatbalsta ģimenes. Ja arī Latvijā būtu tādi pabalsti, kā kādā vienā otrā attīstītākā valstī, tad tāds (cik daudzo?)  abortu attaisnojums kā “man nebūs par ko bērnu uzturēt” atkristu.

Liene Cipule (LR Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre) savā bloga rakstā “Viedoklis diskusijai par abortu”  raksta “..bezjēdzīgi ir cerēt, ka sieviete, kurai likums piespiedīs iet pie psihologa, mainīs domas, ja iemesls aborta veikšanai būs sociālas vai finansiālas dabas, veselības problēmas vai vīra šantāža. Uzspiesta labdarība, piespiežot sievietei dalīties savās izjūtās un problēmās, ir emocionāla vardarbība un privātās dzīves neaizskaramības pārkāpums. Tiesības izvēlēties – saņemt vai nesaņemt psiholoģisku vai jebkuru citu atbalstu, vajadzētu atstāt pašas sievietes ziņā, respektējot to, ka viņa ir pilngadīga un rīcībspējīga, kas nozīmē lemt spējīga kā par aborta veikšanu, tā par psihologa nepieciešamību. Manuprāt, šīs idejas virzīšana likumdošanas aktos noteikti būtu jāuzlūko kā barjeras radīšana droša, legāla aborta veikšanai.”  Tajā pašā laikā ir sievietes, kas atzīst, ja būtu zinājušas, kāda būs “pilna cena” abortu nebūtu veikušas. Ka lietas, kas likās svarīgas pirms aborta, pēc tam liekas sīkumi, salīdzinot ar to, kā viņas jūtas pēc tam.  Likums nosaka, ka ārstam ir pienākums informēt par grūtniecības pārtraukšanas būtību un ietekmi uz veselību, taču nav pateikts, cik plaši jāinformē, un Krīzes centra darbiniece L.Vasara komentārā rakstam “Solvita Olsena: Sievietes izvēle jārespektē” portālā satori.lv pat saka: “tas nenotiek.” Var jau teikt, ka šādas sievietes taču aizies uz bezmaksas konsultāciju arī brīvprātīgi. Vai tiešām visas?  Ir teiciens “jo es vairāk zinu, jo vairāk apzinos, cik daudz es vēl nezinu” , un varētu teikt arī otrādi – jo mazāk zinu, jo mazāk apzinos, cik daudz nezinu. Reizēm nākas sastapt ļoti dīvainus priekšstatus, kas ir pretrunā ar faktiem, par brīvi pieejami šajā informācijas laikmetā. Smeļoties interneta komentāru “dainuskapī” – sieviete, kas uzskata, ka embrijs ir parazīts viņā, cilvēks, kas popularizē, ka līz 6.-8.nedēļai tas ir šūnu pikucis. Bija raksta par jauniešiem, kas uzskata, ka var izsargāties ar ieprikumu maisiņu). Var pat nezināt, kādi un vai vispār pabalsti pienākas no valsts bērna piedzimšanas gadījumā. Reizēm pat grūti aptvert, ko cilvēki nezina un kādos mītos dzīvo. Var jau teikt – lai dzīvo, viņiem kaut ko teikt būs “emocionāla vardarbība”. Tikai kā būs, ja uzzinās patiesību, kad tas jau būs par vēlu? Diez vai būtu jāsauc par “nevajadzīgu barjeru”  tos pasākumus, kas mēģina samazināt to sieviešu (vai pāru) skaitu, kas pēc tam veikto abortu tomēr nožēlo. Uzzinot un apsverot būtiskas lietas savlaicīgi, vairākas sievietes/ģimenes varētu izdarīt sev labāko izvēli.  Turklāt sievietes/pāra konsultēšana var būt arī objektīva un nedemagoģiska. Par šo tēmu arī raksts aprinkis.lv – “Neētiskās mātes“.

Kaut arī tālāk apskatītie aborta veikšanas iemesli var būt arī vairāk emocijās kā prātā balstīti, tomēr svarīgi, cik vienpusīga vai  objektīva ir pieeja dažādu aspektu izsvēršanai pirms lēmuma pieņemšanas. Piebildīšu, ka te ne vienmēr  šī vienpusīgā informācija nāks ar noteiktu nodomu no kāda manipulatora (draudzenes, vecāki, vīrs, sociālais darbinieks, mediķis), citreiz sieviete var rīkoties vairāku mītu vai vienkāršotu pieņēmumu iespaidā, kurus kaut kur lasījusi, dzirdējusi.

  • Par sociālajiem iemesliem, kāpēc attaisnojama aborta veikšana, piemēram, bērna tēvs pametis.   Vienkāršots ir pieņēmums, ka bērns, augot bez tēva, būs nelaimīgs un lai viņš šādi “nemocītos”, labāk, lai nedzīvo.  Tomēr cilvēka veiksmīgumu, attieksmi pret dzīvi neietekmē tikai tas, vai viņš audzis pilnā ģimenē (kaut arī nenoliedzu, ka tā ir labāk). Turklāt vairākām izdodas atrast dzīvesdraugu, kas pieņem viņu bērnu(s).  Arī tām, kuras ir precējušās, vīri nevar dot nekādu 100% garantiju, ka būs ar viņām un bērniem līdz mūža galam. Cits apstāklis ir bailes par to, vai sieviete viena varēs visu nepieciešamo bērnam nodrošināt.  Ja paskatās apkārt- daudzas ar to jau šobrīd tiek galā ne sliktāk kā pilnās ģimenes. Lielākai daļai, ir iespēja izglītoties, strādāt un līdz ar to var bērnu uzturēt.  Cits apsvērums- kauns. Bet atkal –  mūsu sabiedrībā vientuļās māmiņas jau tiek uztvertas kā kaut kas normāls un gandrīz vai pašsaprotams, pat cieņu pelnījušas par to, ka to spēj vienas, nebūt ne kā kādas “kritušās sievietes”. Daudz nievājošāku attieksmi drīzāk izpelnās tās, kas aizsēdējušās krietni pāri 30 un ir gan bez vīra, gan bez bērniem, kā arī tie, kas uzdrošinās nievājoši izturēties pret vientuļajām mātēm (tīri subjektīvi novērojumi tuvākajā apkārtnē).
  • Ar iepriekšējo punktu cieši saistīts arguments, ka aborts jāveic, ja vīrs vairs bērnus nevēlas un tad nav ko bojāt attiecības vai pat izjaukt ģimeni. Taču tā var būt arī vīra un/vai  tuvinieku šantāža. Ja sieviete izdarīs abortu dēļ tā, ka citi tā vēlas, nevis viņa pati, tad jautājums, kā viņa tiks galā ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka izvēlējusies saglabāt “labas attiecības” nevis bērna dzīvību. Tas, vai šīs attiecības ir tik labas arī vēl ir jautājums, ja vispār šāda iespaidošana ģimenēs notiek. Vai visas grūtnieces tiešām zina, ka ir Krimināllikuma 136.pants “Par grūtnieces piespiešanu izdarīt abortu, ja rezultātā aborts izdarīts, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām”. Citreiz tie var nebūt atklāti draudi un šantāža, bet gan manipulācijas, tā kā te piespiešanu pārmest nevarēs. Tomēr, kāda būs sievietes attieksme pret šo manipulatoru, ja vienā brīdī sapratīs, kādi paņēmieni pret viņu pielietoti.
  • Abortu atbalstītāji ir tie, kas dažreiz “zina labāk” gadījumos, kad vēlme veikt abortu rodas nepilngadīgai meitenei, kas palikušas stāvoklī. Arguments apmēram šāds – pašas vēl nenobriedušas, bērnišķīgas, nav pastāvīgu ienākumu, tiek traucēta izglītības un profesijas apguve, t.i. “sabojā” pašas sev dzīvi un savam nākamajām bērnam(iem), tāpēc abortu labāk veikt.  Pirmkārt, vai cilvēka briedums, spēja parūpēties par zīdaini un vēlme “iet tusēties” vienmēr atkarīga no vecuma? Ir sievietes, kas adekvāti nespēj parūpēties par mazo, būdamas jau pieaugušas un otrādi. Tālāk-  vai bērns tik tiešām pārvelk svītru iespējai izglītoties un profesijas apguvei un vai tik tiešām ir izslēgta iespēja, ka viņa to turpinās pēc 1-2 gadu pārtraukuma? Ikvienai, arī pilngadīgai,  strādājošai, sievietei bērna piedzimšana var nozīmēt iziešanu ārpus profesionālās aprites, arī augstākās izglītības pārtraukšanu uz laiku un vispār – savu dzīves plānu, ja vien tādi ir, pamatīgu pārkārtošanu. No darba devēja viedokļa pat ir izdevīgāk pieņemt darbā sievieti, kurai bērni jau ir, nevis jaunu sievieti, kas jebkurā brīdī var paziņot, ka ies “garajā atvaļinājumā” uz 1,5 gadu, tad vēl uz 1,5… Ja runa ir par izvēli starp darbiniecēm ar daudzmaz vienādu izglītību, pieredzi.  Dr. Šulcs jau minētajā rakstā par adoptēšanu  ļoti vēlas pozitīvi emocionāli atbalstīt sievietes, kas vēlas veikt abortu, taču tajā pašā laikā  noniecina topošās nepilngadīgās māmiņas, kaut arī viņām būtu nepieciešams tikpat liels atbalsts. Būtu interesanti zināt, vai šīs sievietes, kas kļuva par mātēm tik agri, patiešām ir tā sabiedrības daļa, kurām ir vismazāk izglītības un darba? Cik zinu savā apkārtnē- nebūt nē. Atkal jāraugās uz “post-hoc”…
  • Runājot par izvarošanu, kā diezgan neapstrīdams fakts tiek pieņemts tas, ka visas izvarotās sievietes, kas no tā palikušas stāvoklī, vēlas abortu. Ka viņām tas ir jāvēlas. Vai tiešām tas tā ir vienmēr un vai tas ir labākais risinājums? Atbilde nav tik viennozīmīga (sk. šeit un šeit).

– Turpinot par sekām. Abortu noliedzēju biežs arguments ir par to, ka izvēloties abortu, sieviete nezina – varbūt viņa nogalina nākamo ģēniju, prezidentu, čempionu utt. Tiktāl skaidrs, ka neviens nevar zināt, kas izaugs. Bet par pašu argumentu. Ar tādu pat varētu pamatot, kādēļ sievietei būtu jālaiž pasaulē maksimālais bērnu skaits, ko viņa savas dzīves laikā var.  Ar to var pamatot nekādas kontracepcijas nelietošanu pat tad, ja sieviete nav un netaisās būt laulāta ar savu partneri.  (Kontracepciju šajā gadījumā nesaistot ar “dzīvības nogalināšanu”, bet gan ar iespēju neizmantošanu).

Cilvēka dzīvība kā vērtība

Abortu aizstāvjiem var būt dažādi viedokļi attiecībā uz to, vai cilvēka embrijs vai auglis uzskatāms par cilvēku vai nē. Kā arī  par to, no kura brīža.  Arī atzīstot, ka tas ir cilvēks, var mēģināt kādas noteiktas intereses nostādīt augstāk par viņa dzīvību. Dažādos laikos un sabiedrībās bijusi dažāda attieksme pret katra indivīda dzīvību kā vērtību. Pat mūsu sabiedrībā, kur populārs ir bauslis “Tev nebūs nokaut”, tam atradīsies izņēmuma gadījumi, kad tas tomēr pieļaujams (piemēram, nepieciešamās aizstāvēšanās robežās).  Te nonākam pie tā, kad nogalināšanu var saukt par slepkavību un kad ne. Abortu noliedzēji abortu veicējus reizēm mēdz saukt par slepkavām. Taču šobrīd mūsu likumdošana abortus neaizliedz, un ja par slepkavību uzskata prettiesisku nonāvēšanu, tad šobrīd aborts, kas veikts likumā paredzētajā kārtībā, nav slepkavība. Līdz ar to jālieto apzīmējumi “nogalināšana”, “nonāvēšana”. Un  aborta noliedzēju plaši lietotais apzīmējums “slepkava”, “slepkavība” nebūs precīzs, kā arī var bū manipulatīvs, jo nostrādā ar negatīvajām asociācijām, ko šis vārds rada.

Protams, radikālāk noskaņoti indivīdi var uzskatīt, ka nonāvēt vajadzētu ikvienu, kas kaitē sabiedrības kopējam labumam un interesēm, piemēram, tāda veida cilvēkus, kas eksistē tikai uz citu rēķina bez jebkādas perspektīvas, ka kaut kas varētu viņu dzīvēs mainīties.  Tomēr nereti  robežšķirtni – nonāvēt vai nē – nosaka fakts, vai ir jau piedzimis vai nē, vai arī tas, kura grūtniecības nedēļa sasniegta.  Nāvessods Latvijā ir aizliegts. Abortu aizstāvji var atbalstīt viedokli, ka nabadzīgos, nemīlētos, negribētos, smagi slimos bērnus, kas jau dzīvo, nevajadzētu nonāvēt, tomēr, ja ir iespēja no viņiem atbrīvoties, pirms viņi piedzimuši (vai arī pirms sasnieguši noteiktu grūtniecības nedēļu), to var darīt. Kāpēc?

– Embrijs (vēl) nav cilvēks. Dr.iur Solvita Olsena šajā video apgalvo, ka ir nepamatoti sacīt “nedzimis bērns” vai “cilvēks”,, jāsaka “embrijs”, “auglis”, “nedzimusi dzīvība”. Tomēr  ir runa nevis par jebkuras dzīvas būtnes embriju, bet par cilvēka embriju. Diez vai kāds apšaubītu faktu, ka mātes vēderā aug cilvēks, nevis kaut kāda vēl nenoskaidrota dzīva būtne. Olsena izmanto vispārinājumu, ignorējot konkrētās parādības, ko tas ietver. Nedzimusi dzīvība nav pretrunā ar to, ka tā ir cilvēka dzīvība, bet gan šo jēdzienu ietver. Ar līdzīgu “loģiku” , redzot ka pa vārtiem iebrauc volvo, varētu apgalvot- pa vārtiem iebrauca automašīna nevis volvo.  Ir runa nevis par kaut kādu abstraktu būtni vai dzīvību, kas līsz ar dzimšanu kļūst par cilvēku, bet par cilvēka kā būtnes dažādām attīstības fāzēm. Embrioloģijas profesors dr. Jānis Priedkalns par cilvēka attīstību raksta: “Cilvēka attīstība ir nepārtraukts process,  kontinuums, kas iesākas apaugļošanas brīdī – spermatozoīdam un olšūnai savienojoties (..). Visā pirmsdzimšanas periodā nav konstatējams kāds bioloģisks pārejas moments vai robeža, pirms kuras auglis vēl nebūtu apzīmējams par cilvēku un pēc kuras auglis tāds būtu: visa pirmsdzimšanas attīstība ir nepārtraukts process, kas turpinās pēc piedzimšanas.” (Citēts no http://luteranidzivibai.lv/bioetika/par-berna-cilvektiesibam/ ) Sk. arī Sanhosē pantu 1.-3.p. Vai kaut ko sadalot attīstības fāzēs, vienu no fāzēm var mākslīgi  izslēgt? Visās pārējās attīstības fāzēs cilvēks ir cilvēks, bet kādā(s) no tām (vēl) nav. Cik tas loģiski? Tiem, kam tas šķiet loģiski, definē cilvēku, piedēvējot tam kā obligātas noteiktas spējas, piemēram, spēju sevi apzināties, just sāpes utt.  Tātad, ja embrijs to nevar, viņš izkļūst ārpus  definīcijas “cilvēks”. Taču- arī jaundzimušais vēl sevi neapzinās un cilvēks jebkurā vecumā var nonākt situācijā, kad nejūt sāpes. Te abortu aizstāvim būtu jājautā, vai, gadījumā ja viņš šādu argumentu izvēlas kā galveno, viņš gatavs atbalstīt to, ka morāli pieņemami nogalināt jaundzimušos vai cilvēku, kas nejūt sāpes, ja viņu eksistēšana kaitēs kāda interesēm?  Ja atbilde ir nē, tad var sanākt, ka šī viedokļa paudējs nonāk pretrunā pats ar sevi. Starpcitu, jaundzimušo nogalināšanas iespējas attaisnošana nav nekas nereāls, pastāv pat jēdziens “pēcdzemdību aborts”.  Vel kāds citāts- Mg. iur. Inga Bite: “Ar cilvēka piedzimšanu sākas nevis tā bioloģiskā, bet gan sociālā dzīve.” (no http://www.pardzivibu.lv/index.php/likuma-grozijumi). Runājot par to, ka mēs no sava vārdu krājuma, lai kaut ko apzīmētu, parasti izvēlamies visatbilstošāko vārdu, rodas retorisks jautājums – vai tiešām tie, kas uzstāj uz to, ka jālieto “embrijs”, “auglis” šādi sauks arī paši savus nedzimušos bērnus (“gaidu embriju”, “auglis piedzims” utt).

Runājot par tēmu “vēl nav cilvēks” parādās arī tādi uzskatu paudēji, kas melo un sauc vēl nedzimušu bērnu līdz 8. vai 12. nedēļai par “šūnu pikuci”, “amēbu”.  Piemēram, sk. komentētāja “Vanags laikam amorāls melis/Vanags ar meliem pauž ētiku” teikto portāla diena.lv rakstam “Vanags: Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks“. Melo viņš pats, jo viņa apgalvojums ir pretrunā ar faktiem.   Un sakot, ka līdz 12.nedēļai nav cilvēks, jo līdz šai nedēļai Latvijā atļauts veikt abortu, būs pārpratums, straw man. Līga Vasara komentārā rakstam “Solvita Olsena: Sievietes izvēle jārespektē” portālā satori.lv raksta : “Mediķi neapšauba to, ka jauna cilvēciska būtne izveidojas apaugļošanās brīdī. Abortus veikt ir atļauts pirmajās nedēļās ne jau tāpēc, ka cilvēks tajās būtu mazāk cilvēks nekā 13. nedēļā. Vienkārši 13. nedēļā ir lielāks risks māti traumēt vai pat nogalināt, veicot viņai abortu.” Otra galējība ir tā, ka abortu noliedzēji var embrijam piedēvēt tāda veida emocijas, sajūtas, domas, kas viņiem vēl tikai būs vēlākā attīstības stadijā.

Ja pieņemam, ka tas, vai embrijs ir vai nav cilvēks, nav vēl īsti zinātniski pierādīts, tad jurists Juris Rudevskis min šādu piemēru: “..jūs jautrā kompānijā esat izbraukuši zaļumos un vienā jaukā brīdī kāds no jūsu  draugiem sameklē pistoli un piedāvā sarīkot šaušanas sacensības, kā mērķi izvēloties mežmalas krūmos saliktas tukšas pudeles. Protams, ja jūs esat saprātīgs cilvēks un jūsu apziņu vēl līdz galam nav aizmiglojis šo pudeļu kādreizējais saturs, jūs vispirms pārbaudīsiet, vai šajos krūmos vai mežā aiz tiem neatrodas kāds cilvēks, citādi nejauši noklīdusi lode var padarīt jūs vainīgu miesas bojājumu nodarīšanā vai nonāvēšanā aiz neuzmanības. Un, ja jūs redzēsiet, ka šādu nejaušu cilvēku esamību tomēr nav iespējams novērst, jūs piesardzības labad vispār atteiksities no šaušanas sacensībām.” Var jau piesieties, ka piemērs neadekvāts,  jo kā var salīdzināt izklaidi ar abortiem, kas tiek veikti pavisam citu iemeslu dēļ. Bet jāpievērš uzmanība pēdējam teikumam: “.. ja skaidri nezinām, vai (un kurā brīdī) mātes miesās esošais embrijs (auglis) ir cilvēks, tad visi aborti ir steidzami un uz visstingrāko jāaizliedz, – jo tad taču var gadīties, ka patiešām nogalinām cilvēkus!” (viss raksts šeit). Sk. arī paga-paga 13.12.2012. komentāru zem šī raksta par šo Rudevska argumentu.

– Vēl embrijs tiek pielīdzināts izaugumam mātes miesās vai  vai  “ķermeņa daļai”,”sastrutojušam zobam”, “parazītam”, “vīrusam”,  no kā sieviete var atbrīvoties, ja viņai tas traucē.  Te saskatāms psiholoģiskās manipulācijas paņēmiens vārdu došana. Tiek ignorēts tas, ka šis “izaugums” ne pēc kādam pazīmēm nav slimība, ne arī sievietes ķermeņa daļa, bet gan augoša būtne, ar savu darbojošos sirdi, perspektīvu eksistēt ārpus mātes miesas un nepārprotamām cilvēciskām pazīmēm tās fizioloģijā. (Vēl jo vairāk brīdī, kad par grūtniecību sieviete parasti uzzina – ap 6.bērna dzīvības nedēļu).  Tā kā tā vairs nav sievietes noteikšana pašai pār savu ķermeni, bet arī par vēl kāda – cita indivīda – ķermeni. Jā, nianse te ir nabas saite, kas padara nedzimušu bērnu par vecāku īpašumu, tādēļ viņi var ar to darīt, ko grib. Abortu aizstāvjiem, kas turas pie šī argumenta kā galvenā, būtu jāpajautā precizējošs jautājums, vai viņi līdz ar to atbalsta aborta veikšanu jebkurā no 9 grūtniecības mēnešiem, līdz bērns piedzimis. Demagoģiski, manuprāt, ir arī apgalvot, ka abortu aizliegšana ir “jaukšanās” ģimenes privātajās lietās un viņu personīgajā dzīvē. Te jāpiebilst, ka ļoti daudzi normatīvie akti ietekmē mūsu personīgo dzīvi, tā kā aiz savas mājvietas durvīm jebkurā gadījumā nav gluži iespējams darīt pilnīgi jebko, kas ienāk prātā (piemēram, smagi iekaustīt sievasmāti, jo viņa to “izpelnījusies”). Arī pašnāvība it kā ir privāta lieta un bieži bez kāda kaitējuma nodarīšanas citiem, bet, ja vien tiek klāt, attiecīgie dienesti mēģina to apturēt un vēl aizsūta cilvēku uz attiecīgo slimnīcu.

–  Cits abortu aizstāvju arguments ir, ka tad jau vispār nevaram izsargāties no grūtniecības, jo tā būs potenciālās dzīvības nogalināšana, tādējādi abortu noliedzēju iestāšanās “par dzīvību” tiek parādīta kā absurda, nerealizējama (tiek uzburtas ainas ar spermatozoīdu svinīgu apglabāšanu u.tml.). Tomēr tiek piemirsts, ka  jauna cilvēciska būtne izveidojas apaugļošanās brīdī.

–  Ar embriju kā vēl-ne-cilvēku iet rokrokā abortu aizstāvju arguments, ka tās ir sievietes tiesības izvēlēties.  Un vēršanās pret abortiem ir cilvēka brīvības, izvēles un tiesību ierobežošana. Šo jautājumu var skatīt dažādi

  •  sievietes tiesības izvēlēties legālu un drošu abortu situācijā, kad skaidrs, kad aborts notiks jebkurā gadījumā (tātad, ja nebūs pieejams legāli, notiks nelegāli, nedroši vai būs jāceļo to veikt uz citu valsti);
  • sievietes  tiesības  uz brīvību savās seksuālajās attiecībās, brīvību kontracepcijas izvēlē, brīvību izvēlēties abortu dēļ jebkāda iemesla, tiesības pārdomāt lēmumu bērnu laist pasaulē vai nē, pat ja ieņemšana bijusi plānota. Protams, šādi uzskati var būt lielākā vai mazākā radikāluma pakāpē – sākot no tā, ka domāt par kontracepciju tomēr ir partneru pienākums un aborts tikai kā izvēle izņēmuma gadījumos līdz tam, ka nevienam nav jājaucas citu privātajā dzīvē, sieviete var gulēt, ar ko grib un kā grib, un arī aborts pieļaujams kā kontracepcijas līdzeklis. Sākot no tā, ka embrijam nav nekādas aizsardzības tikai sākuma attīstības stadijā, līdz tam, ka arī 12.nedēļas robeža ierobežo sievietes brīvību izvēlēties. Ar vārdiem “tiesības”, “brīvība”, “izvēle” var manipulēt.   Ja embrijs ir cilvēks, kaut arī tā sākuma stadijā, tad sieviete, realizējot savu brīvību,  ar to ierobežo sava  nākamā bērna iespēju dzīvot. “Brīvība”, “izvēle” skan skaisti, tikai līdz robežai, kur sākas kāda cita brīvības ierobežošana.  Runājot par tiesībām, iespējams manipulēt arī ar “normatīviem aktiem” šādā veidā –  komentārs par Ivonnas Krūmiņas (pseidonīms) rakstu: “…vienu no nodaļām rotā virsraksts “Starptautiskie normatīvie akti” – acīmredzot, lai radītu lasītājos iespaidu, ka autores viedokli apstiprina vesels lērums autoritatīvu starptautisku līgumu, kuri, protams, Latvijai ir gribot negribot jāpilda… Taču, uzmanīgāk izlasot attiecīgo nodaļu, izrādās, ka īstenībā gandrīz neviens starptautisks normatīvs akts tur nav minēts: tiek citētas tikai rezolūcijas un konferenču deklarācijas, kurām nav nekāda juridiski saistoša spēka. Vienīgais normatīvais akts, kas ir minēts šajā nodaļā, ir ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, taču tā nekur negarantē tiesības uz abortu.”(jurists Juris Rudevskis, http://www.pardzivibu.lv/index.php/likuma-grozijumi ) Turpat jurists skaidro arī, kāpēc ir nepamatoti apgalvot, ka “Tiesības uz abortu ir starptautiski garantētas cilvēka tiesības, kas ir atzītas vairākumā pasaules valstu”.

– Arī diskusijās par abortiem pamanāma t.s. loģiskā nekonsekvence –  kad abortu noliedzējs iestājas par to, ka nedzimušam bērnam ir tādas pašas tiesības uz dzīvību kā jau piedzimušam, tikai izņemot izvarošanas gadījumus un kad bērnam konstatēta smaga pataloģija. Nekonsekventi ir tas, ka piedzimušu cilvēku neviens nenogalina šādu iemeslu dēļ (slims vai piedzimis izvarošanas rezultātā u.tml.).

Uzbrukums aizstāvju un noliedzēju personībām

– Dr.A.Šulcs intervijā portālam Puaro par izvirtību nosauc to, ka “Sievietēm, kas aktīvi cīnās pret abortiem un kontracepcijas spirālēm, apsaukā citas sievietes par slepkavām, pašām taču arī nav piecpadsmit bērnu.” Viņaprāt,  šīs sievietes sludina vienu, bet dara, ko citu. Dr. ir laikam ir piemirsis, ka ir citi kontracepcijas veidi bez spirāles un 15 bērnu var nebūt arī tad, ja sieviete nav veikusi nekāda veida abortu. Apgalvojumā būtu loģika tad, ja tas sāktos “Sievietēm, kas cīnās pret kontracepciju kā tādu…” . Tāpat ar pārmetumiem, kāpēc tad abortu aizstāvji paši neadoptē vai citādi neatbalsta bērnus, kas piedzimuši negribēti? Te saskatāms “ad-hominem” metodes pielietojums, kaut arī šeit ir tas gadījums, kad zināmu cilvēku liekulību tas var atklāt. Otrkārt, tā nav, ka nepalīdz un neadoptē. Māte Terēze no Kalkutas, runājot par abortu, teica “Sievietes, kas negrib savus bērnus, dodiet viņus man” (šis un citi citāti te). Ir daudzas sociālas nelaimes, kur nav mūsu spēkos palīdzēt, bet, vai tāpēc mēs teiksim, ka šie cilvēki ir jānogalina, lai šo problēmu nebūtu?  Un vai abortu atbalstītāji gatavi no savas kabatas segt maksu par abortu ģimenēm, kas to vēlas veikt, bet nevar atļauties? Mēs varam būt “pret” vai “par” daudz ko, bet, vai tāpēc būtu arī tajā praktiski jāiesaistās, lai netiktu nosaukts par liekuli? Piemēram, varam būt pret to, ka pasaulē cilvēki cieš badu, bet vai mūsu spēkos ir viņus pabarot, un ja nav- vai mums jānostājas “par”?

– Vīriešiem vispār nebūtu jāpiedalās diskusijās par abortiem, jo viņi paši nevar iznēsāt bērnu. Šo argumentu lieto gan abortu aizstāvji, gan atbalstītāji pret saviem oponentiem. Tas ir  “ad hominem” ar viltus loģiku tajā, ka visi viņu argumenti tiek padarīti aplami tikai tāpēc, ka viņi ir vīrieši. Vēl  te jāņem vērā tāda nianse, ka sievietes stāvoklī bez vīriešiem nepaliktu. Var arī aiziet arī tik tik tālu, ka par abortiem nav jādiskutē cilvēkiem, kas paši to nav veikuši (vai nu kā ārsti vai sieviete, kas bijusi stāvoklī). Kaut arī “vispieredzējušākie” šeit būtu paši abortētie bērni, kas vairs izteikties nevar.

–  Abortu aizstāvji nereti izmanto metodi “ķeriet zagli!”. Dažreiz tā vietā, lai piedāvātu pretargumentu, viņi  pārmet abortu noliedzējiem, ka tie “nav nemaz tik humāni kā iztaisās”, jo kurina naidu, neiecietību pret citādu viedokli, nosoda un nesaudzē sievietes, kuras veikušas/veiks abortu. No vienas puses šāds sašutums saprotams – jo abortu aizstāvji pieņem gan tās, kuras saglabā  bērnu, gan tās, kuras veic abortus, savukārt abortu noliedzēji pieņem tikai variantu, ka bērns tiek saglabāts (vai arī tiek nesaglabāts tikai kādos īpašos izņēmums gadījumos). No otras puses- te saskatāma arī viltus loģika: jo otra rīcības neakceptēšana nenozīmē to, ka ir kāds naids pret konkrēto cilvēku –  tu man man patīc, bet neatzīstu, ko tu dari/izdarīji.   Rīcības neakceptēšana pēc būtības nenozīmē arī to, ka tam, kurš pārmet, nav saprotami rīcības motīvi.  Tālāk – pārmetumu, kritikas izteikšanu citam abortu aizstāvji var pasniegt kā kaut ko mazāk humānu kā vēl nedzimuša bērna nogalināšana. Vēl viens aspekts ir tas, ka sievietes, kas taisās veikt abortu vai ir to jau izdarījušas, jāsaudzē emocionāli, nav jāliek justies vēl vainīgākām un nav jākultivē neproduktīva vainas apziņa.  Sk. rakstu portālā diena.lv “Eksperti: Kampaņas Par dzīvību plakāti emocionāli aizskāruši daudzas sievietes“.  Jāpievērš uzmanība, ka rakstā nav runa par kādas aptaujas datiem, bet  par neformālām sarunām. Resursu centra sievietēm Marta pārstāves A.Teteres izteikums par to, ka tas aizskar arī sievietes, kam bijis spontānais aborts, izteikts kā pieņēmums.  Kampaņas rīkotāji savukārt uzsver, ka nav bijis mērķis aizskart tās sievietes, kas bērnu zaudējušas, arī raksta komentāros ir dažādi iespaidi – gan tādi, ka tas ir labs veids kā  uzrunāt (to raksta arī sievietes, kas piedzīvojušas spontāno abortu), gan tādi, kas atbalsta rakstā pausto ekspertu nostāju.  Rakstā tas, ka ar kampaņu aizskartas negatīvā veidā patiešām ir daudzas sievietes, īsti pamatots un pierādīts netiek. Ir cilvēki, kurus kampaņa uzrunāja  negatīvi, ir kurus pozitīvi un ir kurus neuzrunāja. Nav skaidrs, kuru ir vairāk un kuri ir “daudz”. Raksts izceļ tieši pirmos, tāpēc tas vairāk izskatās pēc tendenciozas nebūtiskā (blakusefekta) izcelšanas, lai kaut ko kritizētu. Tādu pat rakstu varētu publicēt avārijā cietušie cilvēki pret kādu kampaņu par drošu braukšanu, jo tas viņiem izraisa emocionālu diskomfortu.

–  Abortu noliedzēji ir reliģiskie fanātiķi. Tipisks tāds viltus loģikas izmantojums, kas saucas “melīgā konversija”. Šajā gadījumā – pret abortiem ir reliģiskie fanātiķi, tātad visi tie, kuri ir pret abortiem, ir reliģiskie fanātiķi. Turklāt birka “reliģiskie fanātiķi” var tikt piekarināta jebkuram ticīgajam, arī tiem, kas savā ticībā nemaz nav fanātiski. Vārda “fanātisms” skaidrojumu skatīt šeit.  Var izmantot nevis apgalvojumu, bet salīdzinājumu – “viedoklis kā fanātiķiem”, ņemot vērā vārda “fanātisms” negatīvo nokrāsu, negatīvs iespaids tādējādi tiek mēģināts radīt par šī viedokļa paudējiem. Ne tik radikāla viedokļa paudēji saka, ka “nozīmīga priekšlikumu daļa par abortu ierobežošanu nākot no cilvēkiem ar  izteikti kristīgu reliģisku pārliecību, tātad notiekot mēģinājums uzspiest “visiem valsts iedzīvotājiem” vienu konkrētu reliģisku uzskatu sistēmu (..), kas savukārt pārkāpjot Satversmē noteikto valsts un baznīcas šķirtības principu.” (No aprinkis.lv raksta “Jurists Juris Rudevskis: ne jau ticība liek noliegt abortus“) Ar pilnu Rudevska kunga argumentāciju var iepazītie šajā rakstā, īsumā tas ir tāds: “Lai iestātos pret abortiem, nemaz nav jātic Dievam. Arī ateists vai agnostiķis ar sev dabiski piemītošajām racionālajām spējām var saprast, ka nedzimušas cilvēka dzīvības iznīcināšana ir amorāla.(..) Proti, ne jau tāpēc aborts ir atzīstams par amorālu, ka katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem, bet gan gluži otrādi – katoļu baznīca un citas kristīgās konfesijas iestājas pret abortiem tāpēc, ka tie ir objektīvi amorāli”.

–  Abortu noliedzēju viedoklis ir “atrauts no realitātes”. Arhibīskaps Jānis Vanags  rakstā   “Vanags: Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks“.  diena.lv saka “Pārnesīsim piedāvātos principus uz biznesa jomu: “Lai filozofi, politiķi un garīdznieki strīdas, vai ir pareizi maksāt algas aploksnēs. Es kā uzņēmējs izvēlos redzēt realitāti un respektēju to. Bizness ir balstīts realitātē, atrauti kā no reliģijas, tā no politikas.” Zinu, tūlīt kāds teiks, ka nav godīgi tā salīdzināt, jo ēnu ekonomika ir kaut kas slikts, bet aborts ir… nūū … ēēē… ja godīgi… tad kaut kas labs… Vai tiešām?”

–  Hitlerum arguments. “Abortu aizstāvji atbild, ka eigēnikai līdzīgā tendence šeit tiek diskreditēta izmantojot ad Hitlerum argumentu, kas cenšas to sasaistīt ar Hitlera un Nacistiskās Vācijas politiku, kura ietver negatīvas konotācijas, kaut arī šeit tā kalpo sabiedrībai nenodarot ļaunumu kādai atsevišķai grupai. Viņi uzsver, ka ir būtiska atšķirība starp organizētu masu iznīcināšanu, kas balstās uz ideoloģiskās fikcijām un iespēju sabiedrībai kvalitatīvi attīstīties bez ārēja spēka ietekmes, kas šajā gadījumā ir abortu legalizācijas sekas.” (No http://lv.wikipedia.org/wiki/Aborts ) Arī abortu aizstāvji lieto līdzīgu argumentu, piemēram, komentētājs Rēalists jau minētajam rakstam “Nogalināt katru trešo!”  raksta: “Mēģinājums kontrolēt seksu, sievietes ķermeni, vairošanos utt. ir absolūts totalitārisms – raksturīgs despotijām, totalitārām sektām”.  Te būtu interesanti noskaidrot, kādi tad ir abortu noliedzēju mēģinājumi “kontrolēt seksu”? Arī kontracepcijas metožu popularizēšana būtībā ir mēģinājums kontrolēt seksu.

– Abortu aizstāvji un abortu noliedzēji viens otram mēdz pārmest cīnīšanos ar sekām tā vietā, lai cīnītos ar cēloņiem. Vienā gadījumā – tā ir nevis sociālo problēmu risināšana un ekonomikas uzlabošana, lai mazinātu šāda veida aborta cēloņus, bet tā vietā piedāvājot legāli tikt vaļā no bērniem, ko vecāki šādos apstākļos negrib audzināt.  Otrā gadījumā – abortu aizliegšana tā vietā, lai novērstu to lielā daudzuma cēloņus  (negribētās grūtniecības).  Te jāskatās, vai netiek pielietots straw man un abas puses oponentu  ideju pārāk nevienkāršo, arī izraujot kaut ko no konteksta – t.i. vai, piemēram, abortu noliedzēji patiešām virzās uz to, lai likumdošana tos tikai aizliegtu vai arī tas tiek īstenots kā komplekss pasākums, profilaktiski domājot arī par iespējamām sekām un to risinājumiem (adopcija u.c.), kā arī par jau minēto negribēto grūtniecību mazināšanu.

–   “..mazākuma gadījumu izcelšana lai raksturotu parādību. Abortu gadījumā klasiski piesaukt vectēvu izvarotas 14gadīgas bez vecāku gādības palikušas mazmeitiņas vai ar vēzi pēdējā stadijā slimas sievietes ar augli,kuram atklātas lielas  anomālijas – un cik procentuāli ir šādi gadījumi no visiem abortiem? Absolūti lielāko daļu abortu veic sievietes 25-30g.v., turklāt precētas vai stabilās partnerattiecībās, daudzām jau ir bērni (skat.LV ginekologu/dzemdību asociācijas datus), un neviens nav nāvīgi slims, sakropļots vai izvarots.” (komentētājs 19.39 07.12.12. rakstam “Jurists Juris Rudevskis: ne jau ticība liek noliegt abortus“) Šādā gadījumā pasakot, ka ir “pret” abortiem, cilvēkam ir risks, ka viņš nākamajā mirklī tiks apvainots par to, ka vēlas piespiest dzemdēt izvarotas sievietes, piespiest nākt pasaulē smagi slimiem bērniem, mirt sievietēm, kam aborta neveikšana apdraud dzīvību utt.  Kaut arī ir pietiekami tādu abortu noliedzēju, kas uzskata šos par izņēmuma gadījumiem, kad aborts būtu pieļaujams, un vairāk iestājas pret legālajiem abortiem personīgo plānu u.tml. iemeslu dēļ, vēl jo vairāk pret abortu kā kontracepcijas līdzekli (lielākais skaitlis, ko nācies dzirdēt- 45 aborti vienai sievietei). Pat ņemot vērā, ka šādi gadījumi (izvarošana, smagas slimības u.c.) ir mazākumā, tomēr dēļ tā nerunāt par tiem vispār, būtu izvairīšanās no atbildes no abortu noliedzēju puses. Interesanti, ka tie abortu noliedzēji, kas tomēr uzskata, ka aborts nav pieļaujams arī šajos izņēmuma gadījumos, var izcelt mazākumu (izņēmuma gadījumus), lai raksturotu, kas gaidāms, t.i.,  min situāciju risinājumus, kad viss tomēr beidzies labi. Taču, pārmetot viņiem šādu pieeju, tas vēl neizslēdz diskusijas turpinājumu. Jo var būt runa par to, vai morāli attaisnojama nogalināšana, paļaujoties uz varbūtību un cik lielu. Piemēram, ja ārsti prognozē, ka 90% iespēja, ka bērns būs slims, un tiek izdarīts aborts. Iespējams, tiek nogalināts vesels bērns. Vēl jo vairāk zinot, ka arī mūsdienās ir gadījumi, kad bērns piedzimst veselāks kā prognozēts vai otrādi. Pat, ja zināms 100%, ka viņš būs slims, jāņem vērā, ka slimus bērnus, kas jau piedzimuši, nenogalina.  Ir arī tādi abortu pretinieki, kas, izdzirdot par abortu, māca, ka vajadzēja “domāt pirms likās gultā” un tādējādi attiecina uz visiem abortu veicējiem tos gadījumus, kad tas patiešām tiek uztverts kā kontracepcija.

– vēl izskan abortu aizstāvju pārmetums, ka abortu noliedzēju pozīcija ir vēršanās arī pret tām sievietēm, kurām bijis spontānais aborts un liek viņām justies nepamatoti vainīgām.  No vienas puses loģiski, jo, ja tiek lietots vārds “aborts”, nepaskaidrojot par kuru veidu ir runa, tad, kā var zināt?  No otras puses tas ir arī tāds abortu aizstāvju “viltus naivums” , lai vienkārši sameklētu vēl vienu argumentu, kas ļauj pārmest abortu noliedzējiem necilvēcīgumu. No tā pēdējie var gūt mācību, ka, izsakoties noteikti jāprecizē, par kura veida abortiem ir runa.

Citi argumenti

– Aborti jau veikti pirms tūkstošiem gadu, tie ir un vienmēr būs. Atkal viltus loģika, jo tas, ka kaut kas ir noticis ilgi, ir kā  pamatojums tam, ka tas ir kas labs un tam jābūt legālam? Ko tad lai saka par daudziem noziegumiem, kas tika veikti gan pirms tūkstošiem gadu, gan tiks veikti turpmāk.

–  Atsaukšanās uz zinātniekiem un pētījumiem arī ir manipulatoru izmantots paņēmiens, sk šeit.  To izmanto gan abortu aizstāvji, gan noliedzēji. Protams, pētījumi var būt patiesi un pamatot faktus. Taču ir iespēja izmantot arī neesošus pētījumus, izdomātus zinātnieku vārdus, kā arī pielietot izraušanu no konteksta vai arī izmantot novecojušus pētījumus, par kuriem ir jaunāki un precīzāki. Pirmkārt tas ir ērti tāpēc, ka daudziem nebūs laika šos daudzos pētījumus izlasīt un uzzināt par to statusu plašajā zinātnes lauciņā.  Grūti ir uzzināt to, vai konkrēti zinātnieki vispār pastāv gadījumos, kad tie nav saukti vārdā. Vēl interesants ir vārda “eksperts” lietojums. Ja zinātniekiem, lai iegūtu šo statusu, tomēr nepieciešams kaut kāds diploms, tad izskatās, ka kritēriji, lai sauktu, kādu par ekspertu mūslaikos ir visai izplūduši, līdz ar to, lai padarītu kāda viedokli autoritatīvāku, viņu var nosaukt par “ekspertu”.

– Abortu noliedzēji mēdz lietot attēlus, video, detalizētus aprakstus tekstā par abortu norisi. Tie nav patīkami skati, līdz ar to var emocionāli noskaņot pret abortiem. Taču, ne vienmēr šādu līdzekļu izmantošana būs manipulatīva, jo runa var būt arī tikai par informēšanu – par realitāti, kāda tā ir. Manipulatīvi tas var kļūt gadījumos, kad, piemēram, video pavada tendenciozs teksts, komentāri (ar vārdiem “slepkava” vai arī piedēvējot embrijam tādas īpašības un emocijas, kādas viņam nemaz attiecīgajā attīstības stadijā nepiemīt). Arī īpaši atlasīti skaņas efekti, vai arī tas samontēts ar pieaugušu cilvēku vardarbības ainām ar ķermeņa saraustīšanu gabalos, vai arī – parādot/aprakstot vecāka par 12.nedēļām vēl nedzimuša bērna abortu, neizpaužot tā patieso vecumu utt.  Embrijam neesošu īpašību piedēvēšana ne vienmēr notiek, to mēģinot pasniegt kā patiesību. Tas nebūtu jājauc ar gadījumiem, kad tas ir kā mākslinieciskas izteiksmes līdzeklis. Piemēram, vai gan kādam izraisa šaubas tas, ka abortu skaita mazināšanai veltītās kampaņas Par dzīvību instalācijas (2012.g. Rīgā)  skulptūras zīdaiņa lielumā nav embriji un ka  šie nedzimušie bērni  nav rakstījuši šos vēstījumus, kas bija pie katras skulptūriņas.

– Var pielietot “melīgo analoģiju”. Piemēram, kad apgalvojot, ka kādā noteiktā laika periodā valstī tiek nogalināti vairāk bērnu nekā iet bojā karadarbības zonās vai tml. Taču jāņem vērā, ka tas var būt kā psihotriks, jo netiek ņemts vērā, cik ir grūtnieču un konkrētas karadarbības zonas iedzīvotāju atšķirīgais skaits. Tas ir tāpat, kā apgalvot, ka „armijā aiziet mazāk cilvēku bojā nekā autoavārijās”, neņemot vērā, ka automašīnu lietotāju skaits ir daudz lielāks kā armijā dienošo.  Tas ir tas gadījums, ka fakti pats par sevi pareizi, bet atsevišķu apstākļu noklusēšana, liek rasties melīgam secinājumam.

– Vēl  var izmantot atsaukšanos uz autoritāti un vairākuma viedokli, vairāk par to šeit.   Runājot par autoritātēm, abortu noliedzēji mēdz piesaukt “Dieva gribu”, “Sātana plānus”, “nedzimuša bērna dvēseli”, “tiesas dienu”  u.c. nepārbaudāmus vārdus un izteikumus. Piemērs šāda veida tekstam šeit.  Šādi izteikumi  (ciktāl tie nesagroza Svētos rakstus) derēs ticīgiem cilvēkiem, bet neticīgos var pat vēl vairāk noskaņot iestāties par abortiem un nostāties pret abortu noliedzējiem.

– Abortu aizstāvju nostāšanās pret jebkādām izmaiņām, jo tad būšot jāmaina daudzi likumi. Tas gan vairāk izklausās ne pēc argumenta, bet parastas atrunas, jo likumi mainās ļoti bieži. Ar šādu atrunu nostāties pret jebkuru iniciatīvu, kas nav pieņemama.

– Vienlīdzība. Signe Mežinska rakstā portālā politika.lv „Izvēle, kas nekaitē citiem” (16.07.2012.) atsaucas uz liberālā taisnīguma teorētiķi Dž. Roulzu, kurš uzskata, ka “…abortu aizliegums nostāda sievietes nevienlīdzīgā pozīcijā, salīdzinājumā ar vīriešiem, jo vīriešiem seksuālās attiecības nerada risku, ka viņiem iestāsies nevēlama grūtniecība. Tādēļ sievietēm ir jārada un, iespējams, pat jāgarantē iespēja veikt abortu. Ir netaisnīgi aizliegt sievietei izvēles iespējas, kas attiecas uz viņas ķermeni”. Par to, ka embrijs nav ķermeņa daļa jau rakstīju iepriekš…  Embrijs ir kāds cits, kurš arī taču, salīdzinot ar sievieti, ir nevienlīdzīgā pozīcijā, jo nevar aizstāvēties, izteikties utt.  Tālāk – kā zināms, lai grūtniecība sāktos, tas nav iespējams bez vīrieša, viņa loma ir 50%. Taču situācijā, kad, lai veiktu abortu, pietiek tikai ar sievietes lēmumu, viņš nonāk ļoti nevienlīdzīgā pozīcijā. Pat vēl vairāk. Ne tik tas, ka viņam var netikt dota iespēja lemt par dzīvības saglabāšanu, bet  viņam vispār var nepateikt, ka grūtniecība iestājusies.  Un te pat nav nozīme tam, vai tas ir vīrs vai draugs,  vai vienas nakts sakars. Abortu aizstāvji var iebilst, ka tā taču ir atkal papildu barjera, ja vēl sievietei būs no vīrieša jādabū atļauja (kurā viņš vai nu atsakās no tiesībām lemt par šo jautājumu vai arī piekrīt sievietei, ka aborts jāveic).  Bet, ja sieviete mutiski pasaka, ka vīrietim tas bērns nav vajadzīgs, kā var zināt, ka patiesība viņu mājās negaida mīlošs draugs, kurš to bērnu patiesībā ļoti vēlas? Var gadīties pat tāda situācija, ka sieviete, vadoties no kaut kādiem pieņēmumiem, vienpersoniski  izlemj, ka mums/vīrietim bērnu nevajag, nemaz nenoskaidrojot.  Dzirdēts abortu aizstāvju pretarguments, ka sieviete taču ir pieaudzis cilvēks, pati var izlemt, kāpēc vīram jāprasa. Varēt var, protams, daudz ko mēs varam izlemt vieni paši. Bet tas nav pamatojums, jo ir gadījumi, kad tomēr ir jāprasa arī citu piekrišana (piemēram, attiecībā uz kopīpašumu), pat neatkarīgi no viņu ieguldījuma apjoma.  Ja viens no vecākiem grib ar bērnu izbraukt no valsts, nepieciešama otra vecāka oficiāla piekrišana (76.pants, “Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā”) . Tā kā, ja piesaucam vienlīdzību, tad jāskatās, kad iestāšanās par to ir konsekventa, vai tas otiek tikai tad, kad ir izdevīgi šo skaisto vārdu lietot.  (Tas gan nav konkrēti par Mežinsku, kura savā rakstā par vīrieša viedokli kā barjeru neizsakās).

Ja ir vēlme pavingrināt smadzenes, iesaku no manipulatīvu paņēmienu pielietošanas aspekta izanalizēt šo rakstu par abortiem – http://jauns.lv/raksts/sievietem/236642-kas-ir-sievietes-kuras-izdara-abortus-atklati-par-to