Archive for the ‘Attiecības, ģimene’ Category

Kad sievai aiz sevis poda brille jāpaceļ

Turpinājums kādam patiesam stāstam par vardarbību kādā mūsdienu Latvijas ģimenē, kura sākumu var lasīt šeit – 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa, 4.daļa.

Vai esat domājuši, kāpēc cilvēki, kuri cieš no emocionālas vardarbības turpina dzīvot šādos apstākļos?  Viens no iemesliem – uz darbu nākas iet nomāktam, nogurušam, bieži slimojot, paši pat nemana, kādas negācijas virmo ap viņiem. Pašvērtējums pazeminās, arī tas ietekmē darba rezultātus. Un tad priekšnieks atlaiž no darba. Viss iepriekšminētais traucē atrast jaunu darbu.  Iestājas finansiāla atkarība no varmācīgā dzīvesbiedra.  Atziņa: CĪNĪTIES JĀSĀK SĀKUMĀ, naivi necerot, ka varmāka kļūst savādāks, iejūtīgāks. Kļūst vēl trakāk. Jo  viņš redzēs, ka upuris nerīkojas, tas tikai veicinās visatļautību.

Foto no šī bloga arhīva.

” Ģimenē ienākot bērniem, jutu, ka man tiek uzstādīti neizpildāmi noteikumi.  Jo vairāk no tiem atkāpos, jo vairāk tika izteikti salīdzinājumi ar citām sievietēm, izceļot to, ko viņas var, bet es ne, mani saukāja par sliktu māti saviem bērniem, vāju sievieti. Tas vēl vairāk pazemināja manu pašvērtējumu. Kaut arī apzinājos, ka salīdzinājumi bieži bija neadekvāti- noliekot blakus pārāk dažādas lietas. Tā vietā, lai sniegtu man kādu elementāru atbalstu, es saņēmu tikai pārmetumus un pazemojumus.

Ģimenes idille vīraprāt izskatījās šādi:

Sieva savu un abu kopīgo bērnu ikdienu pakārto vīra vajadzībām, ērtībām un kaprīzēm. Ja viņš grib pēc darba atpūsties, tad sievai janodrošina, ka bērni vai nu jau sešos vakarā guļ vai visādi citādi netraucē. Ja jābaro- jāiet kaut vai ziemā, ārā pie mājas to darīt.

 Ja viņš grib kaut kur braukt ar ģimeni, tad sievai jānodrošina, ka visi ir gatavi pāris minūšu laikā. Jāpakārto mazu bērnu gulēšanas un ēšanas režīms šai braukšanai, nedrīkst arī mantas kravāt pārāk daudz līdzi. Ja arī saliek, tad pati sieva lai nes uz mašīnu (zīdainim, piemēra: rati, pamperi, rezerves drēbes utt.- paši ziniet, kāda ir atšķirība- vai ved četrgadnieku vai zīdaini).  Sieva vispār nedrīkst pati nekur gribēt braukt. To, kur doties un kad – visu nosaka vīrs. Viņai tikai jādodas līdzi- slima vai vesela- un jānodrošina, lai, piemēram, atpūtas pasākuma laikā bērni tiek pieskatīti. Lai vīriņš var relaksēties.  

Lai neapgrūtinātu vīru, sieva nedrīkst viņam kaut ko lūgt –  salabot, aizvest, cilāt smagumus  utt. Vīram ir savi plāni un pats labāk zina, ko darīt.  Visi lūgumi tiek uztverti kā personisks uzbrukums un sieva saņem nevis prasīto atbalstu, bet pārmetumus, ka ar kaut ko pati atkal nav tikusi galā un viņam uzbāžas. Un, jo vairāk uzbāzīsies, jo lielākas rupjības saņems pretī. Ja vēl joprojām nesapratīs, izlamās arī bērnu klātbūtnē. Jo pati taču vainīga: izprovocēja. Vislabāk, ka sieva  muti never vaļā vispār, kamēr vīrs to neprasa. Ja vīrs kaut ko lūdz, tas gan jāizpilda nekavējoties.  Pat, ja viņa jau tajā brīdī dara jau pāris lietas vienlaicīgi.

Vīram ir tiesības atpūsties, paēst un izgulēties. Tajā laikā vīru traucēt nedrīkst.  Sievai jānodrošina, lai bērni tad netraucētu. Sieva- neskatoties uz to, ka viņa visu dienu pavadījusi darbā –  lai labāk vakarā vai brīvdienā nemēģina apsēsties pat uz minūti, jāvelta laiks bērniem, jakonservē dārzeņi, jakopj māja, jālasa sēnes un ogas, jāada utt.  Ja nepaspēj ar visu tikt galā,  viņai jāceļas agrāk, nav svarīgi cik stundas gulēts.  Un lai tikai pamēģina tēlot simulanti. Ja uz slimnīcu gluži nav jābrauc, tad visu taču var izdarīt. Mājas darbi un bērnu aprūpe nav nekāds darbs, jo par to taču algu neviens nemaksā. Vīram jādara tikai tas, par ko viņam maksā naudu un kas viņam patīk.

Sievai maksimāli jādzīvo taupīgi, lai vīrs varētu par naudu neiespringt un rīkoties izšķērdīgi. Viņai jātaupa – piemēram, mazgājot matus, jādara tas virs bļodas, lai pēc tam to ūdeni var kaut kā vēl izmantot. Jāēd pārpalikumi no bērnu ēdienreizēm, pat, ja atdzisis, galvenais parūpēties, lai viss svaigākasi tiktu vīram. Pēc iespējas jāiet visur kājām, lai netērētu degvielu.

Ja vīrs ir par kaut ko nikns un vēlas izgāzt dusmas, arī nepamatoti apvainojot sievu vai viņas tuviniekus,  viņai tas pacietīgi un bez iebildumiem jāuzklausa.

Vīrs var nesekot līdzi, kur un ko noliek, pat, ja tās ir mazu bērnu veselībai un dzīvībai bīstamas lietas, atstātas pieejamā vietā. Sievas pienākums ir klusēt un sekot līdzi bērnu drošībai, nereti paralēli darot citas lietas. Ja kaut kas notiks – vainīga būs viņa, jo nebūs pieskatījusi un vispār- iemācījusi bērniem (lai cik viņi maziņi), ko drīkst un nedrīkst darīt. Ja bērns ko prasa- vīrs var atļauties iedod jebko, lai būtu “labais tētis”, pēc tam tikt galā ar sekām- sievas bizness.

Un visbeidzot – sievai vienmēr jābūt modrai un jāpaceļ tualetes podam brille, lai vīram, apmeklējot šo vietu, nebūtu pašam tas jādara!

Kā jums liekas- ņemams vīrietis, vai ne… Sievu taču nesit, pa krogiem ar mīļākajām nedauzās un ģimeni nodrošina finansiāli.”

Advertisements

Spītnieces izolēšana

Ja fiziska vardarbība liek cilvēkam pašam vai vismaz citiem – kuri var palīdzēt – skaidri saprast, ka kaut kas nav kārtībā, tad sadzīvot ar emocionālu vardarbību var ilgi, varbūt pat visu dzīvi.

Varmāka laika gaitā centīsies jebkādā veidā pierādīt, ka tas ir normāli.   Varbūt izraus no konteksta dažādas ar reliģiju saistītas frāzes – “savs krusts jānes” un “vīrietis ir ģimenes galva”.  Vai arī vedīs tikties galvenokārt ar tiem saviem draugiem, kuru ģimenēs varas sadalījums tāds pats, minēs kā “labus” piemērus citu  attiecības – vai nu tagadnē vai pagātnē.  Tajā pašā laikā neatbalstīs dalību jebkurās sociālās aktivitātēs, kur upuris varētu satikt cilvēkus, kuru vārdi un dzīvesveids varētu liecināt par  savstarpējā cieņā balstītām attiecībām.  Nonicinās šos cilvēkus citu iemeslu dēļ, lai panāktu, ka upuris kontaktējas tikai ar viņa izvēlētiem cilvēkiem.  Nonicinās iestādes un organizācijas, kas var sniegt palīdzību- piemēram, stereotips par psihologiem- “par tiem mācās tie, kuri pašiem nav ar galvu kārtībā”, iestādēm, kas nav rīcībspējīgas utt.  Izmantos mītus – sk . “Mīti un fakti par vardarbību ģimenē. Tiks darīts viss, lai upurim “neatvērtos acis” par notiekošo un nenotiktu vēršanās pēc palīdzības- juridiskas, materiālas, jebkādu, kas padara upuri neatkarīgāku.  Sk. saiti “Kur vērsties pēc palīdzības” .

Tāpēc par upuri tiek izvēlētas samērā vientuļas personas. Par  to jau trešais turpinājums iepriekš iesāktajam stāstam par sievieti, kas nokļuva un dzīvo emocionāli vardarbīgās attiecībās.

Pienāca brīdis, kad ne sociālajos tīklos, ne epasta, ne telefonā  savā dzimšanas dienā nesaņēmu nevienu apsveikumu. Izņemot pāris zvanus no radiniecēm.  Tas man lika aizdomāties par to, kas līdz tam novedis… 

Jau kopš bērnības jutos visai vientuļa. Man nebija ne brāļu, ne māsu, ar ko spēlēties.   Vienīgas tuvais cilvēks bija mana māte, ar kuru neizveidojās ciešs kontakts.  Ar bērnības draugiem nekādas tālākas attiecības neturpinājās. Varbūt tapēc, ka toreiz nebija vēl sociālo tīklu un mobilo telefonu, kas ļautu tās uzturēt, varbūt tāpēc, ka biju diezgan noslēgta pēc rakstura, kā arī jutos mazvērtīgāka (par to pirmajā stāstā).  Arī vēlāk vairāk man bija paziņu vairāk nekā cilvēku, ko es varētu nosaukt par labāko draugu vai draudzeni. Tas manam topošajam vīram pavēra iespēju bez liekas piepūles ieņemt galvenā cilvēka lomu manā dzīvē.

Jā, zināmu izolētību var veicināt arī fakts, ka ir mazi bērni. Nedomāju gan, ka visu varmākus mērķis ir “uzražot” sievai pēc iespējas vairāk bērnus, lai būtu ar ko noņemties, būtu pie vietas un galu galā arī pietiekami sadzīviski un finansiāli atkarīga no vīrieša.   Varbūt kādam tā ir apzināta taktika, kā realizēt varu un kontroli, bet pieņemu, ka daudzos gadījumos bērni ir objektīvs apstāklis, kas veicina sievietes izolētību. Bet tomēr- ja ģimenē viss ir kārtībā ar pienākumu sadali un sieviete tiek cienīta, viņai tiks dots arī laiks un iespēja kontaktēties ar sev svarīgajām personām. Jā, varbūt mazu bērnu gadījumā bezbērnu draudzenes vairs nebūs tik biežas sarunu patneres un būs grūtak piedalīties zināma veida pasākumos, tomēr ir citas māmiņas – draudzenes, kolēģes utt. Tas nebija mans gadījums, jo visi pienākumi gan attiecībā uz bērniem, gan mājas lietām attiecās tikai uz mani. Līdz ar to biju pārak nogurusi, lai relizētu kādus sociālus kontaktus ar vienaudžiem.  Patiesībā tam gluži vienkārši pietrūka laika. Pat ja izteicu tādu vēlmi, vīrs to noniecināja vai  ignorēja.  Nebiju bijusi tusētāja arī pirms tam, taču sarīkot vai piedalīties kopīgos pasākumos ar draugiem vai radiem likās pašsaprotami. Bet pakāpeniski tas viss izbeidzās.  Labi, ka mūsdienās ir mobilais telefons un sociālie tīkli, taču bērni aizņēma tik daudz laika, ka arī tur neatlika laika uzturēties.

Panākt manu izolāciju apgūtināja tas, ka strādāju algotu darbu, kas man ļāva vismaz uzturēt draudzīgas attiecības ar dažiem kolēģiem. Var pat teikt- atgriežoties apritē pēc bērna kopšanas atvaļinājumiem un runājot ar kolēģiem, sapratu, cik patiesībā maan daudz nenormālību tika ieborētas kā norma.   

Spītīgi braucu šad tad arī pie saviem dažiem no radiem, neskatoties, ka katru reizi to pavadīja vīra nicinošie izteikumi par šiem cilvēkiem un attālumu, ko es braukšu.  Pat, ja ņēmu līdzi bērnus, viņš atteicās braukt līdzi. Attiecībā uz viņa draugiem un radiem, gan tika uzstāts, ka man noteikti jādodas līdzi.

Papildus diviem izolēšanās iemesliem – noslogotībai un tam, ka man tika skalotas smadzenes par cilvēkiem, kas man bija svarīgi, piebiedrojās trešais – man pat īsti vairs negribējās komunicēt… Pamanīju, ka vairs neesmu tāda kā agrāk: nonākot pazīstamo sabiedrībā noslēdzos, kaut kas iekšēji aizturēja vēlmi viņiem tuvoties. Tas bija saistīts ar to, ka ikdienas pazemojumi lika justies aizvien mazvērtīgakai un līdz ar to nedrošākai.   Arī ar to, ka negribēju izlikties- stāstīt,  cik labi man iet, ja patiesībā jutos nelaimīga un nogurusi.   Atklāt patiesību kavēja bailes saņemt pārmetumus, kas vairotu jau tā spēcīgo vainas sajūtu. Paši saprotiet: kāda attieksme var būt, piemēram, darbā pret sievieti, par kuru visi uzzina, ka viņa bijusi vardarbības upuris.  Nav  jau svarīgi, kāda iemesla dēļ var tikt piekarināta birka “nenormāla”. Iekšēji uzkrājusies neapmierinātība kavēja arī pilnvērtīgu komunikāciju ar bērniem, kas viņu uzvedību ietekmēja nelabvēlīgi.

Vēršanos iestādēs, kas var  sniegt palīdzību, piemēram, policijā, kavēja tas, ka vīrs meģināja iestāstīt to, cik šāda  rīcības būs bezjēdzīga. Sākot no tā, ka “zilumu taču nav, tātad nav pierādījumu”, līdz tam, ka viņam tur ir sakari un viss jau sarunāts, un galu galā- pati es esot pie visa vainīga, un viņš ir  galvenais cietējs.  Man pašai iekšēji nebija ticības, ka policijai būs svarīgas ģimenes nesaskaņas, kur tūlītēji draudi dzīvībai nedraud.  Pakonsultējos arī ar cilvēku, kuram ir juridiskas zināšanas un uzzināju, ka  emocionālu vardarbību patiešām grūti pierādīt, it sevišķi to, kurš ir vainīgais varmāka. Tādēļ policijā nevērsos. 

Tiem, kas šo lasa – ja pēc apprecēšanās no jūsu draugu loga sāk pazust kāda draudzene vai draugs, lūdzu, painteresējaties, kas patiesībā notiek!

Turpinājums sekos. Arī par to, kā un kur spēru soli, lai no izolētības izrautos.”

Pirmais turpinājums – šeit.

Saites uz līdzīgiem stāstiem, kas vēstī par emocionālu vardarbību ģimenē, laulāto starpā- http://sarunas.stastiundzivo.lv/viewtopic.php?f=4&t=10345  un http://www.tvnet.lv/saimniece/gimene/770876-virietis_kuru_nemileju_mani_padzina_2_nedelas_pirms_berna_dzimsanas

Kā atpazīt varmāku baltā zirgā jeb “Pati tādu izvēlējies”

Nevienam manipulatoram un varmākam nav uz T-krekla rakstīs, ka viņš ir tāds.  Viņus satikt nav tikai mazizglītoto un/vai disfunkcionālo ģimenēs augušo “privilēģija”.  Arī labvēlīgā, mīlošā ģimenē augušas, inteliģenti cilvēki mēdz uzķerties. Atšķirība ir tajā, cik drīz  katra backgrounds liek saprast, ka no tādām attiecībām ir jāiet projām.    Par šo tēmu sk. arī   raksta “Signs of emotional abuse”  tulkojumu.

Iepriekš iesāktā stāsta turpinājums: “Ir sāpīgi dzirdēt no cilvēkiem: “Pati tādu izvēlējies!” Kāpēc man jāuzņemas atbildība par man nodarīto? Nemaz nešaubos, ka šādi izteikumi ir iemesls daudzām, kuru pieredze ir līdzīga manējai, ierauties sevī, justies dumjai un par to nevienam nestāstīt. Un turpināt ciest.

Ja paskatos atpakaļ, tomēr ir lietas, kurām vajadzēja darīt mani uzmanīgu. Toreiz tam nepiegriezu pietiekamu vērību, jo neviens jau nav pilnīgs.   Ar tagadējo pieredzi man tomēr šķistu aizdomīgi cilvēki,  kuriem piemīt noteikts izturēšanās veids.

– Pārlieku liela un nepamatota greizsirdība.  Ne  vienmēr tas izpaudīsies kā nemitīga pratināšana par to, kur būts,  nekur nelaišana, vai pat privātdetektīva nolīgšana.  Tas šķiet pat  parāk primitīvi… Jo var būt dažādi līdzekļi, kā “izskalot otram smadzenes”, lai dzīve būtu pilna ar bailēm par to, ka, ka tik kaut ko neizdaru, lai neliktu otram justies greizsirdīgam.   Jebkuram var gribēties pastāstīt, cik ļoti nācies ciest no krāpšanas.  Taču tad, kad  “visas sievietes padauzas” tiek ikdienā apmuļļāts un krāpšanas motīvs ir vienīgā tēma, kas šķiet aktuāla  jebkurā kino un teātra izrādē, kā arī visur meklēti piemēri, kas to pierādītu, tad  skaidrs, ka cilvēks otru grib ieprogrammēt sev vēlamā veidā. Jo tas rada reakciju- es taču esmu labāks/a nekā tie par, kuriem man stāsta! Nedarīšu neko, kas liks otram izjust aizdomas.

–  Otra vainošana lietās, kur vainīgs pats vai kādi no objektīvi apstākļi. Lai “pierāditu” manu “vainu”, viņš klaji meloja, sagrozīja faktus, nekaunas to darīt ne manā, ne citu klātbūtnē. Tas sanāca tik ticami, ka pat brīžiem likās, ka esmu nenormāla un tiešām kaut ko sajaukusi un ne tā atceros. No tā guvu mācību- ja kāds stāstos par dažādiem notikumiem, vienmēr vaino tikai citus, tad ir jāuzmanās.

Foto no šī bloga arhīva.

–  Nicinoši izteikumi par sievietēm, vārda “vecenes” lietošana, protams, arī manā klātbūtnē. Sieviešu dzimuma noniecināšana- dumjākas, nevarīgākas, domātas tikai, lai “izplestu kājas” utt. Vīrieši , savukārt,  tie ir gudrie un varenie, kuri var visu.   Pat, ja bija zināmas sievietes, kuram izdevies sevi pierādīt, tās tika  minētas kā pozitīvie piemēri, lai noniecinātu mani. Protams, saprotu, ka ir arī sievietes, kas ikdienā tic  mantrai  “visi vīrieši ir cūkas”, bet nav nācies sastapt kādu vīrieti, kurš paciestu šādu partneri. Toties sievietes, kuras pacieš pretējā dzimuma nicinošus izteikumus un patiešām tic savai un sava dzimuma mazvērtībai, gan šad tad nācies redzēt.

– Pasaki, kuri ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu pats.  Sava dzimuma draugu loks, kas izsakās par sievietēm tieši tapāt un nicinoši izturas pret savam partnerēm. Viens no vīra  labākajiem draugiem bija  izteikts varmāka, despots, pat ciemiņu klātbūtnē sievai uzbļāva, izkomandēja, kontrolēja, toties pats darīja, ko un kad gribēja, protams, arī ar mīļākajām.   Kāda bija mana vīra reakcija? Atbalstoša viņam.  Draugi  var būt  dažādi, tomēr mūsu attieksme pret viņiem – tā ir mūsu izvēle. Reāls gadījums: viena topošā ģimene – sieviete un vīrietis -iebrauc ciemos pie citas ģimenes. Mājās ir tikai vīrs. Viņš pavēl  ēst taisīt ciemos atnākušajai sievietei. Viņa paklausa. Vīri parunā, paēd, saldo sadala tikai savā starpā. Sieviete visu novāc.  Liekas, ka tas ir stāstiņš no kādas valsts, kur sievietes jau tradicionāli suņa stausā? Nē, draugi, Latvija, 21.gadsimts.   Sievietes draugam bija divas iespējas – atbalstīt draugu vai arī atbalstīt savu topošo sievu.

– Aicināšana uz savu draugu/radu loka pasākumiem, izvairīšanās no manējā paziņu loka. Protams, aplidošanas fāzē  tūlītēja izvairīšanās un likšana man vairs nekontaktēties ar pazīstamiem cilvēkiem liktos aizdomīga, līdz ar to, šāda izolēšana notika ļoti pakāpeniski. Vispirms tika nonicināti konkrētie pasākumi veidi- piemēram, pie dabas braukt garlaicīgi un bezjēdzīgi.  Vai arī: par tālu jābrauc. Kas gan neattiecās uz tiem pasākumiem, kurus viņš bija iecerējis. Pēc tam pakāpeniski dzirdēju izsmejošus tekstus par konkrētajiem cilvēkiem, apspēlējot viņu profesijas, materiālo stāvokli, rakstura īpašības utt. Ja nebija nekas slikts, ko pateikt, tas tika sadzejots, izvirzītas visādas versijas. Savu radu, paziņu loku savukārt pasniedza kā ļoti vērtīgus un cienījamus cilvēkus.  Kaut arī skatoties tīri objektīvi, neviena radu lokā nebija bagātāki, slavenāki vai citā veidā veiksmīgaki cilvēki.  Viss atkarīgs, kuras lietas un  īpašības  izceļ. Protams, tiešā tekstā man ar nevienu neliedza tikties, bet pakāpeniski manā galvā tika ieskalots, ka  viņš to uztver kā iešanu pie “ienaidnieka”. Viņa draugi, savukārt, bija svarīgāki arī par mani- attiecība pret viņiem bija izpalīdzīgs, atsaucīgs, bet manas un vēlāk arī bērnu vajadzības un lūgumi arvien vairāk tika ignorēti.

Tiesa gan vairums šo pazīmju iznāca laukā visā savā godībā jau pēc laulības noslēgšanas. Jā, tā ir – vispirms ir aplidošana, izmaksāšana, izvadāšana utt. Varmākas māk izlikties džentlmeņiem un sola uz rokam nēsāt.  Tāpēc to nepatīkamo gribas piedot, uztvert kā sīkumu un rakstura īpatnību.  Bet pakāpeniski- ar vien vairāk un vairāk – noniecienot mani un sievietes kā tādas, kā arī manu draugu/radu loku, tas vēl vairāk sagrāva manu pašapziņu un noveda pie zināmas izolētības.”

Stāsta turpinājums: 4.daļa un  5.daļa.

Pazīmes tam, ka jūs attiecībās izmanto

Lai arī šajā lapā galvenokārt runāts par to, kā notiek manipulācijas ar cilvēku masām, protams, šie paņēmieni tiek izmantoti arī starp indivīdiemTad, kad viens attiecībās grib ne tikai dominēt, bet sevi otram pārlieku uzspiest.  Mērķis tam- realizēt savu varu un kontroli pār otru, panākt bezierunu paklausību.

Marijas Bogdanos rakstā “Signs of emotional abuse” minētas vairākas pazīmes, kuras konstatējot vajadzētu saprast, ka attiecībās nav gluži viss kārtībā.  Realitātē tas viss droši vien nebūs pilnā komplektā un nebūs tā skaidri redzams no attiecību pirmās dienas.  Raksta tulkojums:

Emocionālā vardarbība ir nenotverama. Atšķirība no fiziskās vardarbības cilvēki, kas to pielieto un kas no tās cieš, var pat neapzināties, ka tā ir vardarbība.

Bet tā ir kaitīgāka nekā fiziskās vardarbība, jo tā ietekmē to, ko par sevi domājam. Tā sakropļo mūsu priekšstatus par sevi, jo mēs ļaujam, ka mūs definē nepatiesība. Emocionāla vardarbība var būt vecāku un bērnu, dzīvesbiedru, draugu un radu starpā. (..).

Lai saprastu, vai tu kādu emocionāli aizskar vai arī tā izturas pret tevi, atbildi uz šiem jautājumiem:

  1. Pazemošana, degradēšana, tiesāšana, kritizēšana, noliegšana.

 – Vai kāds tevi izsmej un noniecina citu klātbūtnē?

– Vai tevi kaitina, izturas sarkastiski ar mērķi tevi noniecināt un degradēt?

– Kad tu iebilsti, tad pasaka  “tas ir tikai joks” un iesaka tik jūtīgi visu neuztvert.

– Vai tev saka, ka tavas sajūtas un viedoklis nav pareizi?

– Vai kāds regulāri izsmej, noraida, ignorē tavas domas, viedokli, ierosinājumus un sajūtas?

  1. Dominēšana, kontrole un kauns.

– Vai tevi ir sajūta, ka pret tevi izturas kā pret bērnu?

– Vai tev bieži aizrāda, jo tava uzvedība ir “neadekvāta”?

– Vai tev ir sajūta, ka jālūdz atļauja pirms kaut kur iet un, pat pieņemot nenozīmīgus lēmumus?

– Vai tiek kontrolēti tavi izdevumi?

– Vai pret tevi izturas kā pret padoto?

– Vai šis cilvēks tev liek justies tā, ka taisnība ir tikai viņam?

Vai tev ik pa laikam atgādina par taviem trūkumiem?

– Vai tiek noniecināti tavi centieni, sasniegumi, plāni un pat tas, kas tu esi?

– Vai pret tevi vērš neapmierinošus, noraidošus, nicinošus, pazemojošus skatienus, komentārus, izturēšanos?

  1. Apvainošana, triviālas un neadekvātas prasības, savu trūkumu noliegšana.

– Vai tevi apvaino par kaut ko izdomātu- kad labi zini, ka tā nav patiesība?

– Vai viņš/a nav spējīga pasmieties par sevi?

– Vai viņš/a paliek pārak jūtīga/s, kad citi par viņu pajoko vai izsaka necienīgus komentātus?

– Vai viņam/i ir problēma atvainoties?

– Vai viņš/a rod attaisnojumus savām neizarībām un vaino citus vai apstākļus savās kļūdās?

– Vai tevi apsaukā un “piekarina birku“?

– Vai tevi apvaino par savām problēmām un nelaimi? (..)

  1. Emocionāla distancēšanās, “klusuma terapija”, izolācija, pamešana.

– Vai viņa/š ir sabozies, nevelta uzmanību tad, kad tas nepieciešams?

– Vai netiek ņemtas vērā tavas pamatvajadzības un pamešana novārtā tiek lietots kā soda veids?

– Vai viņš/a izliekas par upuri, noveļ vainu uz tevi, tā vietā , lai uzņemtos atbildību par paša darbībām un attieksmi?

 – Vai viņai/m neinteresē un nerūp, kā tu jūties?

– Vai viņš/a neizrāda empātiju un neuzdod jautājumus, kuri palīdzētu saprast situāciju?

  1. Atkarība, piesaistīšana.

– Vai pret tevi  izturas nevis kā pret neatkarīgu personu, bet gan kā kāda cita sastāvdaļu?

– Par maz diskrētuma – par tevi tiek izpausta citiem tāda informācija, ko tu nevēlies?

– Vai tavas vēlmes netiek ņemtas vērā un tev jādara tas, kas viņam/i liekas, ka ir tev labākais?

– Vai no tevis pieprasa nemitīgu kontaktēšanos un nav attīstīts veselīga atbalsta sistēma ar savējiem?”

Tas, ko varu piebilst- jā, daudzas no šīm lietām notiek arī darba kolektīvos. Protams, priekšnieka izturēšanās pret padoto kā pret padoto ir saprotama, taču daudzas šīs pazīmes kaut kā ļoti atgādina mobingu.

Aizbēgušais līgavainis

Aizbēgt jau var. Bet tas, no kā aizbēg, paliek.

iepriekšējā ierakstā solīju, šeit tiks publicēts atmiņu stāsts turpinājumos par sievieti, kas cietusi no psiholoģiskas vardarbības. Šajā blogā jau iepriekš dažādos ierakstos apskatīts jautājums par to, ar kāda tipa  cilvēkiem un kādās situācijās ir vieglāk manipulēt.  Šoreiz par vienu no daudzajām apstākļu virknēm, kas pie tā noveda. Vai tā ir tipiskākā? Nezinu. Kaut arī, protams, ļoti svarīgs faktors ir upura zemā pašapziņa. Viss, kas padara cilvēku vieglāk ietekmējamāku- t.i., ar viņu var ilgstoši psiholoģiski un emocionāli manipulēt.

“Par savu tēvu uzzināju tikai jau esot pieaugusi, nejauši, jo nebiju meklējusi. Redzējusi tā arī viņu neesmu, nezinu, vai vēlos.  Protams, neatceros mirkli, kad sapratu, ka īsti nav o.k., ka man ir tikai mamma. Laikam skolā. Jo bērnudārzā gāju ļoti neilgu laiku un diez vai kāds tur par to runāja.  Atceros – biju maza meitene un iztēlojos  kāzas:  ierodas līgava baltā, garā kleitā, bet līgavaiņa nav, viņa meklē, bet viņš tā arī neierodas.

 

Agra bija atziņa, ka vīriešiem  nevar uzticēties.  Mans tēvs no mammas nebija aizbēdzis kāzu dienā, viņš pat nebija viņu apprecējis: zinājis par mani, bet nebija vispār licies zinis, tā teikt – citas prioritātes.  Nenotikušās kāzas – tie bija tie tēli, kā es šo situāciju sev galvā uzzīmēju. Vēlāk atceros, kā jau bērnībā iztēlojos savu  nākamo ģimeni: kāzu nebūs, bērnu nebūs. Jo no kāzam līgavainis var aizbēgt, un, ja ir bērni, tad jābaidās vēl vairāk, ja nu rodas atkal kārtējie nelaimīgie cilvēciņi, kuri paliks tikai ar māti. Tā drošāk- neprecēties. To papstiprināja arī fakts, ka vecāmāte jau manas mammas bērnībā bija izšķīrusies no sava vīra.  Māte, mani vienu audzinot, bija nogurusi, tas bija arī finansiāli sarežģīti.  Zemapziņā jutos kā traucēklis, kavēju viņai nokārto personīgo dzīvi, kas tās arī nenokartojās. Manis dēļ bija jātērē nauda, kuras nebija pietiekami.  Kaut arī mana bērnībā, kopumā skatoties, noritēja labā, interesantā un inteliģentu cilvēku vidē, visi iepriekš minētie apstākļi man lika izaugt kā kautrīgai, sevī ļoti noslēgtai sievietei, kas nelaiž nevienu sev klāt.  Un, kas par brīnumu, ka “iegūt” šādu stikla kalna “līgavu”  varēja tikai samērā uzstājīgs cilvēks. Jā, bija puiši pirms tam, bet viņi, nevarot piekļūt, tā  arī pameta  – ja ne, tad ne.  Nesapratu cēloņus, domāju, ja neesmu pietiekami laba. Kaut arī ļoti vēlējos attiecības, uzticēties un laist kādu sev klāt nespēju. Arī tas pazemināja manu pašvērtējumu, ka nespēju izveidot ilgstošas attiecības ne ar vienu. Un tad uzradās viņš, kas neatlaidīgi zvanījās, gribēja sev daudz kur vest līdzi, t.i. diezgan ātri ievilka tajā , ko var saukt par attiecībām. Tikai pēc tam sapratu, ka tas viņam izdevās, jo viņš vienkārši īpaši negribēja ņemt vērā manu viedokli.  Viņš neredzēja manas bailes un nedrošību, bet gan ņēma procesu savās rokās un virzījās uz savu mērķi.  Arī pirmais sekss faktiski bija no viņa puses uzspiests. Un es nebiju dzērusi vai ko citu lietojusi. #MeToo 

Savas zemās pašapziņas dēļ šajās attiecībās es ar vien vairāk un vairāk piekritu lietām, ko īsti negribēju.  Likās- lai virzītos uz priekšu un izveidotu ģimeni, tam tā ir jābūt.  Man taču ir jau 30 gadi, bet nav ne bērnu, ne otras puses, un šis fakts  gadu no gada virzīja uz leju manu tā jau zemo pašvērtējumu. Kaut arī ir muļķīgi balstīt savu vērtību uz to, ir vai nav blakus vīrietis. Bet tāda mugurkaula man nebija, apņēmos iet uz kompromisiem un  piekāpties. Atceros, cik neatlaidīgi viņš lūdzās pārcelties pie viņa dzīvot.  Es negribēju steigties, bet viņš mācēja ar mani manipulēt un to panākt. Viņa neatlaidība iedvesa pārliecību par iespējamo attiecību   stabilitāti- un tieši tas nostrādāja, ņemot vērā, cik gūti man bija uz cilvēkiem paļauties. Man taču beidzot bija attiecības un iespēja veidot ģimeni! Pašapziņa cēlās, taču tajā mirklī neapzinājos, cik ļoti ar laiku to šī laulība un viss, ko tajā piedzīvoju, sagraus  jebko labu, ko biju spējusi par sevi domāt…”

Stāsts turpinājums: 3.daļa, 4.daļa, un 5.daļa

Par psiholoģisko vardarbību ģimenē

Ar šo ierakstu sākšu rakstu sēriju par psiholoģisko vardarbību ģimenē, konkrētāk, partnerattiecībās.   Jo, tā neizbēgami ietver manipulāciju ar citiem cilvēkiem, ne tikai ar upuri, bet arī apkārtējiem, lai noskaņotu viņus pret upuri.

Par vardarbības veidiem un izpausmēm ir gana daudz rakstījuši gan psihologi, gan iestādes, kuru kompetencē ir vardarbību novērst.  Tomēr  šis stāsts nebūs īpaši teorētisks – ja nu vienīgi pielikšu klāt kādu saiti, lai nerastos pārpratumi par kādu jēdzienu. Šis stāsts nebūs arī abstrakts piemērs vai attiecību patterna raksturojums. Tā būs tikai  viena cilvēka personīgā pieredze, kaut arī apzinos, ka ir vēl daudzi citi stāsti par šo tēmu- smagāki, vieglāki,  savādāki.

                   Foto no šī bloga arhīva.

Kāpēc tieši par psiholoģisko vardarbību?

– Pirmkārt,  runājot par vardarbību partnerattiecībās, parasti  tiek piesaukti vai īpaši izcelti tieši smagākie gadījumi – miesas bojājumi, slepkavības, izvarošanas. Ar to gan negribu teikt, ka psiholoģiskā un emocionāla vardarbība ir kaut kas mazāk nopietns un vieglāks. Nebūt nē, tā ir krietni izmalcinātāka, daudz grūtāk pierādāma, līdz ar to pamatīgi ievelkas, un, diemžēl, atstāj smagas sekas arī uz upura veselību.

– Otrkārt, tā ir tā pieredze, ar ko vēlējās dalīties šis konkrētais cilvēks, kura stāsts sekos. Varmāka jau vairāk nekā piecus gadus ir viņas vīrs.

Kādu laiku domāju, vai to publicēt šeit vai ne. Likās- lai taču viņa taisa savu blogu, vai arī sūta kādam, kurš raksta par ģimenes psiholoģijas vai sieviešu tiesību un tāda veida tēmām.  Bet tomēr lēmums ir publicēt, jo – jau ilgu periodu laika trūkuma dēļ šajā  blogā nav parādījies nekas jauns, otrkārt, psiholoģisko manipulāciju spektrs patiešam ir plašs – no masām līdz indivīdam, no globālajā tīmeklī propagandu izplatošiem troļļiem sākot, līdz tai šūniņai, ko sauc pa ģimeni.    Vai kā šajā gadījumā – koeksistence – kas  par demogrāfiju norūpējušos politiķu mapītēs  skaitās ģimene.  Un nē, tas nebūs sāsts par kārtējo degradēto atkarībperēkli! Kad virpini uz leju FB smaidīgās bildītes, atceries, šis stāsts var būt par kādu no tām!

Stāsts:  sākums, 1.turpinājums, 2.turpinājums, 3.turpinājums.