Archive for the ‘Piemēri mums visapkārt’ Category

Uz viltus ziņu vilņa

Kā sēnes pēc lietus parādās  ar vien vairāk viltus ziņu atmaskotāji. “Latvijas Avīzē” jauna, atmaskojoša rubrika – http://www.la.lv/category/latvija/latvijas-avize-atmasko/     Arī delfos raksts – http://www.delfi.lv/news/comment/comment/appc-maldinasana-latvijas-gadijums.d?id=48997413   – kā saprotu, ar to iesākas publikāciju kopums. Visādi citādi – gandrīz katrs sevi cienošs plašsaziņas līdzeklis ir uzrakstījis kaut ko par viltu ziņās. Vai vismaz nointervējis Jāni Sārtu.

Raidījums “Aizliegtais paņēmiens” pievēršas politiķu manipulācijām – https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/29.05.2017-aizliegtais-panemiens.-operacija-velesanu-banani.id98537/   Vairākās sērijās – raidījums  “Melu teorija” – https://tvplay.skaties.lv/parraides/melu-teorija   (tas gan ticis arī kritizēts – http://www.lsm.lv/raksts/zinas/zinu-analize/melu-detektors-vai-melu-teorijai-taisniba-par-pleskavas-divizijas-bojaeju-ukraina.a219792/  )

Un no blogiem laikam populārākais būs- Jāņa Poļa http://ardomu.lv/   Troļļus u.c. lietas saistītas ar propagandu jau labu laiku pēta NATO Stratēģiskas komunikācijas centrs – http://www.stratcomcoe.org/publications   Tur ir lasāmviela tiem, kuriem patīk lasīt apjomīgākus pētījumus un angļu valodā.  Vel viena pētījumu mājaslapa – http://rebaltica.lv/petijumi/viltus-zinas/

No Facebook grupām pieminēt var “Patiesība balstīta uz faktiem”  https://www.facebook.com/groups/1840394702900428/?fref=mentions  un https://www.facebook.com/LV.elfi/?fref=ts

Tas noteikti nav viss. Ar viltus ziņām būtībā cīnās arī tie, kas nodarbojas ar mediju pratības jautājumiem, rīko konferences, seminārus, izglītojošus pasākumus izglītības iestādēs.

Attēls no personīgā arhīva – vai vajag vispār atmaskot kādu, kas dod kaut ko garšīgu?

Protams, ne jau vienmēr viltus ziņas rodas politisku motīvu dēļ, bieži vien nolūks ir tīri komerciāls.  Tomēr: nav svarīgi par kādu tēmu un kāpēc viltus ziņa radusies, galvenais ir tas, ka tā ir VILTUS ziņa.

Nāk prātā salīdzinājums – paņemot žagaru, istabu neizslaucīs. Tomēr no žagariem sasienot slotu, efekts būs pavisam cits.  Tāpat arī ir ar cīņu ar viltus ziņām- lai cik sazarota tā būtu, jābūt kaut kādam centram. Lai nenotiktu darbību un funkciju dublēšanās, kā arī , lai notiktu efektīva informācijas apmaiņa.

Liekas, ka Tu, kas šo lasi- noteikti atšķir viltus ziņas no īstām? Pamēģini šo testu- https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLScHZVYvPGquK4kidAPezwgWAou_uArWWJzEwkK6BbeK_QIX-g/viewform   (saite uz to pašu – https://www.facebook.com/skepticafe/photos/a.278682258851540.79458.254359611283805/1410305562355865/?type=3&theater  )

Par tēmu sk. arī šo manu rakstu – “Detektīvs meklē melus

 

Advertisements

Kā izdzīvot, ja kolēģis ir sociopāts?

Šis raksts ir kā turpinājums citam šim bloga rakstam “100 pazīmes, kā atpazīt sociopātu un psihopātu“.  Tas vispirms ir jāizlasa, lai saprastu, vai Jums patiešām ir darīšana ar sociopātu vai sociopāti.

Šur tur avotos skan ieteikums pārtraukt komunikāciju. Jo viņi ir prasmīgi manipulētāji, un cīņa būs veltīga laika, nervu un enerģijas tērēšana.   Turklāt, ja viņš/a ir jūsu priekšnieks, tad bez kolektīva un/vai citu priekšnieku atbalsta vienam  kaut ko panākt būs nereāli.  Bet, ko darīt, ja sociopāts ir Jūsu kolēģis, tomēr visādi citādi darbs ir labs un dažādu bonusu dēļ iet prom negribas?

Tā kā sociopāti melo daudz un bez sirdsapziņas pārmetumiem, tad

  1. Jāpārbauda viss, ko saka sociopāts. Ja viņš pasaka, ka kāds negatīvi izteicies par Jums, jāpārbauda, jo tas var būt paņēmiens, kā pabojāt jūsu pašapziņu, piemēram, pirms publiskas uzstāšanās vai sanāksmes, lai pats varētu izcelties. Ja Jums uzdevuma veikšanai vajag precīzu informāciju, tad noteikti  jāpārbauda saņemtā informācija, jo atbildība būs jāuzņemas Jums un viņš savu vainu noliegs.  Var likties, ka reizēm viņam svarīgi kaut ko atbildēt pateikt, neuztraucoties par patiesumu. Pirmkārt, viņš negrib demonstrēt, ka kaut ko nezina, otrkārt neuztraucas par pateiktā sekām. Piemēram, sajauc, pasakot, ka Jums jābrauc uz Vāciju, nevis ASV, kā tas ir patiesībā.  Ikviens cits saprotot, ka sajaucis, Jums atvainosies un savlaicīgi pateiks kļūdu, bet sociopāts daudzos gadījumos to nedarīs. Viņam ir vienalga, ka kāds ne tur aizbrauks vai nopirks biļeti. Viņš zina, ka atkal varēs samelot, ka nav kļūdījies.
  2. Arī par Jums citiem tiks stāstīta nepatiesība un ne jau tā glaimojošākā.  Lai piesegtu savas neizdarības un/vai celtu savu vērtību, sociopāts var izdomāt, kāpēc vainīgi un slikti ir citi. Ja tomēr kļūst redzamas viņa kļūdas un meli, tad viņš pievērsīsies citu kļūdu izcelšanai, lai cik senas un maznozīmīgas tās būtu, “karinās birkas“, novērsīsies no tēmas.  Lai parādītu sevi pozitīvā gaismā viņš var piesavināties citu nopelnus un savu paviršo veikumu pasniegs kā kaut ko izcilu. Visskumjākais ir tad, kad saprotat, ka viņam ir noticējuši ne tikai kolēģi, bet arī priekšniecība.  Kad sociopāts sāk saņemt algas pielikumus, apbalvojumus un paaugstinājumus amatā, bet jūs, darot savu darbu rūpīgi un pēc labākās sirdsapziņas, esat turpat, kur bijāt vai pat zemāk. Tā tas var notikt, jo ne visiem ir laiks iedziļināties visā.

Šādās situācijās, manuprāt, labāk tomēr neklusēt.  Ja ir objektīvi fakti, kas liecina par to, ka ir pausti meli un vītas shēmas, jums ir tas jāsaka priekšniekam un kolēģiem. Ja priekšniecību interesēs, kuram ir taisnība, tad, iespējams, fakti tiks pārbaudīti.  Ja tos nav iespējams pārbaudīt, tad būs grūtāk, jo sociopāts izdomās pasaciņas, kāpēc jūs par viņu kaut ko esat teicis: “personīgi iemesli”, “mūžīga neapmierinātība ar visu” , “jocīgs, traks cilvēks” utt.  Tā kā sociopāti ir ļoti pašpārliecināti, jārēķinās, ka savu lomu nospēlēs tas, cik pārliecinoši un skaļi viņi paudīs savu viedokli, kaut vai melīgu un neloģisku, tāpēc nevajag lolot ilūzijas, ka jums pietiks tikai ar racionāliem argumentiem, vēl jo vairāk, ja neesat tikpat pašpārliecināts, cik viņš. Tāpat, nozīme būs tam, cik prasmīgi viņš būs mācējis pielīst priekšniekam.

Bet ir nianse – nav jēgas iet un strīdēties ar pašu sociopātu un mēģināt viņam kaut ko pierādīt vai  runāties ar viņu. Viņš neatzīs, ka ir pie kaut kā vainīgs. Viņam neradīsies empātija un citu sajūtu izpratne. Pat, ja apsolīs kaut ko vairs nedarīt, tam nav jēgas ticēt. Viņš nemainīsies. Viņš tic, ka ir labs, un, ja pateiksiet, ka viņš ir sociopāts, melis utt., tad viņš jums atriebsies.

Lai faktus varētu pārbaudīt, jācenšas tie saglabāt. Nedzēst epastus, pēc iespējas izmantot oficiālo saraksti vēstuļu, ziņojumu formātā. Teikto var aizmirst, sagrozīt, pārprast utt. Protams, grūti veikt saraksti, ja sociopāts sēž gandrīz blakus, bet var izmantot viņa un savu prombūtni, mēģināt epasta sarakstē likt arī citus adresātus, kam varētu būt sakars ar tēmu, tie būs kā  liecinieki.  Pastāv iespēja pateikt arī sociopātam atklāti – tā kā bijuši pārpratumi, vēlos sazināties rakstiski.  Epastos sociopāts vairs nevarēs “izbraukt” ar pašpārliecināto stāju, tajos ir tikai teksts un jābūt argumentiem. Arī sarunas ar priekšnieku var mēģināt organizēt tā, lai piedalāties gan Jūs, gan sociopāts abi reizē, jo jūsu klātbūtnē viņam būs grūtāk Jūs apmelot. Tomēr nav izslēgts, ka viņš to darīs arī Jūsu klātbūtnē.

Var gadīties, ka  Jūsos vārās sašutums par to, ka sociopāts tiek uz augšu dēļ tā, cik spoži viņš pasniedz sevi, nomaskējot to, ka aiz tā nav ne satura, ne rezultātu.  Jārēķinās, ka kļūdu norādīšana viņš  neuztvers ar pateicību, bet gan tikai ar aizvainojumu, ar “kas, tev skauž”, “tu neko nesaproti”, “ko piekasies par sīkumiem” utt. Taču jāsaglabā miers un veselais saprāts. Sociopāti mēdz būt impulsīvi, ātri apvainojas, bet vislabākais ir neatbildēt ar tādu pašu histēriju.  Ja šādā brīdī vai vienkārši sašutuma pēc dusmās izteiksiet emocijās balstītus apvainojumus un pārmetumus, viņš pēc tam mācēs pavērst to pret jums. Kaut vai pašu faktu kā tādu, ka bijāt nesavaldīgs, it sevišķi, ja to būs redzējuši arī citi. Sevi, savukārt, sociopāts attaisnos, izliekoties par upuri, kuru  jūs kā histēriķis (vai ar “zāģēšanu”) beigu beigās esat izvedis no pacietības. Vairāk par to – “Ko darīt, ja ar Jums manipulē?”.  Ja neesat, piemēram, izgulējies, sliktā garastāvoklī, tad tajā dienā iespēju robežās labāk izvairīties no sociopāta, jo ir lielāka iespēja, ka viņš jūs nokaitinās. Ir svarīgi likt saprast, ka kontrolējat sevi. Ja viņš būs uzzinājis to, kā visvieglāk jūs ievainot un aizskart, tas tiks izmantots.

Ja jums kaut kur kopā ar sociopātu jāiet vai jābrauc, labāk pieturēties pie neitrālām sarunu tēmām – par sportu, laika apstākļiem.  Jebkas tāds, kas nevar tikt izmantots pret jums, piemēram, politiskā, reliģiskā pārliecība, personīgās dzīves nianses, karjeras plāni utt.  Piemērs: sociopāts notēlo kavalieri kādas augstas amatpersonas meitai, pat izjaucot viņas tobrīdējās attiecības. Pēc tam, protams, atklājas, ka vienīgā viņa interese bija ievākt informāciju, piespēlējot to politiskajiem oponentiem.

Saprotot, ka ar jums jārēķinās jeb saskatot izdevīgumu, sociopāts, protams, mēģinās visādi pielīst, glaimot un draudzēties. Taču jāsaprot, ka aiz tā visa stāv ne jau draudzīgums un laba attieksme pret Jums, bet viņš joprojām jūs, tāpat kā ikvienu, uzskata par viegli ietekmējamu muļķi. Jūsu labā attieksme vajadzīga tikai tāpēc, lai viņš varētu netraucēti taustīt, cik vēl tālu savā nekaunībā aiziet. Turklāt  Jums aiz muguras sakot par jums nepavisam ne to jaukāko. Iespējams, viņš vēlas uzgrūst Jums kādus no saviem pienākumiem, kurus pats nevēlas vai nemāk izdarīt, vai arī tie negarantē viņam iespēju īpaši izcelties. Skaidri jāsaprot, ka sociopāts grib ar jums nevis draudzēties, bet izmantot. Tāpēc jāietur vajadzīgā distance, neuzņemoties neko darīt viņa vietā vai pārāk daudz tērējot savu laiku, viņam izpalīdzot.  Lai nenonāktu līdz tam, ir svarīgi nedarīt neko tādu, lai justos viņam parādā- neaizņemties naudu, atteikties, ja viņš piedāvā aizvest Jūs kaut kur ar savu mašīnu vai pateikt kaut ko labu par Jums Jūsu priekšniekam utt.

Iesaku izlasīt arī šī raksta tapšanā izmantoto avotu  http://www.wikihow.com/Deal-With-a-Sociopath

Detektīvs meklē melus

Lēnām kļūstu par informatīvajā miglā apmaldījušos informatīvo agnostiķi. Interneta saturam ticēt nevar, TV, radio un presei arī ne, jo arī viņi barojas no internetā atrodamā (tviterapskati).  Gribēti un plānot feiki un neplānoti dzimušas kļūdas. Un kam gan vispār interesē patiesība postfaktuālajā sabiedrībā? Lai tā patiesība paliek tur ārā.

Un tad miglā parādās šis “Latvijas Avīzes” raksts “Pseidoziņu trakums. 9 praktiski padomi, kā atpazīt un neizplatīt melus internetā”   Izlasīju, bet tā arī paliku miglā.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Neliels uzdevums: šim  attēlam ar miglu un mājām ledū mēģini izdomāt nepatiesu aprakstu!

Kāpēc? Klausot  šī raksta ieteikumiem spēj cilvēki ar milzum daudz brīvo laiku.  Vai to darīs cilvēks, kurš ziņas lasa telefonā, braucot sabiedriskajā transportā uz darbu, un pēc tam vakarā ātri pārskrienot virsrakstiem pēc bērnu gultā nolikšanas? Tiek ieteikta avotu pārbaudīšana, aculiecinieku meklēšana, sazināšanās ar autoru utt. Būtībā detektīva cienīga darba diena. Un tad pajautāšu Tev – cik ziņas dienā izlasi? Vairāk nekā vienu, vai ne.  Katru šādi pārbaudīt ir utopija.  Pa kuru laiku visu to darīs? Nu, nedarīs. Turklāt, ir cilvēki, kuri nespēj iedziļināties.  Es nerunāju par bērniem.

Starpcitu, detektīva darbs var ievest īstā labirintā: arī it kā feika atmaskojums var būt feiks – piemērs ar Aleppo meitenīti.  Tas jāskata kontekstā ar tādu metodi kā “ķeriet zagli!”.

It sevišķi utopisks ir pēdējais punkts. Reti kurš cilvēks vienlīdz dziļi var apgūt visas zinātnes. Jā, tajā, kurā ir zināšanas, viņu būs apmānīt grūtāk. Bet apgūt visas diemžēl… Pat, ja pašam liekas, ka neesi amatieris vai šarlatāns.

Vēl interesanti, ka raksta autors neiesaka meklēt grāmatas par attiecīgo tēmu. Jā, mūsdienās arī grāmatās izdot var visvisādu saturu, bet tomēr, tas prasa laiku un naudu. Savukārt, internetā muļķības ierakstīt ir vienkāršāk par vienkāršu.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Tas pats attiecas uz kapakmeņiem. Arī uz tiem nav tik viegli kaut ko izkalt kā ierakstīt internetā. Turklāt pastāv iespēja, ka kāds raks dziļāk un uzzinās patiesību.

Bet visādi citādi raksts noderīgs, jo, ja ir jāraksta pētījums par kādu tēmu vai jāpieņem kāds svarīgs lēmums, balstoties uz informāciju, tad pārbaudīt der. Tad tam laiks būs jāatrod.

Tas arī, manuprāt, nav risinājums – pieņemt lēmumu neizvērtēt vispār neko, jo tam nav jēgas un tāpat apčakarēs.  Tā domā ciniķi, bet varbūt labāk būt skeptiķim? Un skeptiski skatīties arī uz šādiem rakstiem, kuros kaut ko piedāvā sasniegt ar 9 soļiem. Nevar. Manipulācijas metodes ir tik daudz un tik izsmalcinātas, ka ar viena rakstiņa izlasīšanu nepietiks. Nepietiks pat ar visu šī bloga saturu. Atkal nav laika mācīties? Pat tad, ja dienā vismaz viena dzeltenās preses raksta vietā izlasīs, piemēram, kaut ko par kristisko domāšanu?

*Vairāk par informatīvo miglu edruva.lv rakstā “Informatīvais karš notiek. Kā saprast, kas ir kas

*Ja vien patiesību būtu atrast tik viegli, cik apskatīt šo infografiku – “How to spot fake news“.

P.s. Par tēmu der palasīt arī “Žurnālisti vai troļļi” Tvnetā.

 

Tiesības atpūsties

elinga

Pīters Jassens Elinga “Sieviete lasa” (17.gadsimts).

Šo rakstu tāpēc, ka, manuprāt, lielā mērā pastāv neloģiski noniecinoša attieksme pret atpūtu. Pat, ja tā ir pelnīta. Nezinu, kur tam rodamas saknes: vai nu latvju dainās, kuras slavina darba tikumu, vai padomju laikā, kad bija komunisms jāceļ bez atelpas. Bet tas pētnieku darbs, šis ir tikai nezinātnisks blogs.

Ir dažādu ādas krāsu, sieviešu, seksuālo orientāciju, reliģiskās pārliecību utt. tiesības. Tiesības UZ vārda brīvību, darbu, līdztiesību, vientiesību utt. Bet kad būs gājiens par tiesībām uz ATPŪTU?

Daži teiks:  kas tad  tās ierobežo? Darbaholiķi paši vainīgi. Atpūtas laiks likumdošanā noteikts, tās ir vispārējās cilvēktiesības. Neesam taču dzimtcilvēki, strādājam tās savas 8 stundas. Labi, izņēmuma gadījumos vairāk. Bet visādi citādi – ej mājās un  pūties. Un te sākas pats interesantākais – ja mājās ir mazi bērni vai varbūt kopjams cilvēks vai citi ilgstoši pienākumi, kas paņem visu brīvo laiku, tad … Atpūtas var nebūt pat gadiem.  Un vēl interesantāk ir tas, ka tas skaitās normāli. Neatpūsties, neizgulēties, rukāt pat slimam esot. Dievs, daba, darbs. Ar uzsvaru uz pēdējo. Tiek cildināti darbarūķi, cilvēki, kas visu paspēj, kaut arī realitātē viņi ir slimi ar darbaholismu vai vienkārši neprot atpūsties. Jā, var aizmirst, ka arī uz atpūtu var būt tiesības.

Konfūcijs teicis “Izvēlies dzīvē nodarboties ar to, kas patīk, un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā”. Man gan vairāk gribētos piekrist Luīzes Pastores apcerei par šo tēmu rakstā “Strādā nedrīkst spēlēties“.

Ko es ar to gribu pateikt? Ka sievietēm jābūt mājsaimniecēm, vīrs lai apgādā, un tad arī būs atpūtušās?  Vairumam gan nav tik lieli ienākumi, lai vieni apgādātu  ģimeni. Ja raujas divos darbos, varbūt var, bet arī tas  atkal ir nesavienojami ar atpūtu. Tad var sākties viens no tradicionālajiem ģimenes modeļiem:  vīrs diennakti strādā, sieva to naudu tērē, sēž internetā un tur beigu beigās atrod kādu mīļāko, kas viņai var dāvāt uzmanību,  kuram  mazāk sastrādātas rokas un labāks augums vai ass prāts (jo šim ērglim taču ir brīvais laiks par sevi garīgi un fiziski parūpēties).

siensAttēlā – tas moments, kad kādam ir uzkrauts par daudz.

Vēl tradicionālāks ģimenes modelis: sieva rukā no rīta līdz vakaram: bērnu celšana, vešana uz izglītības iestādi, darbs, atkal bērnudārzs/skola, pulciņi, vakariņas, mājas kārtošana. Un nākamajā dienā viss no sākuma. It kā liekas, cik tad tur: 5 minūtes veļu izkārt, 5 minūtes galdu noslaucīt, traukus no trauku mašīnas izņemt. Bet finālā šīs visas piecminūtes aizpilda visu… Nedēļas nogale arī īsta sievietes brīvdienas, kad var darīt, ko grib: gribu –  tīru māju, gribu  – logus mazgāju. Vīrs labi apkopts, apģērbts, apgludināts, pabarots, pēc darba ikdienā atpūties. Viņš dara savas lietas (dzīvoklī dzīvojošai ģimenei tiešām to ir ārkārtīgi “daudz”), un sieva savas sieviešu lietas. Tikai, ak vai: nabadziņam nodzenātā sieva jeb mājsaimniecības robots neko vairāk piedāvāt nevar. Un tad par to aizvainotais vīrs tā vietā, lai rūpētos par vienlīdzīgu slodzes sadali ģimenē, aizšļūc pie kādas brīvas meičas, kura viņam var veltīt laiku, sevi kopj, ir interesanta sarunu biedrene. Viņai tam ir laiks. Viņa nerunās par atkritumu spaiņiem, kuras jāiznes, izlietnēm, kuras jāsalabo, un citām tēmām, par kurām mēdz zāģēt laulenes anekdotēs, karikatūrās un dzīvē. Lai uzkurinātu emocijas, ielikšu saiti uz kādu senu Laimas Kotas rakstu – “Veču publiskā spermopauze“.

Vai kādā no šiem ģimenes modeļiem sieva/vīrs ir gājuši pie dzīvesbiedra ar plakātu vai t-kreklu ar uzrakstu: ES ARĪ GRIBU ATPŪSTIES!?

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Attēlā – sieviete, kas domā, ka ir baigā lauvene, bet sagurusī seja ir patiesā dvēseles stāvokļa spogulis.

Ja arī iet, vai tad kāds klausās? Uz vīrieti tiek attiecināts stereotips par ģimenes apgādnieku un, ja nevar 8 stundās attiecīgi sapelnīt,  pats vainīgs. Citi paši nepieļauj domu, ka sieva taču arī varētu kaut ko algotu darīt. Neredz to, ka viņa varbūt pat to vēlas. Neredz to, ka varbūt var dzīvot harmoniski ar esošo, nevis visu laiku dzenoties pēc  arvien lielākās mājas, šikākas mašīnas un slavenu zīmolu drēbēm (ilustrācija šeit). Visu sadzīves vezumu velkošās sievietes, savukārt, uztver to kā savu sievietes likteni, kurai vienlaicīgi jābūt perfektai sievai, mātei, saimniecei, darbiniecei. Arī savā ziņā ieciklēšanās stereotipā. Es taču visu varu. Nedrīkst čīkstēt. Tādas nevienam nevajag. Vēlāk būs vieglāk. Nedrīkst vīrietim pārāk daudz prasīt. Tā būs zāģēšana. Vēl aizbēgs. Un tas būs pasaules gals. Kā tad ģimenēs , kur 10 bērnus vientuļā māte pati audzina. Kā  agrāk, kad ar gaiļiem cēlās un smagi fiziski strādāja. Lauka malā piedzemdēja un turpināja strādāt. Dievs, daba, darbs. Nevis darbs, atpūta. Pelnīta.

dscf0479gibraltarAttēlā – ģimene, kurā valda absolūta vienlīdzība pienākumu sadalē.

Varbūt kāds teiks: tagad taču ir iroboti, veļasmašīnas, pamperi, sadzīviskām lietām jāvelta mazāk laika. Jā, tikai tāda nianse, ka tajos laikos, kad nekā no tā nebija, liela  daļa precētu sieviešu patiešām bija mājsaimnieces, arī bērnu ģimenēs bija vairāk, un nevienam prātā neienāca viņas sūtīt strādāt algotu darbu. Turklāt –  pretēji mūsdienās tik ierastajai nukleārajai ģimenei – izplatītāka bija paplašinātā ģimene, kas ļauj ikdienas darbus, kas saistīti ar ēdināšanu, uzkopšanu, bērnu pieskatīšanu utt., sadalīt starp vairāk cilvēkiem, līdz ar to atpūtas brīžus rast teorētiski ir reālāk. Jā, var arī nukleārajā ģimenē, kurā ir, piemēram, abi vecāki un dažiem ir veicies ar omju/opju atbalstu. Tomēr pēc statistikas 35% bērnu Latvijā aug ģimenēs ar vienu vecāku. Ja bērns vai bērni ir mazi, vecmāmiņas aizņemtas, aukli nevar atļauties, tad par atpūtu var aizmirst. Vairākus gadus. Pat par pašu minimālāko atpūtu. Jo viss vienam arī finansiāli jāpavelk. Jāatceras, ka ne jau tikai pašam pieaugušajam cilvēkam vajag atpūtu (kāds egoisms, vai ne!), bet arī bērniem vajag atpūtušos vecākus. Jo tikai tāds vecāks spēj gan būt iecietīgs, gan veltīt laiku, gan kaut ko iemācīt. Nevis atvest vakarā mājās, uzlikt multeni, iedot pelmeņus un vakara pasaciņas vietā uzbļaut: “GULI taču vienreiz!” Kaut kā parasti rodas skepse pret tiem bezbērnu speciālistiem bērnu audzināšanā, kas stāsta, kā un ko vajag. Kamēr paši nav pamēģinājuši, nekad nesapratīs, kā tas ir – izdegt. Kā tas ir, kad vakarā pēc darba dienas vienīgais, ko vēlas, ir iet gulēt vai kaut ko mierīgi palasīt, bet tā vietā jāslauka pa sienu un grīdu izsmērēti jogurti, vienlaicīgi skatoties, vai troksnis vannasistabā tiešām nozīmē, ka mazais podā met  zobu birstes. Izmisīgi mēģinot arī pašam beidzot vakariņas paēst.  Kā tas ir nedēļas nogalē, esot slimam 38 grādu temperatūru, tikt galā ar vienu vairāk maziem draiskuļiem. Kā ir tad, kad kartupelis jāmizo ar pieciem piegājieniem un sapņot nākas par to  brīdi, kad mierīgi kaut ko varēs padarīt. Līdz sapņiem par atpūtu pat netiekot. Piebildīšu, ka es neattaisnoju vardarbību pret bērniem. Bet ir jāsaprot, ka ne visi vecāki šādi izturas, jo tādi grib būt. Reizēm viņi ir nāvīgi noguruši. Jo ir tikai skrējuši un nav atpūtušies gadiem. Un vakarā nav spēka pat noģērbties. Prasības mūsdienās pret vecākiem ir lielas: jābūt pedagoģiski izglītotam, jābūt uztura speciālistam, labi jāpelna, lai bērnus uzturētu, jāatrod laiks viņus mācīt un izklaidēt. Kā arī jāierodas darba laikā uz dažādiem svētku pasākumiem bērnudārzā.

Jā, ir sievietes, kas mājas darbus spēj uztvert kā atpūtu, viņām patīk tīrīt, rušināties, adīt, šūt, nevis lasīt grāmatas. Tieši tas pats ar vīriešiem, kuriem patīk būvēt, remontēt, labot, adīt, šūt.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Attēlā – vīrietis tamborē.

Bet cilvēki ir un būs dažādi. Cilvēkiem ir tiesības būt dažādiem. Ar dažādiem hobijiem un interesēm. Es ticu, ka arī apkopējs kādam ir sapņu profesija. Neviens nav tiesīgs citam uzspiest kaut kādu patiku darīt tikai to un neko citu. Tajā pašā laikā – nevienam nav pienākums strādāt cita vietā, kurš to var, bet nedara. Un vēl: te nav runa par tiesībām atpūsties uz kāda cita pārslodzes rēķina.

Vai  ir statistika, cik Latvijā ir neatpūtušos cilvēku? Bija raksts, ka 60% šīs valsts iedzīvotāju pastāvīgi jūtas miegaini. Ja vien miegainums būtu vienīgā problēma. Tad vēl ir veģetatīvā distonija, izdegšanas sindroms, visdažādākās slimības uz nervu pamata.

Tad nu varbūt sauksim lietas īstajos vārdos. Dažs labs darbarūķis patiesībā ir darbaholiķis vai haotisks cilvēks, kurš nespēj noteikt prioritātes. Nevis slikti un neieinteresēti vecāki, bet noguruši. Ne vienmēr vājš un slinks cilvēks, bet reizēm – pēc atpūtas izsalcis. Nevis mistiski sieviešu un vīriešu darbi, bet netaisnīgs slodzes sadalījums ģimenē.  Atpūta – nevis vienkārši darīt kaut ko citu, bet darīt to, ko patiešām vēlies un kas sagādā prieku.  Arī bērnu audzināšana ir darbs. Nevis sieva zāģē, bet mēģina paziņot, ka arī viņai ir TIESĪBAS UZ ATPŪTU!

Nobeigumā: gājiena nebūs. Jo tiem, kam nav laika atpūsties, nebūs laika arī izlasīt šo rakstu. Un, ja arī laiks uzrodas- atpūtas brīžos dariet tieši to, ka patiešām un paši vēlaties! Bez vainas apziņas un nelaupot sev miegu!

kasablanka1

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Attēlos – cilvēki atpūšas Marokā, otrā – cilvēki pirms 10 gadiem atpūšas Grīziņkalnā, pie Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības.

Vienkāršotie bēgļi

Raugoties uz bēgļu tēmas interpretāciju, latviešu plašsaziņas līdzekļos, var manīt ne vienu vien šajā lapā aprakstīto smadzeņu skalošanas paņēmienu. Visplašāk, sķiet, tiek pielietota Vienkāršošana – uz to ielieku saiti, spiediet uz to un mēģiniet saskatīt sevi pūlī…Tik aktuāli šobrīd kļuvuši nacionālie un reliģiskie stereotipi. Un bēgļi kā grēkāži.
Stereotipus tiražē arī šis raksts blogā “Zemessarga pieredze“. Gribētos autoram pajautāt, vai tiešām neko nav dzirdējis par subkultūrām? Par to, ka vienas rases un nācijas ietvaros mēdz arī pastāvēt  ļoti dažādas vērtību sistēmas, uzvedības modeļi, domāšanas veids. Ja liekas, ka tā nav, tad jādomā cilvēks uzturas ļoti šaurā vidē un komunicē ar sev +- līdzīgiem, atšķiras vien profesijas un hobiji. Pareizi jau viena dāma kaut kur tviterī norādīja, ka “bēgļus” var pameklēt tepat mūsu “zoļikā”…  Un vairāk nekā 250. Un, redz, kaut kā līdz šim esam ar viņiem sadzīvojoši. Zoļiks pēdiņās, jo nav runa par vienu konkrētu rajonu.  Vieni lasa internetu un šausminās, kas briesmīgs nu atkal noticis, citi internetu nelieto un domā, ka iekaustīt sievu ir norma. Tas notiek vienā valstī, vienas nācijas ietvaros.
Ar to gribu teikt to, ka kādai izglītotai, strādājošai (sava zemē) bēgļu  ģimenei var būt vairāk kopīga ar kādu līdzīga statusa latviešu ģimeni nekā šai latviešu ģimenei, ar vienu otru pabalstus paaudžu ilgumā nodzērušu famīliju, kuras ideoloģija ir nestrādāt.
Vēl, protams, visur pilns ar faktiem. Gan par tiem, kas no pavisam citiem platuma grādiem, bet lieliski integrējušies LV kultūrā, gan par tādiem, kuri nekur negrib integrēties.  Katrs no konteksta izrauj un pielieto tos faktus atkarībā no tā, ko grib pierādīt.

Vēl ir emocijas – noslīkuši bērni, raudoši vecāki. Un  foto ar priekpilniem bēgļiem, kam izdevies tikt, kur vēlas, kas bildē selfijus utt.

Vai atbalstu, lai pie mums brauc bēgļi?  Atbalstu daudz ko, kas tiek organizēts atbildīgi, racionāli, taisnīgi un efektīvi.

Homoseksuālisma un transseksuālisma propaganda LTV?

Noskatījos LTV raidījumu „Aizliegtais paņēmiens” 2014.gada 6.jūnijā (saite  http://www.ltv.lv/lv/raksts/06.06.2014-aizliegtais-panjemiens.id30666/ ).

Apzināti virs virsraksta liku jautājuma zīmi. Jo negribētos domāt, ka kāds pēc tā noskatīšanās mainīs seksuālo orientāciju.  Drīzāk  skatītāju domas tiek virzītas uz to, ka tas ir kaut kas normāls un par to un tā popularizēšanu jāizsakās neitrāli vai pozitīvi, bez nosodījuma. Savādāk uz viņiem skatīsies kā kādiem no pagājušā gadusimteņa izkāpušiem, kas saka, ka sievietēm bikses valkāt jāaizliedz.

Pirmkārt, jau viesu izvēle- raidījuma vadītājs Guntis Bojārs, kurš pats izskatās tendenciozi noskaņots, uzaicinājis žurnālistu K.Streipu, kurš ne tikai atbalsta homoseksuālismu, bet arī prot pietiekami spilgti izteikties, sociālantroploģi A.Putniņu, kurai uzskati līdzīgi, un luterāņu mācītāju I.Pavloviču, kurš vienīgais pauž uzskatu, ka homoseksuālimu jāārstē. Tātad – 3 pret 1.

Tendenciozitāte pat netiek īpaši slēpta – jau raidījuma sākumā teikts, ka tiks parādīti sabiedrības dubultstandarti attiecībā uz vērtību brīvību. Vārdi jau skan skaisti –  „vērtību brīvība”! Zem tā gan var pabāzt daudz ko.  Par skaistiem vārdiem –  te. Arī tālāk raidījumā izskan – “demokrātija”, “brīvība”…

Par aptaujām uz ielas. Kā šiem cilvēkiem tiek uzdoti jautājumi? Vispirms- vai nav jāaizliedz krišnu gājieni. Iedzīvotāji saka, ka nav, minot dažādus argumentus. Tad seko jautājums- vai praidi jāaizliedz. Un te tas aptaujātais iedzīvotājs var sajusties “aptīts ap pirkstu”, jo – pēc atbalsta krišnām, pateikt, ka praidus tomēr jāaizliedz, var nonākt pretrunā pats ar sevi, it īpaši, ja teicis, ka – krāšņi tērpi, dziesmas, katra brīva izvēle utt. Šajā aptaujā saskatāma tāds  masu apziņas manipulācijas paņēmiens kā melīga analoģija (salīdzinot reliģisko pārliecību ar seksuālo orientāciju) un strukturētā atbilde (saitē sk. 6.rindkopu).

Tieši tāpat  abi paņēmieni pielietoti, iesaistot bikšu tēmu. Agrāk sievietēm bija aizliegts valkāt bikses, tagad var, tad nu kāda problēma, ja vīrietis valkā kleitu?  Atkal iedzīvotāju aptauja uz ielas, kur jautā par biksēm sievietēm – tās, protams, aptaujātās atbalsta, jo ir praktiski. Tad jautājums, vai atbalsta  vīrietim kleitā un… Skatītājam līdz ar aptaujāto jāsecina, kāds es netaisnīgs, ka neatbalstu vīriešus  kleitās.

Jāsaka gan, ka , manuprāt, modes iepīšana šajā raidījumā ir visai neadekvāta, jo dažādos laikos un tautās cilvēki ģērbjas ļoti dažādi, un brunčiem vai biksēm bieži nav nekāda sakara ar cilvēka seksuālo orientāciju. Apģērba kultūra, vēsture ir vērta, lai par to veidotu atsevišķu raidījumu, tā vietā, lai to izmantotu šādi un vēl tik virspusēji. Raidījuma veidotāji pat nav sameklējuši vārda „transpersona” definīciju- apgalvojot, ka sievietes biksēs būtu jāsauc par transpersonām. Ne visai pareizi, jo transpersonai, pirmkārt, raksturīga  attiecīga dzimuma identitāte, nevis  konkrēts apģērbs, ārējais izskats! Varētu vēl pievilkt te aiz matiem vārdu „transvestīts”, taču , ja mūsdienu Latvijā bikses ir gan vīriešu , gan sieviešu apģērba gabals, tad tas  sāk izskatīties pēc tukšas „cepšanās”  par neko.

Arī sarunā studijā raidījuma vadītājs un K.Streips mēģina pateikt to, ko nemaz mācītājs nav teicis – paņēmiens straw man.  Bet tā kā mācītājs arī labi pārzina tās metodes, par ko te rakstu, viņš arī pienācīgi reaģē un uz to norāda. Pavlovičs aizrāda, ka arī video ar mācītāju ir tendenciozi izgraizīts. Tas viss, acīmredzot, kādam nav paticis, un tādēļ šāds raksts http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/156145/niknais-geju-pretinieks-macitajs-pavlovics-aizpern-trakoja-par-skandalozo-bernu-gramatu , kas ir anonīms, apgalvo, ka mācītājs ir nikns un studijā uzvedies agresīvi. Piedodiet – es nekādu agresivitāti nesaskatīju. Raksts arī vedina uz domām, ka it kā viņš agresīvi izturējies pret bērnudārza audzinātāju saistībā ar kādu  bērnu grāmatiņu.  Taču aizdomīgu mani dara tas, ka, aprakstot 2 gadus vecus notikumus, tiek rakstīts kā par  sirmu  senatni. Vai tiešām 2 gados nevar noskaidrot, kas un kā tur īsti notika? Rodas sajūta, ka visi liecinieki bezmaz miruši un ka pašam mācītajam arī žurnālisti paprasīt nevar.  Izskatās, ka pats raksta autors šaubās par notikušo, tāpēc arī neapgalvo neko tieši. Rakstā izvilkts un izcelts arī fakts, ka konkrētais mācītājs atbalsta nāvessodu.  Īsāk sakot- pat ja patiess, tomēr klaji tendenciozs raksts ar mērķi reklamēt šo te raidījumu, par ko rakstu, un nomelnot kristietību un tās pārstāvi. Raksta komentāros savukārt redzams ad hominem paņēmiens – dažiem nav paticis, kā mācītājs izskatās un sēž un tāpēc visai “loģiski” secina, ka viņa teiktajam nav jāpiekrīt.

Tiek uzvērts, ka parakstu vākšana pret praidiem notiek Krievijā. Putniņa saka, ka  homoseksuālisma nosodīšana ir tāds kā padomju domāšanas mantojums- domāšana „kastītēs”. Tātad tie, kas ir pret to, tiek sasaistīti ar jau divām lietām, kas daudziem latviešiem neraisa pozitīvas asociācijas – ar „draudzīgo” Krieviju un Padomju savienību.  Raidījumā parādīti arī socioloģiskās aptaujas rezultāti, “nez kāpēc” izceļot, ka visneiecietīgākie ir cittautieši. Tātad te jārunā par paņēmienu, par ko raksta H.Runga  “Smadzeņu skalošanas metodes”(sk. asociāciju radīšana). Kurš gan tagad gribēs būt Krievijas ideoloģijas atbalstītājs?

Streips neiecietību raksturo ar petaržu mešanu praida dalībniekiem. Tas man saistās ar vienkāršošnu un stereotipu kultivēšanu, lai panāktu, ka neliela radikāļu attieksme tiek attiecināta uz visiem, kas ir pret praidu. Sk. par ģeneralizāciju.  Streips gan nepasaka to tieši, bet tomēr skatītāju domas zināmā veidā virza.

Tad vēl raidījuma vadītājs, runājot par cilvēka dzīvību un pāšnāvībām, izvēlejies šo metodi – baiļu radīšana.  Tiek pausta doma, ka sabiedrības neiecietība noved pie homoseksuālu cilvēku pašnāvībām.  Tiek demonstrēts video ar interviju ar kādu lezbieti, kurā viņa  stāsta, ka gribējusi aiziet no dzīves nelaimīgas mīlestības dēļ. Kaut kā neveikli tiek piebilsts (ja pareizi sapratu), ka cilvēkiem ar šādu orientāciju tā kā īpaši grūti pārdzīvot mīlētā atraidījumu. Vai tiešām? Man gan šķiet , ka pietiekami ir tādu pašnāvību, kas saistības ar heteroseksuālu attiecību neizdošanos. Un vēl – ko tad tagad darīt, ja manī iemīlas mana dzimuma cilvēks? Neatraidīt tikai tāpēc, lai tas nebeigtos letāli? Tad vēl Bojārs jautā mācītājam – kā viņš justos, ja cilvēks, kurš viņam atzīstas, ka ir homoseksuāls, nesaņēmis cerēto atbalstu, aizietu un darītu sev galu?  Tiek  meklētas sakarības, kur to nav –    sk. par paņēmienu post hoc !

Lai neliktos, ka es aizstāvu tikai mācītāju, varu piekasīties arī viņa teiktajam.  Mācītājs runā par normālo un nenormālo tā it kā tas, kas ir normāli, būtu pašsaprotams un akmenī iekalts.  Kā zināms, dažādos laikos un sabiedrībās normas ir dažādas.  Pavlovičs apgalvo, ka lielākā daļa sabiedrības nošķir, kas normāls, kas ne. Te der vairāk palasīt par nepārbaudāmiem apgalvojumiem.  Viņš atsaucas arī uz Svētajiem rakstiem kā autoritāti. Vai tas der kā arguments? “Tā rakstīts Bībelē, tātad tā ir”, manuprāt, nav arguments. Vismaz kompānijā, kur ir nekristieši.

Raidījumam ejot uz beigām, manī uzvirmoja tāda naiva cerība: ja nu tā beigās vadītājs, saliekot punktus uz „i”, īsi pastāstītu par tiem skatītāju domu manipulēšanas paņēmieniem, kas raidījumā izmantoti.  Tad es noteikti  sāktu  fanot par „Aizliegtais paņēmiens” un skatītos vēl.  Taču tas nenotika un  sapratu, ka tā veidotāji  mērķē uz  visai neapķērīgu  auditoriju.

Vēlēšanu propaganda manā pastkastītē

Ka jau daudzi rīdzinieki, arī es savā pastkastē šajās dienās atrodu pirmsvēlēšanu propagandas materiālus. Kādus tad paņēmienus partijas izmanto, lai pārliecinātu par viņiem balsot?

1. Visplašāk izmantot metode – vienpusīga informācijas pasniegšana.

– Labi darbi. Partijas, kas līdz šim darbojušās, izceļ to, ko labu (vai, viņuprāt, labu) paveikušas un cik pie varas esošie konkurenti neprasmīgi rīkojušies. Protams: neies jau kritizēt sevi… Turklāt izcelti tie labie darbi, kas attiecas uz visu Latviju.  Kāpēc gan ne: varējām Latvijā, vai nevarēsim Rīgā?

–  Aptaujas. Pašvaldību deputātu vietas kārojošie politiķi ņēmuši vērā cilvēku tieksmi rīkoties kā vairākums.  “Vienoti Latvijai” (VL)  kā jaunizveidota organizācija publicējusi (un ar fotoportretiem) to uz ielas aptaujāto viedokļus, kas vēlas jauna spēka nākšanu pie varas, vecajos ir vīlušies. Interesanti būtu zināt, cik cilvēku tika aptaujāti, lai varētu atsijāt pietiekamā skaitā šos konkrētajam izdevumam derīgos viedokļus? Turpat vēl publicēti telefonaptaujas rezultāti, kurā lielākā daļa aptaujāto atbalsta jaunas partijas iekļūšanu domē un no tiem lielākā daļa – “Vienoti Latvijai”. Ja būtu uzrakstīts, cik tad atbalsta tieši “Vienoti Latvijai”, tas neizskatītos tik ļoti daudzsološi- tas ir 30% no aptaujātajiem, tāpēc izcelts atbalsts jaunajiem kopumā – tā ir vairāk kā puse 62%. 62 taču izskatās labāk nekā 30, vai ne? Arī vizuāli- attēls ar % “pīrāgu” lielāks jauno atbalstītājiem, mazāks ar tiem, kam simpatizē tieši “Vienoti Latvijai”.  Te neņemšos spriest, vai tiem, kas vēlēs par šo partiju, ir pamats cerēt, ka partija iegūs nepieciešamos 5 % balsu. Jo to, ka neiegūs, izdevīgi iedvest tautai citām, konkurējošajām partijām… Par to tālāk.

     Teorētiski priekšgalā var nokļūt kāda pie varas neesoša, jauna partija, savukārt, kā rāda pieredzētais, ne vienmēr pie varas esoša partija turpina būt sekmīga nākamajās vēlēšanās.  Vai ir loģiski apgalvot- esam pie varas valdībā un tātad būsim arī Rīgas domē? Protams, ka ne. Taču – ko pauž propagandas materiāli?  Publicētās socioloģiskās aptaujas apliecina, ka daudzi  aptaujātie vēlētāji šim apgalvojumam laikam tomēr tic.  “Vienotība” aicina nebalsot par sīkpartijām, jo tās jau tāpat 5% pāri netiks…  “Saskaņas centrs” publicējis socioloģisko aptauju, kurā parādīts, ka iedzīvotāji par viskompetentāko risināt dažādas Rīgas problēmas uzskata tiešu šobrīdējo mēru N.Ušakovu. Skaidrs, ka partijas publicē sev visglaimojošako aptauju rezultātus.  Vai arī vispār nepublicē. Kā pieredze rāda, aptauju rezultāti  ne vienmēr sakrīt ar vēlēšanu rezultātiem. Līdz ar to, manuprāt, šādu socioloģisku aptauju publicēšana pirms vēlēšanām uzskatāma par manipulatīvu. Jo tie, kam simpatizē kāda partija, un to viņi ierauga šajā aptaujā kā 5% barjeru nesasniegušu, par to var arī nenobalsot. Un ko tad, ja šādi vēlētāji kopumā ir tik daudz, ka, tomēr balsojot par šo sev simpatizējošo partiju, būtu sasniegta barjera?

Kandidātu pozitīvās īpašības. Zaļā partija pievēršas motivācijai. Mēra kandidāts apgalvo, ka pietiekami turīgs, līdz ar to liekot mums domāt, ka tradicionālajam priekšstatam  par “zagļiem”, kas raujas pie “siles” neatbilst… Bet, cik loģiski ir secināt, ka turība garantē godīgumu, spēju adekvāti risināt pilsētas problēmas?

Ģimene. Liela dūre ar laulības gredzenu uz “Vienoti Latvijai” izdevuma pirmās lapas. Tas, ka mēra kandidātam ir ģimene, tiek īpaši izcelts. Atmiņā ataust A.Šlesera priekšvēlēšanu bukleti vai brošūras, kur ar bildēm un plašā aprakstā tika parādīts, cik viņš ir lielisks ģimenes cilvēks, un tas, ja pareizi atceros, aizņēma lielāko šīs bukleta daļu… Un nu pirms šīm vēlēšanām Dr. Belēvičs stāsta par savu bērnu dzīvēm, par mazbērniem, to, ka grib kandidēt, lai mazmeitai būtu labāka dzīve. “Vienoti Latvijai” Mareks Zeltiņš arī izceļ, cik viņam svarīga ģimene…  Mēra pozitīvais tēls –   ģimenes cilvēks, tēvs/māte bērniem. Lai liktu saprast, ka tas it kā garantē godīgāku motivāciju, dziļāku izpratni par problēmām.  Ne visi  tā dara. “Reformu partijas” kandidātei arī ir ģimene, taču tas priekšvēlēšanu izdevumā netiek izcelts – viņa runā par savu pieredzi, darbu, kas no kandidēšanas viedokļa ir laikam tā kā racionālāk. “Nacionālās apvienības” mēra kandidātei Baibai Brokai tāda persona kā “vīrs” VID amatpersonu deklārāciju publiski pieejamajā datu bāzē neparādās.  Un arī partijas reklāmas izdevumā nekas par viņas ģimeni nav. Saprotams, šis nav tas gadījums, kad tas jāizceļ- vai tā būtu dzīves drauga neesamība vai vienkārši nereģistrētas attiecības. Tāda pati situācija ir Armandam Krauzem no “Latvijas zemnieku savienības” (LZS) un Sarmītei Ēlertei no “Vienotības”.   Nekādā ziņā negribu noniecināt ģimenes cilvēkus, bet, ja man būtu jāreklamē kāds bezbērnu, bezģimenes politiķis, es droši vien izceltu, ka šis kandidāts ir labāks nekā tie, kam ģimenes, jo tas, ko būs paveicis, būs vienīgais, ko viņš var atstāt aiz sevis. Bet tie, kam ģimenes, vajadzīgi lielāki resursi, lai uzturētu to, līdz ar to motivācija rūpēties, pirmkārt par savu labklājību. Ar to gribu teikt, ka tas, vai mēra kandidātam ir vai nav ģimene, bērni, manuprāt, nav korelācija ar to, vai tas ir labāks vai sliktāks kā mērs vai politiķis vispār, tādēļ arī stāstu izvēršanu par savu privāto dzīvi šādos pirmsvēlēšanu izdevumos var uzskatīt par manipulatīvu paņēmienu. Tas ir tikpat jocīgi kā gadījumos, kad kāds ierodas uz darba interviju un tajā, pirmkārt, sāk stāstīt par savu ģimeni nevis izglītību, pieredzi u.tml.

2. Izmantota arī tāda metode kā sakarību norādīšana, kur to nav, sasaistīšana. “Vienoti Latvijai” ar asprātīgu vizuālu tēlu pauž, cik slikti ir balsot par vecajām partijām. Cigarešu paciņai līdzīgs attēls ar uzrakstu “Vai zināji, ka… Pieradums balsot par vecajām partijām rada atkarību!” , turpat-  attēls ar pakārušos cigareti. Balsošana par jau zināmajām partijām tiek sasaistīta ar  tādu negatīvu parādību kā atkarību no smēķēšanas. Kaut arī – kas tur slikts, ja kāds tomēr nav vīlies un paliek uzticīgs tai partijai, par ko balso vienmēr… Nez vai tas gluži jāpielīdzina atkarībai no nikotīna, alkohola u.tml. vielām.

Zaļā partija savukārt visur pievelk aiz matiem zaļo krāsu- kultūra, ekonononika, pat medikamenti zaļi…

Lai sevi paslavinātu,  LZS  atsaucas uz Ulmaiņlaika LZS, pat tā iegulījumu Brīvības pieminekļa tapšanā.  Utt. Skaisti jau… Bet kāds tam visam sakars ar tagadējo LZS un viņu potenciālo ieguldījumu? Dēļ šīs vēstures par viņiem jāvēl? Viens no virsrakstiem LZS izdevumā ir “Zemnieki Rīgā ir bijuši un būs!”, savukārt 1.lpp LZS nodēvēts par tradīcijām bagātāko spēku Latvijā, ar plašu pārstāvniecību reģionos. Un līdz ar apgalvojumu – ja būsim ietekmīgāki pašvaldībās, tad tas būs arguments, lai atgrieztos valdībā… Vai tiešām? Te izskatās pēc metodes slidenā nogāze.  Un jāpalasa arī tēma – pareģojumu pašpiepildīšanās.  Kaut arī – lai cik pārliecināti par sevi būtu LZS, “Vienotības” izdevuma publicētajā socioloģiskajā aptaujā LZS nemaz nav tie, kas Rīgā pārvar 5% barjeru (un tā tas arī notika).

3. Sakarību radīšana radniecīga valodas prasmīgai izmantošanai. Sāksim ar abstraktiem, vispārīgiem vārdiem. Piemēram tādiem, kas mums saistās ar ko pozitīvu. “Vienotības” žurnāliņā jau pašā sākumā vesels to birums – publicēti 10 iemesli, kāpēc par viņiem jābalso- 1. Stabils 2. Latvija 3. Attīstība 4. Komanda 5. Lielākais (labēji centriskais spēks) 6. Strādās 7. Vienotība 8. Vadošais 9. Skaidri 10. Dombrovskis.  Vismaz pirmie 9 vārdi vairumam sasistās ar kaut ko pozitīvu. Katram pievienots arī skaidrojums, kuros savukārt atkal vispārinājumu netrūkst – spēks, nostiprināsim, ekonomikas izaugsme, kopdarbība, pieredzējuši un stipri cilvēki, pienācīgi, atbildīgi un pamatoti lēmumi utt. Kopumā šī lappuse atgādina tādu kā dzejas lappusīti.  Liekas, šie vārdi sarakstīti uz lapiņām, salikti kādā trauciņā, sakratīti un tad nu kā izbira, tā arī salikti teikumos. Loģiku te grūti atrast. Ja domājam ne tik daudz poētiski, cik racionāli, tad saprotam, ka šādu vai ļoti līdzīgu sarakstu varētu publicēt gandrīz ikviena partija. Tikai bez Domrovska, protams.

Komiski, ka vienotība “Saskaņas centra” darbošanos Rīgas domē nodēvē par populistisku, tuvredzīgu – kas attiecas uz tēriņiem.  Taču, ja palasa “Vienotības” solījumus: ko tik viņi par brīvu negrasās nodrošināt papildu sabiedriskā transporta brīvbiļetēm (kuru dēļ pensionāri tā fano par Ušakovu)… Vai tas nav populisms?

* * *

Apjoms propagandas materiāliem dažāds. Plašākie pievēršas Rīgas populārāko problēmu norādīšanai un piedāvā risinājumus. Citi kritizē pie varas esošos. Bet ļoti mulsina krustvārdu mīklu, anekdošu, ēdienu recepšu un horoskopu publicēšana šajos materiālos (“Reformu partija”, “Latvijas Zemnieku savienība”). “Vienotībai” fotogalerija – ak, cik mēs forši, vienoti, protam gan strādāt, gan izklaidēties. Laikam naudas papīram netrūkst… Vai arī tādā  veidā vēlas parādīt, ka neesam jau nekāda sīkpartija, varam atļauties. Man gan tas liek domāt- izšķērdība.  Kaut šādā ziņā regulāri iznākošie žurnāli, ko saņemu no “Saskaņas centra”  latviešu un krievu valodās laikam ir nepārspēti.  Viskompaktākā ir “Nacionālās apvienības” (NA) ne visai  izvērstā reklāmas lapa bez liekvārdības. Starpcitu, tieši šim izdevumam no propagandas viedokļa maz kur piesieties – kandidātu saraksts – bez kādām uzrunām, tikai vārds, uzvārds, profesija, izglītība; tad viena lappuse ar solījumiem, pirmajā lapā smaidoša mēra kandidāte uz Latvijas karoga fona un viņas īsā uzruna. Nekāda esošas varas saimniecisko neveiksmju gānīšana utt.  Izceltas prioriātes nevis tiek solīts viss. Ja nu vienīgi vārdu “nacionālais”, “latviskais” izmantošana, nesenā valodas referenduma piesaukšana, taču tas raksturo partijas prioritātes kopumā (nav jau runa tikai par šīm vēlēšanām), turklāt latviskais lielai Rīgas auditorijas daļai diez vai ir tik ļoti svarīgs – zinot šīs pilsētas nacionālo sastāvu.

Protams, šeit nav analizētas visu partiju priekšvēlēšanu aģitācijā izmantotās metodes, tas jau ir darbs, kas prasa vairāk laika nekā man ir … Tāpēc, ja esat manījuši ko interesantu, kas attiecas uz šo tēmu, atstājiet savu viedokli komentāru sadaļā! Un ja kādam liekas, ka fanoju un balsoju par NA- tā nav!

Starpcitu, tematiskā ziņā radniecīgus tekstus var atrast šeit http://velesanaslv.blogspot.com/