Archive for the ‘Sakarības, kur to nav’ Category

Kategorija – sakarības, kur to nav

Sakarību saskatīšana tur, kur to nav, saistīta ar cilvēku uztveres pamatlikumībām, par kurām  savā grāmatā „Masu apziņas manipulācija” (Klubs 415 – 2006) raksta Jānis Sils:

  1. „Figūras un fona likums, kas nosaka, ka daļu no redzamā uztveram kā vienotu tēlu, kamēr pārējais it kā „atkāpjas” fonā;
  2. Papildināšanas likums – tieksme fragmentu papildināt līdz veselumam (piemēram: „kas citam bedri rok”- lasot jau rodas vēlme pabeigt sakāmvārdu ar „pats tajā iekrīt”);
  3. Elementu grupēšanas likums – nosaka to, ka tuvāk esošus tēlus mēs uztversim kā kopumu;
  4. Līdzības likums – liek mums līdzīgus tēlus uztvert kā savstarpēji saistītus (piemēram, šīs figūras uztversim kā vienotu rindu, nevis vairāku figūru virkni: < <  < <  < < );
  5. Pregnances likums- tieksme jauno skaidrot ar iepriekš pazīstamo (sešstūru virknes attēlu lielākā daļa cilvēku sauks par bišu šūnām, nevis sešstūriem);” (J.Sils „Masu apziņas manipulācija”, Klubs 415-2006, 12.-13.lpp).

Gustavs Lebons savā grāmatā “Pūļa psiholoģija” raksta Dažādu jēdzienu asociācija, kuriem tikai šķietama sakarība, un atsevišķu gadījumu tūlītēja ģeneralizēšana, tādas ir pūļa sapratnes raksturīgās pazīmes. Tā arvien mēdz argumentēt ļaudis, kas pūli prot valdīt, un tas ir vienīgais argumentācijas veids, kas var pūli iespaidot. Loģisku spriedumu sakarība pūlim pavisam nesaprotama.” (15.lpp.)

Advertisements

Melīga konversija

Propagandists sāks ar patiesu apgalvojumu un nobeigs ar tādu, kas tāds nav. Cilvēks, kurš pauž viedokli, ka visi komunisti ir ateisti, un turpina, ka līdz ar to visi ateisti ir komunisti, demonstrē šo tehniku”( H.T.Konserva „Propagandas tehnikas” 5.lpp)

Slidenā nogāze

Nosaukuma izcelsme saistīta ar kāda priekšmeta, kas pārvēlies pār kraujas malu, neizbēgamo krišanu lejup.

Dzirdēts arī teiciens “lavīnas efekts”. Un, patiešām, maza darbība, relatīvi mazs solītis reizēm var izraisīt nozīmīgu iespaidu, izejot caur garu, loģisku sakarību ķēdi.  Tiek apgalvots, ka A ved pie B, B pie C, C pie D utt. Kaut arī ne vienmēr tāpēc šim pirmajam solim jābūt mazam, bet katrā ziņā mazs un nenozīmīgs nav rezultāts.

Taču “slideno nogāzi” var lietot arī maldināšans nolūkā. Tas notiek tad, kas tiek piesaukta iespējamā notikumu secība, ko kāda darbība izraisīs, taču nenorādot un nepamatojot ķēdes posmu loģiskās sakarības. “Slidenās nogāzes” argumenta būtība ir tajā, ka kāda darbība var izraisīt nevēlamas un negaidītas sekas – tādas, kas pat prātā nav ienākušas šīs darbības uzsācejiem, veicējiem. Tādējādi viņu labie mērķi kļūst ne tik svarīgi.

Paņēmiens tiek saukts arī par “kamieļa degunu” (camel’s nose)- ja kamielis ir iebāzis degunu teltī, tas nozīmē, ka drīz teltī ielīdīs viss kamielis.  Šo argumenta veidu lieto politiskajās, ekonomiskajās prognozēs, reklāmās u.c. Piemēram, pamatojot sociālo pārmaiņu iespējamību- ka nedrīkst pieļaut kādu noteikumu izņēmumu, jo tam noteikti sekos mēģinājumi to pākāpšanu pārvērst jau par normu.

Ne vienmēr ir tā, ka, uzrādot sakarības, netiek piedāvāts nekāds pamatojums. Citreiz tas var būt apgalvojums, ka “cilvēka dabā tā ir rīkoties”, “visi domā tikai par sevi/ visiem interesē tikai nauda” un daudzi citi pieņēmumi un stereotipi.

Lai pastiprinātu negatīvā efekta nozīmīgumu, argumentētājs var arī “apbērt” ar nevēlamo seku uzskaitījumu, vairākus no punktiem atkārtojot citiem vārdiem, minēt arī maznozīmīgus blakus efektus vai arī to, kas nemaz nav negatīvais efekts (piemēram, kādas pārmaiņas nosauc par nevēlamām, jo tad to dēļ būšot jāmaina likumi). Mērķis – radīt maldinošu iespaidu, ka negatīvais efekts būs liels.

Runājot par slideno nogāzi, nāk prātā arī šāda anekdote: Ebrejs Rabinovičs vēlas aizbraukt no Krievijas. Pie viņa pienāk jauns ebrejs un saka: Rabinovič, kādēļ braucat prom? Pēc padomju sistēmas sabrukšanas te parādījušās kolosālas peļņas iespējas! Paskatieties, kā uzplauka ēnu ekonomika! Rabinovičs atbild:  Staļina laikā par pederastiju sēdināja cietumā. Brežņeva laikā pederastiju ārstēja. Tagad pederastija ir norma. Ticiet man, jaunais cilvēk, drīz tā būs obligāta.

“Slidenā nogāze” var būt saistīta arī ar paņēmieniem post-hoc, kā arī ar melīgo dilemmu, kad tiek piedāvātas tikai 2 alternatīvas, tā it kā vairāk kā šo abu nebūtu (ne trešās, ceturtās utt), un melīgo analoģiju – kad kāda procesa neizbēgamo attīstību pārāk pielīzina akmens krišanai no nogāzes. Salīdzināt var būt nekorekti, jo uz akmeni vai citu priekšmetu iedarbojas zemes gravitācija, savukārt uz procesiem sabiedrībā vai individuālā līmenī daudzi citi faktori, turklāt bieži vien  vienlaikus vairāki.

Montāža

Veidojot kādu raidījumu, sižetu, reklāmu, var manipulatīvos nolūkus izmantot montāžu – grupējot elementus tā, lai uztvērēji saskatītu sakarības, kur to nemaz nav.

Piemēram, stāstot par iespējamiem militāriem draudiem, rādīt kādu pasen bijušu karu šausminošas ainas ar vardarbību, līķiem utt. Var izmantot arī īpaši izvēlētas dziesmas, anekdotes utt. Var izmantot populārus mākslas darbus, savietojot ar to, ko cenšamies popularizēt, kaut arī starp tiem un popularizējamo nekāda sakara patiesībā nav. Piemēram, militāras organizācijas pašreklāmai izmanto megapopulāro dienvidkorejieša dziesmu Psy “Gangnam style” – youtubē ir vairāki klipi, kur to dejo cilvēki militārās formās. Kā, piemēram, šajā “Gangnam Style – USNA Spirit Spot – Go Navy“, kas beidzas ar aicinājumu – “Go Navy”!

Te īpaši jāizdala manipulēšana ar cilvēka seksuālajiem instinktiem. Tā var reklamēt produktus, kam patiesībā nav nekāda sakara ar seksu: cigāri, kaklasaites utt. A.Bernāts raksta: “Reklāmas psiholoģiskie mehānismi līdzinās krievu fiziologa Ivana Pavlova eksperimentiem ar suņiem. Pavlovs deva suņiem gardus kaulus un šķindināja zvaniņu. Un tā daudzas reizes. Vēlāk Pavlovam atlika vien pakratīt zvaniņu, un suņiem automātiski izdalījās siekalas. Tāpat notiek ar reklāmām. Ja cilvēks televīzijā, presē un plakātos uz ielas neskaitāmas reizes redz skaistas, pusplikas daiļavas līdzās kādam produktam, tad vēlāk viņam galvā “iezvanīsies zvaniņš”, tiklīdz viņš veikalā būs ieraudzījis konkrēto preci.” (raksts portālā tautasforums.lv “Kā ar reklāmām mums skalo smadzenes“).

Šāda veida reklāmas sastopamas arī politikā – viens piemērs šeit.

Turpinot citēt A.Bernātu: “seksuālās īpašības tiek projicētas uz priekšmetiem, kam  ar seksu nav nekāda sakara. Piemēram, elektriskā urbja reklāmā: “Viņa  mani iemīlēja, kad ieraudzīja manu instrumentu!” Vai arī – kādā plakātā  redzama puskaila meiča, kas lielā kaislē jāšus sēž uz plazmas  televizora, un reklāma lepni vēsta: “15 cm resns, 107 cm – pa  diagonāli!” Un, kad jānokož šokolādes batoniņš, to vispirms aptver  seksapīlas sieviešu lūpas.” 

 

Post hoc

Post hoc [ergo propter hoc]- no latīņu val. Pēc tā, tātad dēļ tā. Taču te ir viltus loģika:

A notiek pēc B;

Tātad, B ir izraisījis A.

Vai arī – kad B nevēlams: izvairoties no A, novērsīsim B.

Secinājuma neloģiskums balstās  uz to, ka ņemta vērā tikai un vienīgi secība. Īstais iemesls tā var netikt apskatīts un identificēts. Piemēram, kādas valdības laikā sākās krīze, tātad šī valdība valsti līdz tai ir novedusi. Kā jau saprotams, ne vienmēr secība laikā tomēr nozīmē, ka notikumiem ir savstarpēja saistība. “Post hoc” tiek saukts arī par viltus iemeslu.

Runājot par notikumu secību, jāatzīst, ka aplams ir arī pieņēmums, ka, ja līdz šim tik daudz reizes nav veicies, tad nākamajā reizē noteikti paveiksies. Vai arī otrādi – ja līdz šim nav veicies, tad arī turpmāk neveiksies.

Bieži šis paņēmiens izmantots reklāmās: „Gadās, ka tādās reklāmās nav pat aicinājuma pirkt, bet tiek demonstrēta nepārtraukta preces lietošana, radot iespaidu, ka konkrētais produkts nodrošina laimīgu un bezrūpīgu dzīvi. Kam ir šī prece, tie dzīvo vienos svētkos, bet kam tās nav, izmisumā grauž nagus un cieš. Tiek arī akcentēts, ka preces īpašniekiem ir radušās dažādas sociālas priekšrocības, vai arī otrādi – kam nav šīs preces, atrodas ļoti neizdevīgā situācijā. Tiek mākslīgi radīta cēloņu un seku saistība starp parādībām, kurām patiesībā nav nekāda sakara. Piemēram, iedzer šo burvīgo kafiju, un tevi sagaida neaizmirstami piedzīvojumi!” (A.Bernāts, raksts “Kā ar reklāmām skalo mums smadzenes“)

Paņēmiens post hoc cieši saistīts ar iedarbošanos uz cilvēku instinktiem un emocijām, it īpaši vēlmi aizsargāt sevi un tuvākos, bailēm. Par to vairāk te.

Demagogi mēdz izmantot  melīgo loģiku, apgalvojot, ja kaut kas var(ētu) notikt, tad tas noteikti notiks. Šeit jāatceras arī slavenie Mērfija likumi.  Kaut arī tas nenozīmē, ka kaut kas noteikti nenotiks, jo tā ir tikai (viena no iespējamībām) iespējamība. Var saskatīt līdzību ar paņēmienu melīgā dilemma. Tad tiek piedāvātas tikai 2 alternatīvas, tā it kā vairāk kā šo abu nebūtu (ne trešās, ceturtās utt).

***

Nobeigumā jāpiebilst, ka dažreiz gadās, ka secība laikā tomēr saistīta ar cēloņsakarību. Piemēram, iesēju sēklu, izdīga asns, tātad tas ir no sēklas.  Līdz ar to ne vienmēr kā pretarguments derēs teikt “Jūs izmantojat “post hoc”!” Ja tā saka, ir vēl arī jāpierāda, ka nevis  B izraisījis A, bet gan kas cits.