Archive for the ‘Novirzīšanās un izvairīšanās’ Category

Novirzīšanās no tēmas

Novirzīšanās no tēmas dažreiz notiek bez kāda nolūka un to neapzinoties: kad runātāji ļaujas haotiskumam, un ikdienišķās sarunās draugu un paziņu lokā, tas nemaz arī nav tik būtiski- iztirzāt kādu tēmu līdz galam. Tomēr citreiz tas ir apzināti –  lai izvairītos no tēmas izskatīšanas secīguma, atsevišķām tēmas sadaļām vai atbildes, vai arī, lai vismaz iegūtu laiku to apdomāt. Piemēram, gadījums ar Rīgas mēra nopludināti epasta saraksti – „Ušakovs pagājušajā nedēļā intervijā LNT raidījumā “900 sekundes” uz jautājumu, kādēļ atskaitījies Krievijas vēstniecības pārstāvim, kuru 2009.gadā vainoja spiegošanā, atbildēja, ka sarakstes noplūdināšana ir likuma pārkāpums.” (pilns raksta teksts šeit ) T.i., lai izvairītos no atbildes tiek izcelts fakts par ar to saistītajām nelikumībām. Kaut arī, protams, arī žurnālisti nav muļķi un parasti pamana izvairīšanos. Un arī šajā gadījumā – kā jau variet rakstā izlasīt- mēram nākas sniegt izvērstāku atbildi. Interneta komentāros bieži sastopams paņēmiens ir atbildes vietā aizrādīt oponentam uz gramatiskajām kļūdām viņa tekstā.  Novirzīšanās no tēmas cieši saistīa ar tādu metodi kā ad-hominem“.

Pastāv metode „ķeriet zagli!” Šo metodi bieži izmanto, lai novērstu uzmanību no sevis. Tajā brīdī, kad kāds, piemēram, uz Jums norāda kā uz nelieti, Jūs ar lielu pārliecību iebļaujaties, ka nelietis īstenībā ir kāds cits, tādējādi novēršot „tautas dusmas” citā virzienā.” (H.Runga, raksts “Smadzeņu skalošanas metodes”  ).

Te jārunā arī par plūdu tehniku, kas labi raksturota diena.lv rakstā “10 cilvēku manipulācijas stratēģijas“, kas tapis pēc  ASV lingvista, filozofa, kognitīvo zinātņu speciālista un sabiedriskā aktīvista profesora Noama Čomska līdzīga nosaukuma darba: “To panāk ar tā saucamo Plūdu tehniku jeb apziņas aizpludināšanu ar nenozīmīgu informāciju un izklaidi. Piemēram, līdz histērijai sakāpinātais “valodu karš” novērš sabiedrības uzmanību no valdības nodoma ieviest vēl bargākus finanšu izspiešanas pasākumus un izpārdot Latvijas īpašumus ārzemniekiem. Uzmanības izkliedēšana un izklaides industrija tiek izmantota arī, lai sabiedrībā vispār nerastos interese par svarīgām zināšanām: zinātnēm, ekonomiku, politekonomiku, psiholoģiju, neirobioloģiju, kibernētiku u.c. “Turiet publiku aizņemtu, aizņemtu, aizņemtu! Lai tai nebūtu laika domāt; iesprostojiet to fermā pie citiem dzīvniekiem!” (skat. ‘Silent Weapons for Quiet Wars’). Ideāls šīs stratēģijas instruments ir televīzija: nepārtraukti šovi, reklāmas, videoklipu efekti, seriāli, primitīvākos instinktus kairinošas filmas, īsas informatīvas pārraides, kurās īpaši atlasītas ziņas tiek pasniegtas vienkāršos apgalvojuma teikumos, bez analīzes un vēsturiskā konteksta. (..).Otrs ietekmīgākais uzmanības izkliedētājs ir internets. Cilvēki ar nedisciplinētu prātu internetā aizmirstas, viņu uzmanību sarausta intriģējoši attēli un video klipi, banneri un skrejošās rindas, hipersaites, reklāmas, e-pasti, bezjēdzīga čatošana, sekošana tviterziņām, spēles, t.s. sociālie portāli, visdažādākie piedāvājumi.” Jeb kā teicis Rejs Bredberijs 1953.gadā – citāts šeit.

Par  metodi “non-sequitur”, par ko raksta H.T.Konserva grāmatā „Propogandas tehnikas”. Persona it kā atbild uz jautājumu, bet patiesībā – nē. Māte vēlas uzzināt, kā meitai gājis pirmajā randiņā, taču atbildē seko meitas kavaliera automašīnas apraksts…

Sliktā alternatīva– aizstāvot kaut ko, uzbrūk kaut kam citam. Piemēram, aizstāvot metro, izceļ privātā transporta nedrošumu, ietekmi uz vidi utt. Citreiz, lai kaut ko pārdotu, var piedāvāt slikto alternatīvu un tad nedaudz (it kā) labāku, kas pēc sliktās, protams, liksies labāka un pircējs, ļoti iespējams, to iegādāsies. Var savu preci salīdzināt ar kādas citas firmas preci, par to dezinformējot vai izceļot tās sliktās īpašības.

Novirzīšanos no tēmas var sekmēt oponenta emocionālā līdzsvara izjaukšanu. Gadījumos, ja šis cilvēks ir visai emocionāls un augstu sevi vērtē, nostrādā frāzes “veco zēn”, “jaunkundzīt”, “Valdonkul”, “briļļainais”  utt. Arī, ja uz nepatīkamu jautājumu izskan atbilde “Es nepagodināšu šāda veida jautājumu ar atbildi”. Arī sākot uzrunāt uz “tu” kādu, kas būtu jāuzrunā uz “jūs”. Tā vietā, lai nenovirzītos no tēmas, oponents var sākt aizrādīt par pieklājības trūkumu un familiaritāti nevietā. Pat justies šokēts.  Ja šādi manipulē ar mums, vislabāk ir neapvainoties un turpināt tēmu.  Var arī “pieņemt spēles noteikumus” un atbildēt ar “tu”.

Lai izvairītos atbildēt uz nepatīkamiem jautājumiem, var realizēt problēmas pārvēršanu iespējā. Piemēram,  uz pārmetumu gūzmu nevis atbildēt, bet norādīt, cik labi ir, ka ir runas brīvība. Vai arī norādīt, ka var jau teikt,ko grib, ar vārdiem neievainos.

Sk. arī tēmu par red herring.

Valdis Zāle grāmatā “Psihotriki. Blefošana. Manipulācijas” (1997) raksta, ko darīt šādā situācijā, kad oponents mēģina novirzīties no tēmas: “..prātīgāk tomēr būtu pēc šādām provokācijām atbildēt, ka nevarat novirzīties no tēmas un šādi jautāju­mi nav dienaskārtībā. Principiāla nostāja ļauj izvairīties no dažādām citām manipulācijām. Pret principiālu cilvēku ir lielāks respekts nekā pret tādu, kurš gatavs pieņemt uzspiestus spēles noteikumus.” (5.lpp.)

Ad-hominem

 Šī tēma ievietota zem kategrijas “Avota (ne)autoritāte”, jo skar  cilvēka īpašības, kas padara viņa teikto vai nu vērā ņemamu vai noniecināmu. T.i. , vai viņš ir pietiekami autoritatīvs, lai paustu attiecīgo viedokli. Arī zem tēmas par novirzīšanos un izvairīšanos – kāpēc tā, lasiet tālāk…

Ad-hominem – tulkojumā no latīņu valods nozīmē “pret personu”, “pret cilvēku”. Tas ir arguments, kas vēršas pret konkrēto personu personīgi tā vietā, lai vērstos pret šīs personas izteikto argumentu.  T.i., tiek pārmests:

  • izglītības, informētības vai kādas konkrētas pieredzes trūkums (“Kā gan tu vari spriest par Dieva eksistenci, ja vispār neesi pabeidzis pat vidusskolu?”; “ko gan Tu vari zināt par modi, ja pat nevari nopirkt jaunas kurpes”;  “Kā jūs variet zināt, ja nebijāt pats klāt?”  ). Nereti TV debatēs var vērot, kā oponenti viens otru apvaino neinformētībā, nekompetencē, neizglītotībā, lai neitralizētu viņa paustā viedokļa ietekmi uz skatītājiem, kaut arī tas būtu patiess. Pirms šādiem apvainojumiem var nostādīt oponentu neērtā situācijā, sakot “zinātnieki pierādījuši…”, “Tas bija publicēts…”, “Jūs droši vien zināt/esat lasījis….” un priecājoties, ka oponents atzīst, ka viņš to nav darījis, tādējādi jūtoties kā nepietiekami kompetents. Tā pat var panākt piekrišanu nepatiesiem argumentiem, ja cilvēks apliecina, ka viņš ir lietas kursā, kaut arī nav.  Bet tas nav labākais risinājums. Var mēģināt pārmest, ka sarunbiedrs, kaut ko jauc un prasīt pierādījumus. Var  likt saprast, ka mūsdienās ir tādos daudzumus pieejama  informācija, ka viens cilvēks nevar zināt tieši to pašu, ko otrs, pat, ja zināšanas skar tikai kādu konkrētu jomu. Tiesa gan, ne vienmēr pārmetums par kādas pieredzes neesamību būs nepelnīts, piemēram, kad kāds izsakās par literāru darbu, ko nav lasījis, vai izrādi, ko nav redzējis.
  • vecums (saistīts ar jau minēto pieredzes trūkumu). Ar frāzēm “puisīt”, “meitenīt”, “jaunkundz” gados vecākais var izcelt savu pārākumu un noniecināt gados jauna cilvēka viedokli. Te savu lomu nospēlē cilvēka izskats –  solīds kungs vai kundze pret jaunieti. Jā, gados vecākam pieredzes ir vairāk, taču tas nenozīmē, ka tikai tāpēc viņam taisnība. Blogeris Skribents007 sava bloga rakstā “Jaunākā žurnāla Latvju Teksti Nr.8/Vasara 2012 analīze” dramaturga Jāņa Baloža veikumu mēģina noniecināt sakot, ka “būtībā zaļš puika bez dzīves pieredzes mēģina par šo pašu maz zināmo dzīvi rakstīt”. Māris Ruks rakstā portālā delfi.lv “Par neslavas celšanu mācītājam Kārlim Zuikam” kā argumentu tam, ka nevajadzētu apsūdzēt min apsūdzētā cienījamo vecumu, arī fakts, ka šis sirmasis kungs ir mācītājs, nav mazsvarīgs.
  • rakstura sliktās īpašības, izskats, dzimums (“Ko gan šī var zināt par mašīnu labošanu, viņa taču ir sieviete”);
  • situācija, apstākļi, kas nemaz neļauj cilvēkam teikt ko citu (“Protams, ka jūs nosodat abortus. Jūs taču esat priesteris”; arī situācijas, kad kāds pauž konkrētu viedokli, jo viņam par to samaksāts); te jāmin arī interešu konflikts, personīga ieinteresētība (lai apšaubītu dažu politiķu uzticamību, plašsaziņas līdzekļos nereti parādās publikācijas par viņu milzīgajiem parādiem, tā liekot domāt, ka viņi politikā patiesībā iesaistās tikai savtīgu interešu vadīti. Piemēram, kādu iespaidu par tāgalveno varoni radīs šāda veida raksts portālā pietiek.com “Jaunais „politiskais” Ceļu pārvaldes vadītājs – nevis veiksmīgs, bet paputējis uzņēmējs” ); Sk. arī šo LTV ziņu dienesta video, kurā politķis A.Šķēle izvairās atbildēt uz konkrētiem žurnālistu jautājumiem, aizbildinoties, ka konkrētie dokumenti par viņa iepriekšējo darbību parādājušies tagad, jo ir priekšvēlēšanu laiks.
  • pagātne, t.sk. neizdarības, kļūdas, piem., kriminālā pagātne.  Pret kādu cilvēku var izmantot viņa agrāk, sacīto darīto, it īpaši, ja tas nesaskan ar šī brīža uzskatiem.
  • personīgās dzīves īpatnības (Piemēram,  fakts, ka premjeram V.Dombrovskim un minstram A.Vilkam nav bērnu, dažiem ļauj spriest, ka viņi nav kompetenti un tiesīgi izteikties par demogrāfijas uzlabošanas lietām; deputātam I.Parādniekam tiek pārmesta divsievība, kā arī to, kādas izvirtības no viņa datora skatītas internetā.  Tas ļauj “nolikt pie vietas” jebkuru šīs politiķa iniciatīvu, lai cik laba tā nebūtu. Piemēram, komentētāja Mjau teksts “Ne jau Parādnieks ir tas, kurš var kaut ko noteikt demogrāfijas jautājumā. Lai ievieš kārtību savā harēmā vispirms un tad , lai lien uz tribīnes.” (raksts portālā tvnet.lv “Vairākas NVO pārtrauc darbību «abortu jautājuma» darba grupā” šeit);
  • Materiālais stāvoklis. Agumentum ad crumenam jeb maka arguments- apgalvojums patiess, jo apgalvotājs bagāts, vai arī- nepatiess, jo apgalvotājs ir nabadzīgs. Piemēram, – “ja tu esi tik gudrs, kādēļ neesi bagāts?”. Savukārt argumentum ad lazarum melīgums ir tajā, ka tiek apgalvots, ka arguments patiess tikai tāpēc, ka apgalvotājs ir nabadzīgs. Vai arī nepatiess, jo apgalvotājs ir bagāts. Piemēram, var kritizēt kādus likuma grozījumus, jo tos virza turīgi ļaudis. Vai arī –  ko gan par tautas patieso dzīvi var zināt elites pārstāvji, kas sēž uz zelta podiem un brauc tikai automašīnās ar tumšiem logiem. Tāpat var runāt par nabadzības saistīšanu ar pozitīvajām morālajam īpašībām, vai tieši otrādi, to saistīt tieši ar turīgumu. Līdzīgi ar apgalvojumu, ka kāda prece vai pakalpojums ir  labāks, tikai tāpēc ka dārgāks. Un otrādi- vai būs liels pieprasījums pēc tā, kas tiek piedāvats bez maksas. Sk. šo rakstu “Pasaulslavenam vijolniekam stacijā saziedo vien 32 dolārus” portālā kasjauns.lv.
  • U.c.

Pārmetumi varbūt saistīti nevis ar pašu personu konkrēti, bet ar viņa dzīvesbiedru, bērniem u.c. tuviem cilvēkiem, tādējādi pat pieprasot atbildību par lietām, par kurām  šis cilvēks bieži vien nav atbildīgs.

Tādi pārmetumi sekmē novirzīšanos no tēmas, jo tam, kuram tiek uzbrukts, jūt nepieciešamību sevi aizstāvēt. Savukārt uzbrucējs šādi izvairījies no atbildes, ja vien viņam, kas jautāts.

Viltus loģika te darbojas šādi:

– Persona A izsaka apgalvojumu B;

– Persona C uzbrūk kādai personas A rakstura īpašībai, darbībai, vai apstākļiem, kādos tā atrodas;

– Tātad A apgalvojums ir nepatiess.

Vajadzības gadījumā var tikt izmanti vērtējumu izsakoši vārdi, lai izceltu konkrētās personas pozitīvās īpašības un sasniegumus, piemēram, „slavenais mecenāts, vairākus valsts apbalvojumus saņēmušais ….”.  Tikpat labi, lai noniecinātu kādu viedokli, par šo pašu personu var teikt ko negatīvu – „smagos noziegumos apsūdzētais, krāpšanas shēmās iesaistītais” utt.

Līdzība un asociācijas. Noniecināt cita viedokli var, pasakot, ka tas ir tas pats, ko paudusi kādu neslavu izpelnījusies persona. Piemēram, “jā, kā tad, Hitlers arī tāpat uzskatīja”. Šāda veida arguments formējas šādi:

  1. Avots A izsaka apgalvojumu B.
  2. Grupa G, kas uztvērējam saistās ar kaut ko negatīvu, arī izsaka apgalvojumu B.
  3. Līdz ar to avotu A uztvērējs sāk asociēt ar grupu G un viņam sāk veidoties negatīvs viedoklis par apgalvojumu B.

Citreiz pietiek pateikt, ka kāds “ir ticies”, “ir saistība”, “ir radinieks” kādai personai, par ko ir vispārējs negatīvs viedoklis. Vai arī – negatīvais viedoklis ir šim pašam cilvēkam par to personu, ar kuru, kā atklājas, viņš tomēr ir ticies.  Noder bilde vai cits pierādījums, kurā viņš redzams kopā ar konkrēto cilvēku. Piemēram, pēc krievu valodu propogandējoša klipa parādīšanās, portālos parādījās šāds virsraksts „Osipova un Lindermana “patriotiskā” klipa režisors uzņem arī pornofilmas”. Kaut arī rakstā runa nav par nelikumībām vai sliktu režisora veikumu, tomēr saskatāma tendence radīt par klipa   (ko arī, protams, labi var paanalizēt kā propagandas materiālu) veidotājiem negatīvu iespaidu. Vai atceramies politisko oponentus Zatleru un Šleseru pie viena galdiņa? Raksts šeit.  Te jārunā par tādu cilvēka uztveres īpatnību kā elementu grupēšanas likums, kas  nosaka to, ka tuvāk esošus tēlus, objektus mēs uztversim kā kopumu, t.i. tas pieļauj to, ka varam saskatīt saistību tur, kur tās nav- starp dažādiem cilvēkiem, objektiem, parādībām. Lai parādītu sevi no labās puses, var arī akcentēt saistību ar kaut ko pozitīvu. Sk. šo rakstu portālā diena.lv. Rīgas mērs N.Ušakovs 2011.gadā tiek pieķerts sarakstoties ar Krievijas pārstāvi, kas pirms diviem gadiem bijis aizturēts par spiegošanu. Neatkarīgi no sarakstes satura, izlasot šādu ziņu, cilvēks automātiski sasaista mēru ar kaut ko negatīvu. Lai tam pretotos, Ušakovs paziņo, ka sarakste bijusi saistīta ar jauniešu konferenci pirms dažiem gadiem, kas savukārt saistīta arī ar ASV vēstniecību, tā liekot mums domāt, ka jau jau jauniešu pasākums un ASV, tad nekas tāds ļoti slikts Latvijai tur nevar būt. Cits piemērs: kādas asociācijas radīsies sabiedrības pārstāvjiem, it īpaši tai lielajai daļai, kurai ir bērni, uzzinot, ka deputātam I.Parādniekam piederošajā bērnudārzā bērniem tiek demonstrēti ieroči? Radīsies priekšstats kā par ekstrēmu vai pat bezatbildīgu cilvēku. Kaut arī  valsts bērnudārzos, kas nav saistīti ar deputātiem, ik pa laikam notiek zemessargu un jaunsargu viesošanās, arī ar ieročiem. Viens piemērs šeit. Sk. 15. u.c. attēlus. Te tas pasniegts kā pozitīvā ziņa, kā aizsardzības nozares pārstāvju aktivitātes Lāčplēša dienas pasākumos, lai iepazīstinātu bērnus ar šo nozari, piesaistītu nākamos jaunsargus un zemessargus. Domāju lieki skaidrot, kāpēc par to neviens nesūdzas un neraksta nosodošu rakstus presē…

Kā mēdz reaģēt uz ad-hominem?

Ja viedokļa izteicēja personība ir oponentiem/am zināma, viņš jau iepriekš var paredzēt oponentu ad-hominem pārmetumus un jau sākotnēji paust viedokli tādā veidā, lai šādus pārmetumus novērstu. Piemēram, vairāki abortu atbalstītāji sevi pasniedz kā realitātes pārzinātājus, savukārt abortu noliedzējiem pārmet tās nepārzināšanu un to, ka viņi spriedelē par situācijām, kādās paši nav bijuši un, ja būtu bijuši, tad rīkotos pretēji paustajam viedoklim. Droši vien tāpēc arhibīskaps Jānis Vanags,  jau paredzēdams šādus pārmetumus, savu rakstu “Vanags: Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks” portālā diena.lv iesāk ar atklātu stāstu par smago situāciju, kādā bija viņa paša ģimene, kad pieteicās trešais bērns.

Pastāv metode „Ķeriet zagli!” Šo metodi bieži izmanto, lai novērstu uzmanību no sevis. Tajā brīdī, kad kāds, piemēram, uz Jums norāda kā uz nelieti, Jūs ar lielu pārliecību iebļaujaties, ka nelietis īstenībā ir kāds cits, tādējādi novēršot „tautas dusmas” citā virzienā, iegūstot vismaz laiku.” (H.Runga, raksts “Smadzeņu skalošanas metodes” ). Šis kāds cits var būt gan kāds cits, gan oponents – tad uz pārmetumiem var atbildēt pēc “Tu arī” (Tu quoque) – principa, t.i., ka oponents jau nemaz nerīkojas vai nav rīkojies labāk (kaut arī tas bijis pagātnē) un ka pats nemaz nav labāks. Var ņemt vērā seno teicienu par vārdu nesakritību ar darbiem un pateikt- “kā tu vari mācīt citus, ja pats…”  Pat neskatotiet, vai tas notiek tagad, vai bijis pagātnē. “Tu arī” tipa parmetums ir tradicionāls arī interneta komentātāju lokā. Atliek kādam žultaini izteikties pie raksta par kādu populāru personu X, kad drīz vien uzradīsies kāds cits komentētājs, kurš bruks pretī- kas tu pats tāds vispār esi, ne daļu no tā, ko X, neesi sasniedzis, kāds vispār pats izskaties utt. Te jāminarī slavenais Bībeles citāts: “”Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jāņa evaņģ., 8:7)

“Tu arī” darbojas viltus loģika:

A izsaka apgalvojumu B.

A agrāk ir teicis, darījis ko tādu, kas nesaskan ar B.

Tātad viņa apgalvojums B ir nepatiess.

Viltus loģika tā ir tāpēc, ka secinājums neizriet no premisām.

Vājību var pārvērst priekšrocībā . B pārmet A kādu kļūdu vai ko citu un mēs izdarām secinājumu, ka tad tāpēc A ir “sliktais”. Viltus loģika te ir tajā, ka kāda A vājība nenozīmē, ka viņam kādā jautājumā nav taisnība vai arī to, ka viņš šo kļūdu nav labojis un vājību novērsis.

A  šo vājību pārvērš savā priekšrocībā (guvis no tā nepārvērtējamu pieredzi, tas padarījis viņu stiprāku u.tml) un mēs izdarām secinājumu, ka A tomēr ir “labais” (un varbūt pat sliktais ir īstenībā ir B, ja jau atļaujas izteikt šādus pārmetumus)

Piemērs, tam, kā cilvēks atzīst, ka ir kļūdījies un tas viņam līdz ar to liek rīkoties vēl efektīvāk – šeit.

Vai arī – „Partija, kas nav paredzējusi kādu problēmu, var apgalvot, ka netērē laiku plānojot lietas, pirms tās notikušas, jo ir pietiekami elastīga un spēj ātri risināt jebkuru problēmu.” (H.T.Konserva, „Propogandas tehnikas”, 74 lpp.)

Vājība var arī nebūt kļūda, bet  jebkas cits, kas rada negatīvu iespaidu. Vēl viens spilgts piemērs, kas to ilustrē. Par politiķi Aināru Šleseru tika izdota grāmata “Šofera dēls Minhauzens” (autors Lato Lapsa), kurā atklāti arī  fakti par viņa bērnību un vecākiem. Fakti nav visai glaimojoši – viņa tēvs bijis psihiski slims slepkava.  Lapsa manipulē ar to, ka vismaz daļa lasītāju saskatīs sakarības tur, kur tās, iespējams, nav un izdarīs pieņēmumu – ja jau tāds tēvs, tad ko var gaidīt no viņa bērna.  Daļa, protams, saprata, ka tā darbojas viltus loģika un sava veida ad-hominem. Taču pārējiem A.Šlesers noorganizē šādu pasākumu – video. Tur viņš atzīst, ka par tēva noziegumu neko daudz nav zinājis, kā arī parāda sevi kā stipru cilvēku, kas veiksmīgi ticis uz priekšu par spīti grūtajai bērnībai, un to, ka tā patiešām bijusi grūta un ka sāp vel tagad, apliecina ar asarām. Lai būtu vēl emocionālāk, tiek vārdiski vai klātesot iesaistīti arī viņa ģimenes locekļi, kam arī šī grāmata tagad nu nepelnīti sagādājusi papildu nevajadzīgas sāpes. Tā tiek parādīts viņa cilvēciskums un tas, cik viņam ir svarīgas ģimeniskās vērtības. Visbeidzot politiķis paziņo, ka arī par spīti šim uzbrukumam, viņš nesalūzīs (šajā video šī frāze nav, tači ir citā, kur filmēta tā pati preses konference). Tā mēģināts panākt, lai tie, kas lasot par Šlesera bērnību, nodomāja par viņu sliktu, sāktu domāt savādāk, just līdzi, vienlaikus nosodot “nežēlīgo” un “necilvēcīgo” grāmatas autoru.  Uz L.Lapsas viltus loģikas pielietojumu, A.Šlesers atbild ar to pašu – un ne tikai parādot grāmatas autoru negatīvā gaismā, bet arī sevi pozitīvā.

Protams, vājības jeb vājie punkti piemīt ne tikai cilvekiem, bet arī arī dažādām lietām un parādībām un, arī par tām runājot, var trūkumus vērst priekšrocībās.

***

Pagātnē izdarītās kļūdas, ne visai labās personības iezīmes u.tml. nenozīmē, ka cilvēkam nekad nav taisnība. Ja tēvs mācīs dēlu, ka nevajag daudz dzert, viņam visticamāk būs taisnība, neskatoties, ka pats ir vai ir bijis grādīgo dzērienu mīļotājs. Un otrādi –  kādam tomēr var nebūt taisnība,  kaut arī viņš ir labs ģimenes tēvs, prezidents, popzvaigzne, mācītājs vai kāda cita persona, ko uzsakata par autoritāti. Vai arī tāpēc, ka raud jūsu priekšā.

Ad hominem pielietojums ne vienmēr ir kaut kas nosodāms. Kanādiešu akadēmiķis Duglass Neils Valtons (Douglas Neil Walton) uzskatīja, ka dažos gadījumos jautājumi par personas  raksturu, motīviem etc., ir leģitīmi un atbilstoši tēmai, jo tā var atklāt liekulību un darbības, kas ir pretrunā ar šīs personas vārdiem.(No Informal Logic: A Pragmatic Approach. Cambridge University Press. p. 170., 2008 , publicēts vietnē Wikipedia.org). Piemēram, ja zināms, ka kāds žurnālists raksta tendenciozus rakstus, jo ir uzpirkts vai arī ja kāda rīcībai piemīt interešu konflikts.

Vēl – ne katrs uzbrukums personas raksturam, izdarītajam utt. ir “ad-hominem”. Tas ir tieši tad, ja uzbrukums tiek pādāvāts pamatotu petargumentu vietā.  Ne vienmēr pārmetums kādam “ad-hominem” lietošanā ir pamatots. Citreiz šis pārmetums izskan, lai izvairītos no atbildes, uz argumentu atbildot nevis ar pretargumentu, bet “jūs oponējat, jo es jums personīgi nepatīku”, t.i. pretargumenta vietā piedāvājot pārmetumu par personīgu uzbukumu, pat saceļot histēriju – “Mani apmelo!”, “Jūs esat demagogs!” , “Par ko jūs mani turat!” vai tml.

Lai arī neitrāli, saskatāms, ka “ad-hominem” pielietots arī mākslas darbu analizēšanā un vērtēšanā (biogrāfiskās interpretācijas pieeja), kad tās elementus skata nevis kā izrietošus no šī darba iekšējās logikas un konkrētā mākslas veida pamatprincipiem, bet gan saistītus ar mākslinieka personīgo dzīves pieredzi un raksturu.  Taču biogrāfiskā nav vienīgā interpretācijas pieeja.