Archive for the ‘Avota (ne)autoritāte’ Category

Kategorija – avota (ne)autoritāte

Kad mēģinam kādu par kaut ko pārliecināt, tas var neizdoties – viņš var tam neticēt vai vienkārši neņemt vērā. Tāpēc viens no paņēmieniem, kā radīt vēlamo iespaidu, ir atsaukšanās uz noteiktu informācijas avotu (iem), turklāt atlasītiem(am) tā, lai tie (tas) būtu tieši tie vai tas avoti(s), kas atbalstītu vēlamo viedokli. Lai pārliecinātu, protams, efektīvāk būs, ja šim avotam piemīt zināma autoritāte vai arī kādas citas īpašības, kas padara viņa pausto informāciju īpaši vērā ņemamu.  Savukārt, lai noniecinātu kāda viedokli, jāatrod, vai viedokļa paudēja avotam (ja viņš uz tādu atsaucas) piemīt kas tāds, kas liek viņa viedokli citiem neņemt vērā, kaut arī pats par sevi tas ir patiess. Piemēram, var pateikt, ka pētījums, uz ko viņš atsaucas, ir novecojis un sen ir radušies jauni, precīzāki.

Avotus var iedalīt pēc to veida

– personas

– citi: gan rakstiski (enciklopēdijas, dokumenti, likumi u.c.), gan ne (baumas, tradīcijas u.c.). Kaut arī to radīšana nav notikusi bez cilvēkiem, tomēr atšķirībā no tā, kad notiek atsaukšanās uz konkrētu personu kā autoritāti, šeit personu konkretizēšanai nav nozīmes.

Raksti par šo tēmu ir   kategorijā  pie viltus/melīgās loģikas, jo balstās uz melīgu pieņēmumu, ka kaut kas ir patiess tikai tāpēc, ka to apstiprina, pauž konkrēts avots, vai arī otrādi- nav patiess tikai tāpēc, ka to pauž kāds avots.

Ad-hominem

 Šī tēma ievietota zem kategrijas “Avota (ne)autoritāte”, jo skar  cilvēka īpašības, kas padara viņa teikto vai nu vērā ņemamu vai noniecināmu. T.i. , vai viņš ir pietiekami autoritatīvs, lai paustu attiecīgo viedokli. Arī zem tēmas par novirzīšanos un izvairīšanos – kāpēc tā, lasiet tālāk…

Ad-hominem – tulkojumā no latīņu valods nozīmē “pret personu”, “pret cilvēku”. Tas ir arguments, kas vēršas pret konkrēto personu personīgi tā vietā, lai vērstos pret šīs personas izteikto argumentu.  T.i., tiek pārmests:

  • izglītības, informētības vai kādas konkrētas pieredzes trūkums (“Kā gan tu vari spriest par Dieva eksistenci, ja vispār neesi pabeidzis pat vidusskolu?”; “ko gan Tu vari zināt par modi, ja pat nevari nopirkt jaunas kurpes”;  “Kā jūs variet zināt, ja nebijāt pats klāt?”  ). Nereti TV debatēs var vērot, kā oponenti viens otru apvaino neinformētībā, nekompetencē, neizglītotībā, lai neitralizētu viņa paustā viedokļa ietekmi uz skatītājiem, kaut arī tas būtu patiess. Pirms šādiem apvainojumiem var nostādīt oponentu neērtā situācijā, sakot “zinātnieki pierādījuši…”, “Tas bija publicēts…”, “Jūs droši vien zināt/esat lasījis….” un priecājoties, ka oponents atzīst, ka viņš to nav darījis, tādējādi jūtoties kā nepietiekami kompetents. Tā pat var panākt piekrišanu nepatiesiem argumentiem, ja cilvēks apliecina, ka viņš ir lietas kursā, kaut arī nav.  Bet tas nav labākais risinājums. Var mēģināt pārmest, ka sarunbiedrs, kaut ko jauc un prasīt pierādījumus. Var  likt saprast, ka mūsdienās ir tādos daudzumus pieejama  informācija, ka viens cilvēks nevar zināt tieši to pašu, ko otrs, pat, ja zināšanas skar tikai kādu konkrētu jomu. Tiesa gan, ne vienmēr pārmetums par kādas pieredzes neesamību būs nepelnīts, piemēram, kad kāds izsakās par literāru darbu, ko nav lasījis, vai izrādi, ko nav redzējis.
  • vecums (saistīts ar jau minēto pieredzes trūkumu). Ar frāzēm “puisīt”, “meitenīt”, “jaunkundz” gados vecākais var izcelt savu pārākumu un noniecināt gados jauna cilvēka viedokli. Te savu lomu nospēlē cilvēka izskats –  solīds kungs vai kundze pret jaunieti. Jā, gados vecākam pieredzes ir vairāk, taču tas nenozīmē, ka tikai tāpēc viņam taisnība. Blogeris Skribents007 sava bloga rakstā “Jaunākā žurnāla Latvju Teksti Nr.8/Vasara 2012 analīze” dramaturga Jāņa Baloža veikumu mēģina noniecināt sakot, ka “būtībā zaļš puika bez dzīves pieredzes mēģina par šo pašu maz zināmo dzīvi rakstīt”. Māris Ruks rakstā portālā delfi.lv “Par neslavas celšanu mācītājam Kārlim Zuikam” kā argumentu tam, ka nevajadzētu apsūdzēt min apsūdzētā cienījamo vecumu, arī fakts, ka šis sirmasis kungs ir mācītājs, nav mazsvarīgs.
  • rakstura sliktās īpašības, izskats, dzimums (“Ko gan šī var zināt par mašīnu labošanu, viņa taču ir sieviete”);
  • situācija, apstākļi, kas nemaz neļauj cilvēkam teikt ko citu (“Protams, ka jūs nosodat abortus. Jūs taču esat priesteris”; arī situācijas, kad kāds pauž konkrētu viedokli, jo viņam par to samaksāts); te jāmin arī interešu konflikts, personīga ieinteresētība (lai apšaubītu dažu politiķu uzticamību, plašsaziņas līdzekļos nereti parādās publikācijas par viņu milzīgajiem parādiem, tā liekot domāt, ka viņi politikā patiesībā iesaistās tikai savtīgu interešu vadīti. Piemēram, kādu iespaidu par tāgalveno varoni radīs šāda veida raksts portālā pietiek.com “Jaunais „politiskais” Ceļu pārvaldes vadītājs – nevis veiksmīgs, bet paputējis uzņēmējs” ); Sk. arī šo LTV ziņu dienesta video, kurā politķis A.Šķēle izvairās atbildēt uz konkrētiem žurnālistu jautājumiem, aizbildinoties, ka konkrētie dokumenti par viņa iepriekšējo darbību parādājušies tagad, jo ir priekšvēlēšanu laiks.
  • pagātne, t.sk. neizdarības, kļūdas, piem., kriminālā pagātne.  Pret kādu cilvēku var izmantot viņa agrāk, sacīto darīto, it īpaši, ja tas nesaskan ar šī brīža uzskatiem.
  • personīgās dzīves īpatnības (Piemēram,  fakts, ka premjeram V.Dombrovskim un minstram A.Vilkam nav bērnu, dažiem ļauj spriest, ka viņi nav kompetenti un tiesīgi izteikties par demogrāfijas uzlabošanas lietām; deputātam I.Parādniekam tiek pārmesta divsievība, kā arī to, kādas izvirtības no viņa datora skatītas internetā.  Tas ļauj “nolikt pie vietas” jebkuru šīs politiķa iniciatīvu, lai cik laba tā nebūtu. Piemēram, komentētāja Mjau teksts “Ne jau Parādnieks ir tas, kurš var kaut ko noteikt demogrāfijas jautājumā. Lai ievieš kārtību savā harēmā vispirms un tad , lai lien uz tribīnes.” (raksts portālā tvnet.lv “Vairākas NVO pārtrauc darbību «abortu jautājuma» darba grupā” šeit);
  • Materiālais stāvoklis. Agumentum ad crumenam jeb maka arguments- apgalvojums patiess, jo apgalvotājs bagāts, vai arī- nepatiess, jo apgalvotājs ir nabadzīgs. Piemēram, – “ja tu esi tik gudrs, kādēļ neesi bagāts?”. Savukārt argumentum ad lazarum melīgums ir tajā, ka tiek apgalvots, ka arguments patiess tikai tāpēc, ka apgalvotājs ir nabadzīgs. Vai arī nepatiess, jo apgalvotājs ir bagāts. Piemēram, var kritizēt kādus likuma grozījumus, jo tos virza turīgi ļaudis. Vai arī –  ko gan par tautas patieso dzīvi var zināt elites pārstāvji, kas sēž uz zelta podiem un brauc tikai automašīnās ar tumšiem logiem. Tāpat var runāt par nabadzības saistīšanu ar pozitīvajām morālajam īpašībām, vai tieši otrādi, to saistīt tieši ar turīgumu. Līdzīgi ar apgalvojumu, ka kāda prece vai pakalpojums ir  labāks, tikai tāpēc ka dārgāks. Un otrādi- vai būs liels pieprasījums pēc tā, kas tiek piedāvats bez maksas. Sk. šo rakstu “Pasaulslavenam vijolniekam stacijā saziedo vien 32 dolārus” portālā kasjauns.lv.
  • U.c.

Pārmetumi varbūt saistīti nevis ar pašu personu konkrēti, bet ar viņa dzīvesbiedru, bērniem u.c. tuviem cilvēkiem, tādējādi pat pieprasot atbildību par lietām, par kurām  šis cilvēks bieži vien nav atbildīgs.

Tādi pārmetumi sekmē novirzīšanos no tēmas, jo tam, kuram tiek uzbrukts, jūt nepieciešamību sevi aizstāvēt. Savukārt uzbrucējs šādi izvairījies no atbildes, ja vien viņam, kas jautāts.

Viltus loģika te darbojas šādi:

– Persona A izsaka apgalvojumu B;

– Persona C uzbrūk kādai personas A rakstura īpašībai, darbībai, vai apstākļiem, kādos tā atrodas;

– Tātad A apgalvojums ir nepatiess.

Vajadzības gadījumā var tikt izmanti vērtējumu izsakoši vārdi, lai izceltu konkrētās personas pozitīvās īpašības un sasniegumus, piemēram, „slavenais mecenāts, vairākus valsts apbalvojumus saņēmušais ….”.  Tikpat labi, lai noniecinātu kādu viedokli, par šo pašu personu var teikt ko negatīvu – „smagos noziegumos apsūdzētais, krāpšanas shēmās iesaistītais” utt.

Līdzība un asociācijas. Noniecināt cita viedokli var, pasakot, ka tas ir tas pats, ko paudusi kādu neslavu izpelnījusies persona. Piemēram, “jā, kā tad, Hitlers arī tāpat uzskatīja”. Šāda veida arguments formējas šādi:

  1. Avots A izsaka apgalvojumu B.
  2. Grupa G, kas uztvērējam saistās ar kaut ko negatīvu, arī izsaka apgalvojumu B.
  3. Līdz ar to avotu A uztvērējs sāk asociēt ar grupu G un viņam sāk veidoties negatīvs viedoklis par apgalvojumu B.

Citreiz pietiek pateikt, ka kāds “ir ticies”, “ir saistība”, “ir radinieks” kādai personai, par ko ir vispārējs negatīvs viedoklis. Vai arī – negatīvais viedoklis ir šim pašam cilvēkam par to personu, ar kuru, kā atklājas, viņš tomēr ir ticies.  Noder bilde vai cits pierādījums, kurā viņš redzams kopā ar konkrēto cilvēku. Piemēram, pēc krievu valodu propogandējoša klipa parādīšanās, portālos parādījās šāds virsraksts „Osipova un Lindermana “patriotiskā” klipa režisors uzņem arī pornofilmas”. Kaut arī rakstā runa nav par nelikumībām vai sliktu režisora veikumu, tomēr saskatāma tendence radīt par klipa   (ko arī, protams, labi var paanalizēt kā propagandas materiālu) veidotājiem negatīvu iespaidu. Vai atceramies politisko oponentus Zatleru un Šleseru pie viena galdiņa? Raksts šeit.  Te jārunā par tādu cilvēka uztveres īpatnību kā elementu grupēšanas likums, kas  nosaka to, ka tuvāk esošus tēlus, objektus mēs uztversim kā kopumu, t.i. tas pieļauj to, ka varam saskatīt saistību tur, kur tās nav- starp dažādiem cilvēkiem, objektiem, parādībām. Lai parādītu sevi no labās puses, var arī akcentēt saistību ar kaut ko pozitīvu. Sk. šo rakstu portālā diena.lv. Rīgas mērs N.Ušakovs 2011.gadā tiek pieķerts sarakstoties ar Krievijas pārstāvi, kas pirms diviem gadiem bijis aizturēts par spiegošanu. Neatkarīgi no sarakstes satura, izlasot šādu ziņu, cilvēks automātiski sasaista mēru ar kaut ko negatīvu. Lai tam pretotos, Ušakovs paziņo, ka sarakste bijusi saistīta ar jauniešu konferenci pirms dažiem gadiem, kas savukārt saistīta arī ar ASV vēstniecību, tā liekot mums domāt, ka jau jau jauniešu pasākums un ASV, tad nekas tāds ļoti slikts Latvijai tur nevar būt. Cits piemērs: kādas asociācijas radīsies sabiedrības pārstāvjiem, it īpaši tai lielajai daļai, kurai ir bērni, uzzinot, ka deputātam I.Parādniekam piederošajā bērnudārzā bērniem tiek demonstrēti ieroči? Radīsies priekšstats kā par ekstrēmu vai pat bezatbildīgu cilvēku. Kaut arī  valsts bērnudārzos, kas nav saistīti ar deputātiem, ik pa laikam notiek zemessargu un jaunsargu viesošanās, arī ar ieročiem. Viens piemērs šeit. Sk. 15. u.c. attēlus. Te tas pasniegts kā pozitīvā ziņa, kā aizsardzības nozares pārstāvju aktivitātes Lāčplēša dienas pasākumos, lai iepazīstinātu bērnus ar šo nozari, piesaistītu nākamos jaunsargus un zemessargus. Domāju lieki skaidrot, kāpēc par to neviens nesūdzas un neraksta nosodošu rakstus presē…

Kā mēdz reaģēt uz ad-hominem?

Ja viedokļa izteicēja personība ir oponentiem/am zināma, viņš jau iepriekš var paredzēt oponentu ad-hominem pārmetumus un jau sākotnēji paust viedokli tādā veidā, lai šādus pārmetumus novērstu. Piemēram, vairāki abortu atbalstītāji sevi pasniedz kā realitātes pārzinātājus, savukārt abortu noliedzējiem pārmet tās nepārzināšanu un to, ka viņi spriedelē par situācijām, kādās paši nav bijuši un, ja būtu bijuši, tad rīkotos pretēji paustajam viedoklim. Droši vien tāpēc arhibīskaps Jānis Vanags,  jau paredzēdams šādus pārmetumus, savu rakstu “Vanags: Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks” portālā diena.lv iesāk ar atklātu stāstu par smago situāciju, kādā bija viņa paša ģimene, kad pieteicās trešais bērns.

Pastāv metode „Ķeriet zagli!” Šo metodi bieži izmanto, lai novērstu uzmanību no sevis. Tajā brīdī, kad kāds, piemēram, uz Jums norāda kā uz nelieti, Jūs ar lielu pārliecību iebļaujaties, ka nelietis īstenībā ir kāds cits, tādējādi novēršot „tautas dusmas” citā virzienā, iegūstot vismaz laiku.” (H.Runga, raksts “Smadzeņu skalošanas metodes” ). Šis kāds cits var būt gan kāds cits, gan oponents – tad uz pārmetumiem var atbildēt pēc “Tu arī” (Tu quoque) – principa, t.i., ka oponents jau nemaz nerīkojas vai nav rīkojies labāk (kaut arī tas bijis pagātnē) un ka pats nemaz nav labāks. Var ņemt vērā seno teicienu par vārdu nesakritību ar darbiem un pateikt- “kā tu vari mācīt citus, ja pats…”  Pat neskatotiet, vai tas notiek tagad, vai bijis pagātnē. “Tu arī” tipa parmetums ir tradicionāls arī interneta komentātāju lokā. Atliek kādam žultaini izteikties pie raksta par kādu populāru personu X, kad drīz vien uzradīsies kāds cits komentētājs, kurš bruks pretī- kas tu pats tāds vispār esi, ne daļu no tā, ko X, neesi sasniedzis, kāds vispār pats izskaties utt. Te jāminarī slavenais Bībeles citāts: “”Kas no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” (Jāņa evaņģ., 8:7)

“Tu arī” darbojas viltus loģika:

A izsaka apgalvojumu B.

A agrāk ir teicis, darījis ko tādu, kas nesaskan ar B.

Tātad viņa apgalvojums B ir nepatiess.

Viltus loģika tā ir tāpēc, ka secinājums neizriet no premisām.

Vājību var pārvērst priekšrocībā . B pārmet A kādu kļūdu vai ko citu un mēs izdarām secinājumu, ka tad tāpēc A ir “sliktais”. Viltus loģika te ir tajā, ka kāda A vājība nenozīmē, ka viņam kādā jautājumā nav taisnība vai arī to, ka viņš šo kļūdu nav labojis un vājību novērsis.

A  šo vājību pārvērš savā priekšrocībā (guvis no tā nepārvērtējamu pieredzi, tas padarījis viņu stiprāku u.tml) un mēs izdarām secinājumu, ka A tomēr ir “labais” (un varbūt pat sliktais ir īstenībā ir B, ja jau atļaujas izteikt šādus pārmetumus)

Piemērs, tam, kā cilvēks atzīst, ka ir kļūdījies un tas viņam līdz ar to liek rīkoties vēl efektīvāk – šeit.

Vai arī – „Partija, kas nav paredzējusi kādu problēmu, var apgalvot, ka netērē laiku plānojot lietas, pirms tās notikušas, jo ir pietiekami elastīga un spēj ātri risināt jebkuru problēmu.” (H.T.Konserva, „Propogandas tehnikas”, 74 lpp.)

Vājība var arī nebūt kļūda, bet  jebkas cits, kas rada negatīvu iespaidu. Vēl viens spilgts piemērs, kas to ilustrē. Par politiķi Aināru Šleseru tika izdota grāmata “Šofera dēls Minhauzens” (autors Lato Lapsa), kurā atklāti arī  fakti par viņa bērnību un vecākiem. Fakti nav visai glaimojoši – viņa tēvs bijis psihiski slims slepkava.  Lapsa manipulē ar to, ka vismaz daļa lasītāju saskatīs sakarības tur, kur tās, iespējams, nav un izdarīs pieņēmumu – ja jau tāds tēvs, tad ko var gaidīt no viņa bērna.  Daļa, protams, saprata, ka tā darbojas viltus loģika un sava veida ad-hominem. Taču pārējiem A.Šlesers noorganizē šādu pasākumu – video. Tur viņš atzīst, ka par tēva noziegumu neko daudz nav zinājis, kā arī parāda sevi kā stipru cilvēku, kas veiksmīgi ticis uz priekšu par spīti grūtajai bērnībai, un to, ka tā patiešām bijusi grūta un ka sāp vel tagad, apliecina ar asarām. Lai būtu vēl emocionālāk, tiek vārdiski vai klātesot iesaistīti arī viņa ģimenes locekļi, kam arī šī grāmata tagad nu nepelnīti sagādājusi papildu nevajadzīgas sāpes. Tā tiek parādīts viņa cilvēciskums un tas, cik viņam ir svarīgas ģimeniskās vērtības. Visbeidzot politiķis paziņo, ka arī par spīti šim uzbrukumam, viņš nesalūzīs (šajā video šī frāze nav, tači ir citā, kur filmēta tā pati preses konference). Tā mēģināts panākt, lai tie, kas lasot par Šlesera bērnību, nodomāja par viņu sliktu, sāktu domāt savādāk, just līdzi, vienlaikus nosodot “nežēlīgo” un “necilvēcīgo” grāmatas autoru.  Uz L.Lapsas viltus loģikas pielietojumu, A.Šlesers atbild ar to pašu – un ne tikai parādot grāmatas autoru negatīvā gaismā, bet arī sevi pozitīvā.

Protams, vājības jeb vājie punkti piemīt ne tikai cilvekiem, bet arī arī dažādām lietām un parādībām un, arī par tām runājot, var trūkumus vērst priekšrocībās.

***

Pagātnē izdarītās kļūdas, ne visai labās personības iezīmes u.tml. nenozīmē, ka cilvēkam nekad nav taisnība. Ja tēvs mācīs dēlu, ka nevajag daudz dzert, viņam visticamāk būs taisnība, neskatoties, ka pats ir vai ir bijis grādīgo dzērienu mīļotājs. Un otrādi –  kādam tomēr var nebūt taisnība,  kaut arī viņš ir labs ģimenes tēvs, prezidents, popzvaigzne, mācītājs vai kāda cita persona, ko uzsakata par autoritāti. Vai arī tāpēc, ka raud jūsu priekšā.

Ad hominem pielietojums ne vienmēr ir kaut kas nosodāms. Kanādiešu akadēmiķis Duglass Neils Valtons (Douglas Neil Walton) uzskatīja, ka dažos gadījumos jautājumi par personas  raksturu, motīviem etc., ir leģitīmi un atbilstoši tēmai, jo tā var atklāt liekulību un darbības, kas ir pretrunā ar šīs personas vārdiem.(No Informal Logic: A Pragmatic Approach. Cambridge University Press. p. 170., 2008 , publicēts vietnē Wikipedia.org). Piemēram, ja zināms, ka kāds žurnālists raksta tendenciozus rakstus, jo ir uzpirkts vai arī ja kāda rīcībai piemīt interešu konflikts.

Vēl – ne katrs uzbrukums personas raksturam, izdarītajam utt. ir “ad-hominem”. Tas ir tieši tad, ja uzbrukums tiek pādāvāts pamatotu petargumentu vietā.  Ne vienmēr pārmetums kādam “ad-hominem” lietošanā ir pamatots. Citreiz šis pārmetums izskan, lai izvairītos no atbildes, uz argumentu atbildot nevis ar pretargumentu, bet “jūs oponējat, jo es jums personīgi nepatīku”, t.i. pretargumenta vietā piedāvājot pārmetumu par personīgu uzbukumu, pat saceļot histēriju – “Mani apmelo!”, “Jūs esat demagogs!” , “Par ko jūs mani turat!” vai tml.

Lai arī neitrāli, saskatāms, ka “ad-hominem” pielietots arī mākslas darbu analizēšanā un vērtēšanā (biogrāfiskās interpretācijas pieeja), kad tās elementus skata nevis kā izrietošus no šī darba iekšējās logikas un konkrētā mākslas veida pamatprincipiem, bet gan saistītus ar mākslinieka personīgo dzīves pieredzi un raksturu.  Taču biogrāfiskā nav vienīgā interpretācijas pieeja.

Informācijas avota izcelšanās

Lai par kaut ko pārliecinātu, var atsaukties ne tikai uz autoritatīvām personām, bet arī  uz konkrētā avota īpašībām:

Kā autoritatīvu avotu var piesaukt kādu pašmāju vai ārzemju plašsaziņas līdzekli. Kaut arī tas nevar būt pārāk uzticams avots, jo tajos paustais var būt tendenciozs. To var pavērts arī otrādi- “Tu to izlasīji internetā? Nu, tad skaidrs… [ ka tas nav jāņem vērā]”.

– Dokumentiem. Tie var būt arī nejauši uzieti, nopludināti, joprojām ir slepeni, mistiskā kārta pazuduši, vairs nepieejami  utt. Tātad tas nozīmē, ka tie var būt reāli eksistējoši, kā arī tikai izdomāti, lai piešķirtu apgalvotajam lielāku ticamību. Grāmatām, kas rakstīti par kādām reāli eksistējošām personām, vēsturi, daudz lielāku ticamību piešķir pievienotas dokumentu kopijas. T.i., ja ir dokuments, tad autors neko nav izdomājis. Kaut arī jāņem vērā, ka ne vienmēr dokumenti 100% precīzi atspoguļo notikušo.

Svētajiem rakstiem. Kristiešu diskusijās  novērots arguments – “Tā rakstīts Bībelē, tatad tā ir”. (Tas gan der kā arguments cilvēkam ar kristīgo pārliecību, savukārt nekristieti šāds arguments tikai nokaitinās vai radīs neizrpatni).

– Kaut kas ir patiess, jo tas ir sens, tātad laika pārbaudīts. T.i. senču gudrība. Vai arī otrādi – teikt, ka kaut kam nav vērtības, jo tas ir novecojis, “tā taču darīja padomju laikā”, var  noniecināt kaut ko, paužot tā patieso izcelšanos – piemēram, nevalkāt laulības gredzenu, jo tas izsenis simblizē važas, kas sievietēm tika uzliktas, lai neaizbēgtu no saviem vīriem. Ja klausās šo Latvijas Kristīgā radio raidījumu var redzēt ticējumu noniecināšanu, pamatojoties uz to, ka tas ir, kas ļoti sens (kaut arī – kristietība ir pietiekami sena, un to izmanto tās pretinieki, paužot viedokli, ka ticēt, kam tādam, ir tāpat kā domāt  “tumsonīgo viduslaiku” līmenī).

– Kaut kas nav patiess, jo nav radies šeit, tātad citos apstākļos, citā sabiedrībā un tieši tāpēc nav šejienei piemērots. T.i., ja kaut kas radies ārzemēs, tas nenozīmē ka labāks. Un otrādi – jaņem vērā tas, ko saka kāds no ārzemēm, it īpaši no kādas attīstītākas valsts.

Likums kā autoritāte. “Likumu neesmu pārkāpis, tātad neesmu noziedznieks” – tā var teikt negodīgs cilvēks, kas pratis apiet likumu. Politiķi nereti kādas savas darbības pamato ar to, ka “toreiz tas bija saskaņā ar likumdošanu”. Taču, kā zināms, laikam ejot, likumi mainās, pilnveidojas.  Vēl vairāk – tos var mainīt pie politiskās varas nonākuši biznesmeņi, lai, vismaz uz to brīdi, piešķirtu saviem darījumiem likumību. Lai kā mums kaut kas liktos amorāli, netaisnīgi, negodīgi, var izrādīties, ka tas tomēr ir likumīgi. Kā piemēram gadījumā ar Latvijas māmiņalgu rekordistu.

–  Paziņu, draugu un paziņu paziņu teiktais. Šim informācijas avotam īpašu “uzticamību” piešķir tas, ka tiek pieņemts, ka cilvēki, izplatot konkrēto informāciju, vadās nevis kādu savtīgu mērķu vai motīvu vadīti, bet tāpēc, lai draudzīgi padalītos savos atklājumos.  Piemēram, ja lasam labu atsauksmi par kādu teātra izrādi presē un kāds draugs mums stāsta pretējo, kam vairāk noticēsim? Publicētais raksts turklāt var būt teātra apmaksāta reklāma vai arī konkrētam teātrim  vai režisoram draudzīga kritiķa viedoklis.  H.Runga savā rakstā “Smadzeņu skalošanas metodes”  min metodi “mediatoru izmantošana” : “lielāko ietekmi uz sabiedrisko viedokli rada nevis plašsaziņas līdzekļi, bet gan sabiedrībā „klīstošie” mīti, baumas un tenkas.” Mūsdienās liela nozīme šādas informācijas pasniegšanai noder mikroblogošanas vietnes, tādas kā Twitter.com, protams, arī sociālie tīkli un cilvēku personīgie blogi, iespēja komentēt rakstus interneta portālos. Ja runā par teātri, recenziju šobrīd uzrakstīt var  jebkurš un publicēt internetā –  savā blogā. Un cilvēki, kas meklēs kaut ko par izrādi, to atradīs un ņems vērā tāpat kā kādā portālā publicētu profesionāla kritiķa viedokli.  Internets dažādu baumu izplatīšanos var sekmēt ar to, ka tajā ir iespējams tās izplatīt anonīmi (kaut gan līdz zināmai robežai). Kaut arī ne-virtuālajā vidē ir iespēja pateikt “paziņa stāstīja”, “neatceros, kurš man to teica…”, tā baumu neapstiprināšanās gadījumā noveļot vainu uz šo “kādu”.

– Attiecībā uz informācijas avotu, it īpaši, ja tas nav reāls, bet izdomāts, ticamības iespaidu var radīt ar citēšanu, tā vietā, lai pateiktu sakāmo saviem vārdiem.

Visi dara tā

Kad rīcību vada motīvs –  visi dara tā, tāpēc mēs arī. T.i. jāņem vērā sabiedrības vai vairākuma viedoklis. Viltus loģika te ir tajā, ka ne jau tikai tāpēc kaut kas ir pareizs vai labs, ka to atbalsta vairākums.  Par eksperimentiem par šo parādību sk. šajā video.  Tas ir biežs paņēmiens reklāmās, kur tiek pateikts: “Visi labi vecāki saviem bērniem pirks…”, “Nevienam nav noslēpums, ka…” , “Visi īsti vīrieši…”. Ja aizdomājas, protams, teikt “visi” būtībā ir meli.

Turklāt vairākumu var viltot. Piemēram, kādas preces vai pakalpojuma vai arī cilvēka popularitāti falsificējot. Var parādīt kadrus, kur cilvēki stumdās un grūstās rindā, lai pie kaut kā tiktu (bet vai tie tiešām ir kadri no konkrētā veikala?). Te iederas arī akcijas, ko veikali organizē, lai šādu pūli sapulcinātu – pirmajiem 100 pircējiem atlaide vai kaut kas par brīvu vai tml. Protams, pūlis tiek nofilmēts un publiskots, lai skatītājs sāktu aizdomāties, kāpēc vienīgi viņš vēl šajā veikalā nav bijis… Var organizēt arī mākslīgu preču aizturēšanu, lai sapulcinātu lielāku pūli.  Arī samazinot kādas preces tirdzniecības punktus, lai pūlis būtu tajās nedaudzajās, kur tirgo. Uz grāmatas vāka var norādīt tā milzīgo metienu vai arī citus datus, kas liek domāt, cik tā ļoti pieprāsīta, kaut arī tā nemaz nav.

Var atsaukties uz notikušām un reāli nenotikušām socioloģiskām aptaujām, kurās „mūsu aptaujātie iedzīvotāji atzina…” (kaut arī tie varbūt bija tikai 3 cilvēki), kā arī uz reitingiem. Var parādīt kadrus ar  īsām intervijām, kur cilvēki kaut ko  slavē – tās var būt inscenētas vai arī atlasītas kā pozitīvākās (vai negatīvākās- pēc vajadzībs) no intervijām, kur pausti dažādi viedokļi.  Jāņem vērā, ka arī reālās aptaujās, lai panāktu aptaujātājiem vēlamo rezultātu, var tikt aptaujāta  tikai kāda konkrēta auditorija, kuras viedokli daudz maz var prognozēt. Tajās mēdz būt arī ierobežoti atbilžu varianti, piemēram- kuru jūs gribētu par premjeru: Urbanoviču vai Dombrovski? Vairāk par to lasiet šeit.  Varam tikai minēt, vai tas ir vai nav saisīts ar vēlēšanu rezultātiem. Arī dažādi topi (dziesmu, seksīgāko vīriešu, sieviešu, sportistu) var tikt organizēti mākslīgi – piemēram, izvēloties ļoti ierobežotu kandidātu vai arī aptaujājamo skaitu. Mērķis- reklamēt kādu mazpazīstamu aktieri, mūziķi, preci u.c..

Te var runāt arī par tradīciju spēku, kas liek teikt „mēs vienmēr esam tā darījuši, domājuši un tas palīdzējis mūsu tautai izdzīvot” utt. utjpr. Bet vai  vienmēr tieši tas?

Tāpat ar pieredzes smelšanos no citām valstīm – ja attīstītākās valstīs dara tā, tātad mums arī tā jāmēģina un uz to jātiecas. Taču jāņem vērā, ka  citās valstīs ir cits iedzīvotāju skaits un sastāvs, klimats, ģeogrāfiskais novietojums, vēsture, citreiz arī reliģija, tradīcijas un mentalitāte u.c. , kas padara tur radīto pat pavisam nepiemērotu Latvijai.

Efektīvi ir arī komentāri. Piemēram, dažādos portālos pie kāda raksta, it īpaši, kad daļu no tiem raksta apmaksāti komentētāji ar dažādiem segvādiem, tā radot maldīgu iespaidu par it kā “sabiedrības” viedokli.  Turpinot par internetu – arī sociālajos tīklos lielu sekotāju pūli var sapulcināt mākslīgi, par to vairāk tvnet.lv rakstā “Ušakova «olugalvas» jeb kā notiek manipulācija ar tautu sociālajos tīklos“.

Gustavs Lebons savā grāmatā “Pūļa psiholoģija” raksta par tādu parādību kā kolektīvās halucinācijas. Viņš min arī vēstures faktus, kas apliecina šo parādību (10.lpp). Tālāk viņš raksta par pūļa liecību neuzticamību un maldīgumu. “..kolektīvā novērošana ir viskļūdīgākā un visbiežāk nav nekas vairāk, kā viena indivīda ilūzija, kas iedvesmas un infekcijas ceļā izplatîīusies starp citiem pūlī sanākušiem indivīdiem.Varētu tādus faktus minēt lîdz bezgalībai, un tie visi rādīs ar kādu neuzticību jāskatās uz pūļa liecībām.(..) Visapšaubāmākie ir tieši tie notikumi, kurus redzējuši ļoti daudzi cilvēki.” (11.lpp). Lebons raksta arī par gadījumiem, kad teātra direktori atraida kādu lugu, tā kaut kur tiek uzvest aun gūst labus panākumus. “..bieži, izlasot kādu lugu, nekādi nav iespējams saprast, kā tādai lugai varēja būt panākumi. Kad tādas lugas aiznes teātru direktoriem, ļoti bieži viņi pasš šaubās, vai panākumi būs, jo spriest par lugu, no šo panākumu viedokļa, viņi varētu tikai, pārvērsdamies par pūli.” (12.lpp).

Tēma saistīta ar tēmu atkārtošana.

Aculiecinieki

Aculiecinieku liecības plašsaziņas līdzekļos, reklāmās, inscenēti „zvani uz studiju” , “lasītāju”, “skatītāju” vēstules u.c. Aculiecinieki, vēstuļu rakstītāji, un atsauksmju sniedzēji u.c. var būt arī viltoti. Piemēram, reliģiska organizācija “Om Tat Sat” reklāmās izmantojusi neeksistējošu personu atsauksmes. “..par vēdisko semināru “Ideāla figūra mēneša laikā neskaitot kalorijas” tika ietverta personas “Jana Ozoliņa (41) Advokāte” atsauksme, taču Latvijas zvērināto advokātu sarakstā šāda persona nav atrodama. Arī reliģiskā organizācija “Om Tat Sat” nesniedza PTAC pierādījumus par to, ka šāda persona reāli eksistē un ir sniegusi attiecīgas atsauksmes. Turklāt tika konstatēts, ka dažviet reklāmās viens un tas pats cilvēks stāsta par vienu un to pašu gadījumu, minot atšķirīgas personas kā attiecīgo semināru vadītājus vai arī atšķirīgas personas stāsta identisku stāstījumu.” (Pilns raksta teksts šeit).

Protams, aculiecinieki un atsauksmju sniedzēji var būt arī reālas personas un paust savas patiesās domas, taču var gadīties, ka viņu atsauksmes ir atlasītas vienpusēji, t.i., tikai tās, kas atbalsta vēlamo viedokli. Tas saistīts ar tēmu – informācijas vienpusība.

Ne vienmēr mēs arī zinam, kādi motīvi viņus vada un līdz ar to, vai var būt, ka viņu sniegtā liecība ir nepatiesa. Varbūt viņiem ir samaksāts.

Šeit nonākam pie populāru cilvēku izmantošanas. Šāda veida aculiecinieku stāstītais būs īpaši vērtīgs, jo nostrādās viņu popularitāte.

Reklāmās bieži izmantots paņēmiens, kad kāda visiem zināma publiska persona uzdodas par kādas preces vai pakalpojuma lietotāju un ir visnotaļ ar to apmierināts. Bieži vien šis paņēmiens saistīts ar slēptu reklāmu: „Narkobiznesa pārstāvji ir ieinteresēti, lai iespējami biežāk medijos publicētu materiālus par slaveniem cilvēkiem, kas lieto narkotikas. Tādējādi daudzu cilvēku zemapziņā notiek it kā narkotiku legalizācija. Ja jau slaveni, bagāti un veiksmīgi cilvēki lieto narkotikas, tad nekas slikts tas nav – tas ir stilīgi. Runā arī, ka narkobiznesa haizivis labprāt sponsorē un reklamē rokgrupas, kuru publiskā imidža un ideoloģijas neatņemama sastāvdaļa ir narkotikas. Pat vēl vairāk – narkotiku tirgoņi algojot menedžerus, kas rada šādas grupas un popularizē tās jaunatnes vidū.” (A.Bernāts, raksts portālā Kasjauns.lv  – “Kā ar reklāmām mums skalo smadzenes” ). Piemērs, tepat Latvijā, raksts portālā Puaro.lv  – “Arī Latvijā sabiedrībā zināmi cilvēki šad tad uzpīpē zālīti” . Te var minēt arī t.s. produktu izvietošanu skatītāju iemīļotos raidījumos un seriālos.  Populārus cilvēkus citēt vai arī citādi atsaukties uz viņu teikto var arī dažādās diskusijās, sarunās, lai padarītu savu viedokli vērā ņemamāku.  To manipulatori mēdz darīt arī melojot – piedēvējot kādai slavenībai to, ka viņš nemaz nav teicis. Sarunbiedram būs grūti pierādīt, ka tas nav šī cilvēka izteiciens. Var izlavierēt, pasakot arī šādi “Neatceros, kurš ir teicis”, liekot nojaust, ka tā noteikti ir kāda ievērojama persona.

Personas, ko nevar neņemt vērā

Viedoklis var tikt pasniegts kā pareizais tāpēc, ka tā paudējs ir persona, kam piemīt zināma autoritāte: viņam ir attiecīga izglītība vai pieredze, statuss sabiedrībā vai pozitīvas morālās vai citas īpašības, piemīt kāds īpašs talants. Piemēram, ja kaut ko saka cilvēks, kas ir godīgs, nekad nav melojis utt. Viltus loģika parādās tajā, ka kaut kas tiek pasniegts kā patiess tikai tāpēc, ka to sacījis kāds cilvēks.

Eksperta viedoklis. Jāatceras gan, ka savas nozares speciālisti var būt uzpirkti, iesaistīti kādās politiskās organizācijās utt, tāpēc pauž tai labvēlīgu viedokli, saprotot, ka viņu teiktais tiks nopietni ņemts vērā, jo viņi taču ir eksperti.  Eksperti mēdz būt arī anonīmi – „kā informēja kāda kompteneta un notikumos iesaistīta (vai „tuvu stāvoša”) persona, kas savu vārdu atklāt nevēlējās…”.  Ja anonimitātes iemesls turklāt vēl ir tas, ka šis informācijas sniedzējs saskata sev kādus draudus, tad vēl jo vairāk mums nav ne mazākās iespējas pārliecināties par to, vai šāda veida “eksperts”  ir reāli eksistējošs vai nav. Lai izceltu paša teiktā patiesumu, kāds arī par sevi var pateikt: „Kopš saņēmu doktora grādu… “, “Esmu pētījis šo jautājumu….”. Savu sakāmo zinātniskāku un pamatotāku var padarīt arī izmantotjot grafikus, skaitļus utt. Par to vairāk tēmā informācijas vienpusība.

Vēl var pateikt, ka arī agrāk domājis kā oponents, bet tagad “tas ir noiets etaps un…” , līdz ar to publika manipulatoru uztvers kā intelektuāli pārāku un ne tik iesīkstējušu kādos uzskatos nekā viņa oponentu.

Var mēģināt uzminēt oponenta argumentus, tos nosaucot un uzreiz atspēkojot.

Jānis Vanags portāla diena.lv rakstā “Vanags: Abortā netiek likvidēts audzējs, bet iznīcināts cilvēks” saka: “..postmodernajā paradigmā, kas neatzīst, ka patiesība vispār varētu būt objektīva, ekspertu loma bieži nav rādīt patieso ainu, bet panākt kādas politiskas, ekonomiskas vai ideoloģiskas programmas īstenošanu. Kad Latvijai vajadzēja atcelt nāves sodu, lai iestātos Eiropas savienībā, eksperti klāstīja, ka sodu stingrība neietekmē noziedzības līmeni. Kad vajadzēja samazināt avāriju skaitu uz ceļiem, eksperti ieteica stingrākus sodus un vēl stingrākus sodus. Izrādījās, ka tie darbojas gan. Vieni un tie paši mediji izplatīja pretējas atziņas. Skaidrs, ka “sen pierādītās patiesības” sekmē pro-choice ideoloģijas programmu un nešaubos, ka tās ir balstītas uz nopietniem pētījumiem. Kad pie Jēkabpils gribēja celt celulozes fabriku, tika zinātniski pamatots tās neizteicamais labums Daugavas ekosistēmai. Es drīzāk aicinu ieklausīties katram sevī.”                

Nereti lasāmi teikumi, ka „zinātnieki atklājuši, ka/iesaka…” . Vēl labāk, ja tie ir ārzemju pētnieki, pat ar konkrētiem vārdiem, jo tad lasītājam, skatītājam, klausītājam ir diezgan neiespējami, vismaz uzreiz, pārbaudīt, vai tādi vispār  ir un vai patiešām ir atzīti eksperti tieši konkrētajā jomā. Arī, ja ir, tad šiem zinātniekiem ir diezgan maza iespēja pieķert latviski rakstošu plašsaziņas līdzekli gadījumā, ja viņu teiktais sagrozīts pat tiktāl, ka pateikts tiek kaut kas cits. Zinātnieku viedoklis nereti pielietots reklāmās, kad, piemēram, kāda produkta priekšrocības un nepieciešamība tiek pamatota ar it kā veiktiem pētījumiem. Taču ne vienmēr atsaukšanās uz zinātniekiem nozīmē manipulāciju. Rakstot zinātnisku darbu, bez tā neiztikt. Manipulācijas sāksies tur, ja no citu pētījumiem informācija tiks atlasīta tendenciozi, arī izraujot no konteksta, sagrozīta. Vēl vairāk – tad, ja tiks piesaukti zinātnieki, kas nemaz neeksistē vai arī eksistējošu zinātnieku neesoši darbi un izteikumi. Kā piemēram, šajā gadījumā, kad Kremļa propaganda ziņās esot izmantojusi neeksistējošu “vācu profesoru”. Raksts par šo gadījumu vietnē sargs.lv .  Savukārt,  skarot tādu ietekmīgu tēmu kā vēlmi iepatikties citiem, šajā gadījumā ar izskatu, interesanti būs izlasīt L.Curikas bloga rakstu “Kā gatavoties pludmales sezonai“.

Manipulējot ar citiem individuālā līmenī, ne vienmēr nepieciešams vispāratzīta autoritāte. Pietiek ar konkrētam cilvēkam autoritatīvu personu: skolotāja, priekšnieks, mamma, mācītājs teica, ka tev jadara tas un tas… Ir uzņēmumi, kas dod priekšroku savu preču tirgošanai ne tik daudz veikalos, kā caur paziņām, draugiem, kolēģiem. Jo apzinās, ka potenciālajam pircējam būs grūtāk atteikt pazīstamam, turklāt arī būs lielāka uzticēšanas, vēl jo vairāk, ja šāds pārdevējs (kā mēdz teikt ” izplatītājs”) apgalvo, ka preci lieto pats un draudzīgi dalās pozitīvajā pieredzē.

Lai nostiprinātu savu paštēlu kā par taisnīgu, atklātu un objektīvu personu, manipulators var paslavēt kādu niecīgu lietu, ko oponents izdarījis, lai pēc tam uzbruktu par citām, svarīgākām lietām. To var izmantot arī ne tikai kādam uzbrūkot, bet arī sakot, ka „es neliekuļošu sakot, ka…”,  “es jums godīgi/atklāti pasaku” utt. Kā arī – atzīt savu neveiksmi, tā radot iespaidu, ka ir godīgs un neko nemaz nemēģina slēpt. Un tad seko teikums, kas sākas ar BET… , kas iezīmē risinājuma iespējas. Kad tiek pārmests kļūdainums kādā tekstā, atbilde var skanēt šādi: “Jā, patiešām. Esmu pāris vietās pieļāvis nenozīmīgas gramatiskas kļūdas…”

Parakstu viltošana. Piemēram, ja uz dokumenta nepieciešami vairāku personu paraksti, bet viņi nevēlas parakstīt. Rīkojoties ātri, lai viņi nevarētu sazvanīties, pirms paraksta, var iedot katram parakstīt dokumentu ar viltotiem pārējo parakstiem, tā radot iespaidu, ka pārējie piekrituši un viņa iebildumam vairs nav jēgas. Pēctam, lai dabūtu visus parakstus kā īstos, var dot dokumentu secīgi šiem cilvēkiem parakstīt vēlreiz, skaidrojot, ka bijusi kļūda vai dokuments nejauši bojāts. Arī tad katrs parakstīs, domājot, ka ja jau citi vienreiz parakstījuši, tad darīs to vēl.