Archive for the ‘Melīgā/viltus loģika’ Category

Kategorija – sakarības, kur to nav

Sakarību saskatīšana tur, kur to nav, saistīta ar cilvēku uztveres pamatlikumībām, par kurām  savā grāmatā „Masu apziņas manipulācija” (Klubs 415 – 2006) raksta Jānis Sils:

  1. „Figūras un fona likums, kas nosaka, ka daļu no redzamā uztveram kā vienotu tēlu, kamēr pārējais it kā „atkāpjas” fonā;
  2. Papildināšanas likums – tieksme fragmentu papildināt līdz veselumam (piemēram: „kas citam bedri rok”- lasot jau rodas vēlme pabeigt sakāmvārdu ar „pats tajā iekrīt”);
  3. Elementu grupēšanas likums – nosaka to, ka tuvāk esošus tēlus mēs uztversim kā kopumu;
  4. Līdzības likums – liek mums līdzīgus tēlus uztvert kā savstarpēji saistītus (piemēram, šīs figūras uztversim kā vienotu rindu, nevis vairāku figūru virkni: < <  < <  < < );
  5. Pregnances likums- tieksme jauno skaidrot ar iepriekš pazīstamo (sešstūru virknes attēlu lielākā daļa cilvēku sauks par bišu šūnām, nevis sešstūriem);” (J.Sils „Masu apziņas manipulācija”, Klubs 415-2006, 12.-13.lpp).

Gustavs Lebons savā grāmatā “Pūļa psiholoģija” raksta Dažādu jēdzienu asociācija, kuriem tikai šķietama sakarība, un atsevišķu gadījumu tūlītēja ģeneralizēšana, tādas ir pūļa sapratnes raksturīgās pazīmes. Tā arvien mēdz argumentēt ļaudis, kas pūli prot valdīt, un tas ir vienīgais argumentācijas veids, kas var pūli iespaidot. Loģisku spriedumu sakarība pūlim pavisam nesaprotama.” (15.lpp.)

Advertisements

Melīga konversija

Propagandists sāks ar patiesu apgalvojumu un nobeigs ar tādu, kas tāds nav. Cilvēks, kurš pauž viedokli, ka visi komunisti ir ateisti, un turpina, ka līdz ar to visi ateisti ir komunisti, demonstrē šo tehniku”( H.T.Konserva „Propagandas tehnikas” 5.lpp)

Kateogorija – kad kaut kas tiek noklusēts

Pamēģiniet par kādu notikumu pastāstīt, maksimāli detalizēti to aprakstot. Kaut kas tiks piemirsts, kaut kas liekas vienkārši nesvarīgs, tas izrādīsies neiespējami… Taču tas bieži vien notiek ne dēļ apzinātas vēlmes kaut ko noklusēt. Tā tas ir gadījumos, kads kāds cenšas ar mums manipulēt.

“Bieži vien propaganda nespēj mums pateikt, KĀ DOMĀT, tajā brīdī tiek pielietots šis gadījums, lai pateiktu mums, PAR KO DOMĀT. Tas notiek, rūpīgi atsijājot faktus, par kuriem stāstīt un saliekot nepieciešamos uzsvarus, viešot šaubu vai aizdomu ēnas par attiecīgo notikumu/objektu.” (H.Rungas raksts “Smadzeņu skalošanas metodes” )

Manipulatoram šajā gadījumā nevar pārmest melus, jo viņš var izmantot faktus, kas ir pilnībā patiesi.  Var izlaist faktus tā, lai uztvērējs pats secinātu to, kas it kā ir “acīmredzams”.

Pēc kāda principa izpaužamie fakti var tikt atlasīti? Tā, lai iedarbotos gan uz cilvēka prātu (viņš izdarīs secinājumus, neapzinoties, ka fakti piespēlēti tā, lai šie secinājumi būtu nepatiesi), gan uz cilvēka emocijām (sk. sadaļu iedarbošanās uz cilvēka izturēšanās īpatnībam, piemēram tekstus par bailēm, līdzjūtību u.tml.).

Skaitļi un grafiki

Ar tiem var manipulēt vai veiksmīgi tādā ziņā, ka tiek panākts paustā pamatotības efekts. T.i., nevis “pliks” apgalvojums par kaut ko, bet konkrēti skaitļi.

Lieli un mazi cipari

Piemēram, žurnālu abonējuši tik un tik tūkstoši, kas kādai auditorijai var šķist liels skaitlis, taču realitātē nav nekas īpašs.

Pie šī jautājuma atkal jāapskata Gustava Lebona teiktais. Grāmatā “Pūļa psiholoģija” viņš (16.lpp.) raksta par fenomenu, kādēļ reizēm mazāki cipari atstāj lielāki iespaidu nekā lieli. Piemēram, kādā notikumā bojā gājuši skaits daudz mazāks kā citur, bet uz sabiedrību lielāku iespaidu rada pirmais. Kāpēc? Svarīga, protams,ir šo bojā gājušo atrašanās vienuviet. Piemēram, ja ņem cilvēku skaitu, kas iet bojā gada laikā, noslīkstot kuģiem, laivām u.tml. un ja tas ir daudz lielāks kā cilvēku skaits, kas aizietbojā, grimstot “Titānikam”.   Svarīga arī bojā gājušo atrašanās publiskā vietā.

Procenti

Mēdz būt gadījumi, kad izdevīgāk ir minēt procentus nevis konkrētus skaitļus, vai arī otrādi. H.T.Konserva (Henry T. Conserva) grāmatā „Propogandas tehnikas” min piemēru ar procentiem: Valsts A 1998.g. saražojusi 1 telefonu, 1999.g. – 2 , tātad pieaugums ir par 100 %, savukārt valsts B 1998.g.- 100 000 telefoni, 1999.g. – 125 000 telefoni, tātad pieaugums 25%  (34. lpp).

Spilgts piemērs ir arī šis raksts , kas parādījās arī citos portālos 2012.g., “Latvijā būtiski samazinājies trūcīgo skaits“.  Šī tēma tiek turpināta 2013.g. “Trūcīgo skaits arī šogad turpina samazināties“, kas parādās arīcitos portālos. Pirmkārt, nav uzrakstīts, cik % Latvijā ir trūcīgo personu. T.i. nosaukti tikai skaitļi, nevis procenti, jo tas, iespējams, ļoti būtiski izmainītu šāda raksta galveno vēsti, kas, kā nojaušams, atbalsta valdības popularizēto ideju, kas ekonomiskā krīze taču ir beigusies (re, cik mēs labi, turpiniet vēlēšanās balsot par mums!).  Saprotams, ka, zinot iedzīvotāju skaitu, nav grūti izrēķināt procentus, taču šādi pasniegta informācija liek domāts,kāpēc tā tiek pasniegta tieši tādā veidā.  Otrkārt, rakstā nav minēti iemesli, kādēļ samazinājies. Laikam nevienam nav gribējies melot un sākt stāstīt, ka galvenais iemesls ir tas, ka dzīves līmenis ceļas.  Kaut arī šādu zemtekstu var saskatīt, un dažiem šī raksta vēsts, kas iegulsies prātā, būs tieši šāda. Taču noteikti ne visiem, jo netrūkst komentāru ar lasītāju pašu idejām, kāpēc skatilis ir samazinājies- nomiruši, aizbraukuši, stingrāki noteikumi, lai iegūtu trūcīgā statusu utt. Pēdējais apstāklis turklāt nozīmē to, ka ir daudzi, kas reāli ir trūcīgi, bet uz pabalstu nemaz pretendēt nevar. Tālāk – vēl ir tāda nianse, ka nav minēts maznodrošināto skaits un % Latvijā, kā arī informācija par citiem pabalstu saņēmējiem, jo tas nedaudz objektīvāk ļautu spriest par labklājības līmeni – t.i., cik tad ir cilvēku, kam vairāk vai mazāk trūkst iztikas līzekļu.

Aptaujas

Virsraksts protālā kasjauns.lv vēsta, ka  katra piektā Latvijas prostitūta ir HIV inficēta. Tajā pašā laikā TV sižets par šo pašu tēmu vēsta, ka nemaz visas šīs profesijas pārstāves nav bijis iespējams pārbaudīt, t.i. tikai mazāko daļu, tā kā spriest par reālajām slimo un veselo proporcijām nemaz nav iespējams. Līdzīgi var par kaut ko apgalvot, ka 4 no 5 aptaujātajiem kaut ko atzina. Noklusējto, ka varbūt 5 cilvēki vispār vien tika aptaujāti.

Vidējais skaitlis

Mājokļu vidējās cenas nosaukšana var atturēt kādu vispār meklēt jaunu mājokli vai arī nopirkt to par dārgaku cenu, jo pārdevējs viņam noklusē, ka vidējā cena veidojas no ļoti dažādām cenām- zemām vienā rajonā, augstām citā (līdz ar to pircējs domās, ka mājokli pērk lēti, kaut arī konkrētajā rajonā īstenībā ir lētāk). Tāpat, ja nosauc kādā valstī vidējo algu, vidējo pensiju utt. , var likties, ka nav jau tik traki, bet realitātē ļoti daudzi, iespējams, spiesti iztikt ar finansēm, kas ir zem iztikas minimuma.   Tas līdz ar to saistīts ar problēmas vienkāršošanu.

Grafiki

Viens no rakstiem par šo tēmu lasāms mājaslapā onkulis.com.

* * *

Tēma par skaitļiem, grafikiem saistīta ar rakstu šajā pat lapā – informācijas vienpusība. Un… Piemēru, noteikti ir daudz, rakstiet kmentārus, ja ko tādu ieraugat!

Runas plūdi

Viedokļa pamatošana argumentus vai idejas tik intensīvi “izšaujot” vienu pēc otra, ka oponentam pat grūti pieķert otru manipulācijas metožu izmantošanā. Taču ēnā var palikt tas, ka daudz pateikšana nenozīmē, ka viedoklis patiešām pamatots.  Šādos runas plūdos var palikt nepamanīts, ka:

– vairākas idejas patiesībā tiek atkārtotas, tikai citiem vārdiem;

– pasakot vispārinājumu, konkrētais, ko tas ietver, var jau tikt piedāvāts kā atsevišķs punkts jauna ideja vai arguments;

– blakus svarīgiem argumentiem kā līdzvērtīgi tie piedāvati mazsvarīgi blakusefekti;

– atsaucoties uz pētījumiem, skaitļiem, aculieciniekiem u.tml iespaidu radošu informāciju, tas tiek darīts neprecīzi vai pat viltojot utt.

Uztvērējs var secināt – ja jau tik daudz argumentu, tad runātājam taisnība. Bet tā, protams būs melīga loģika. Var būt runātājs cer, ka vismaz dažas idejas gūs atbalstu un radīs iespaidu. Situācijā, kad īsti nepazīst publiku un nezina, kura varētu būt iedarbīgākā. Noberot idejas vienas pēc otras, protams, tas neprasa arī īpašu pamatojumu katrai, jo iespaidu jārada jau ar to daudzumu vien. Tāpat situācijā – kad uz jautājumu tiek atbildēts kaut kas. Tikai tāpēc, lai atbildētu un lai neizskatītos, ka atbildes nav.

Pretējs paņēmiens runas plūdiem ir koncentrēties uz vienu ideju, vienu punktu, ko piedāvātajs izjūt kā stiprāko – tad ir labi jāpazīt publika, tās prioritātes. Saistībā ar šo sk. tēmu par vienpusīgu informāciju. Kaut arī runas plūdi vienpusīgu informācijas atlasi nebūt neizslēdz…

Runas plūdi var būt saistīti ar novirzīšanos no tēmas.

Runas plūdi var parādīties arī raksītos tekstos, jo uz mazkritisku lasītāju to daudzums iedarbosies.

Vienkāršošana

Tā var izpausties kā sarežģītas informācijas (idejas, problēmas, tēmas)  pasniegšana virsrakstu, lozungu vai citādā saīsinātā veidā. Arī izvairoties no svešvārdiem, terminiem, ko ne visi varētu zināt. Tas neapšaubāmi ir ērti, jo mūsdienās cilvēku aptver ļoti daudz informācijas un nav laika visu pārbaudīt un iedziļināties. Turklāt tas prasa arī lielāku piepūli un nereti arī zināmu izglītības līmeni. Vienkāršība noder, ja kaut kas jāpauž plašām tautas masām.  Kādas tēmas, idejas vienkāršota pasniegšana nederēs šaurākai publikai, kas tēmu labi pārzina.

Gustavs Lebons savā grāmatā “Pūļa psiholoģija” raksta “Lai būtu pūlim iedvestās idejas kādas būdamas, bet par valdošām viņas var kļūt tikai tad, ja viņas ietērptas viskategoriskākā un vienkāršākā formā. Tad idejas pārvēršas it kā par tēliem, un tikai tad pūlis spēj viņas saprast.” (14.lpp.) “Dažādu jēdzienu asociācija, kuriem tikai šķietama sakarība, un atsevišķu gadījumu tūlītēja ģeneralizēšana, tādas ir pūļa sapratnes raksturīgās pazīmes. Tā arvien mēdz argumentēt ļaudis, kas pūli prot valdīt, un tas ir vienīgais argumentācijas veids, kas var pūli iespaidot. Loģisku spriedumu sakarība pūlim pavisam nesaprotama.(..) Ne vienu vien reizi jābrīnās, cik lasot ir vājas tās runas, kurām bijis ārkārtīgs iespaids pūlī, kas tās dzirdējis” (..) Runātajs, atrazdamies ciešā sakarā ar pūli, prot uzburt tēlus, kas valdzina pūli. (..) divdesmit sējumi dažādu, pēc tam sacerētu runu daudzreiz nesniedz to, ko panākuši daži laimīgi teikumi, izsacīti vajadzīga brīdī un atstājuši iespaidu uz tiem, kurus runātājs gribēja pārliecināt.” (15.lpp.)

Jāņem vērā, ka saīsināti varianti vienai un tai pašai informācijai var būt ļoti dažādi, līdz ar to mums tiek pasniegta tikai viena, „pareizā” interpretācija, ievirzot mūsu domas par  to noteiktā gultnē. Un, ļoti iespējams, ka uzzinot par to visu detalizēti, mūsu domas būtu jau pavisam savādākas. Vienai un tai  pašai ziņai dažādos plašsaziņas līdzekļos mēdz būt dažādi virsraksti, un jārēķinās, ka lielajā informācija apjomā būs pietiekami daudz lasītāju, kas izlasīs tikai virsrakstu, tādējādi, uzverot ziņu vienkāršoti un, iespējams, tendenciozi.

Vienkāršošana saistīta ar stereotipiem (daudz cietusī latviešu tauta, visi musulmaņi ir teroristi utt) un tēmu par ģeneralizāciju.

Vienkāršojot kaut ko pozitīvā aspektā, var izvirzīties varoņi – mesija, dižais vadonis, gudrais politiķis, taisnīgais politiķis, cīnītājs par godīgumu, apvienojošais politiķis u.c. Atkarībā no tā, ko sabiedrība sagaida, t.i. viņiem parāda, pasaka to, ko viņi vēlas. Kā politiķi veido sev šādus tēlus? Piemēram, organizējot kampaņu pret tautas ienaidniekiem (“grēkāžiem”).  Kāds kas grib parādīt sevi kā godīgu un taisnīgu var atcelt no amata kādu savu nogrēkojušos padoto (kaut reāli viņš tiek pārcelts uz citu, tikpat labu amatu). Ne vienmēr šim padotajam jābūt kaut ko patiešām reāli izdarījušam, to visu var inscenēt – saorganizēt publikācijas, mītiņus, “vēstule no tautas” un tad seko atcelšana no amata. Savukārt, ja tas ir padotais, no kura patiešām vadītājs vēlas tikt vaļā, arī tas var tikt inscenēts, lai radītu iesapaidu ka atcelšana notikusi ne vadītāja subjektīvu iemeslu dēļ (vēlme iecelt amatā kādu paziņu, personīga nepatika utt.), bet tāpēc, ka tiek ņemtas vērā tautas intereses. Šādā gadījumā notiek ne tikai sabiedrības maldināšana, bet arī atceltā persona ir manipulāciju upuris.

Kā kādai politiķei izdevās kļūt par grēkāzi, lasiet šeit.

Par grēkāzi var sākt dēvēt arī kādu nacionālu, reliģisku vai sociālu grupu un piedēvēt tai vainu par lielāku daļu noteiktās sabiedrības nelaimju (korupcija, kādas slimības izplatība, pārapdzīvotība, atkarības u.c.). Piemēram, ebreji Nacistiskajā Vācijā. Pie mums – oligarhi. Tomēr skaidrs, ka parasti problēmām ir vairāk kā viens cēlonis, līdz ar to šāda pieeja ir virspusēja.

Ne vienmēr vienkāršošana tiek pielietota maldināšanas nolūkā, piemēram, lai mācītu skolēniem atsevišķus priekšmetus, to diez vai varēs izdarīt bez jebkādas vienkāršošanas. Kaut arī ar skolēniem, iespējams, kāds vēlas un var manipulēt.

Apzinoties cilvēku vēlmi parasti meklēt vienkāršu un vieglāku ceļu, to izmanto reklāmisti. Ja atceramies pirms vairākiem gadiem bankrotējušā SIA “Auseklītis” reklāmu: “Jums ir problēmas? Nieki!”.  Arī, ja apskatās reklāmas, kas sola notievēšanu, veselību utt.- akcents nereti būs uz to, cik to var izdarīt viegli, ātri, un galvenais – vienkārši.

Diena.lv publicētajā rakstā “10 cilvēku manipulācijas stratēģijas” ,  kura sagatavošanā izmantots ASV lingvista, filozofa, kognitīvo zinātņu speciālista un sabiedriskā aktīvista profesora Noama Čomska līdzīga nosaukuma darbs, kā viena no stratēģijām minēta: “Uzrunā sabiedrību tā, it kā tie būtu mazi bērni”.Šo stratēģiju plaši izmanto reklāmas un PR bizness. Manipulatori savos sižetos sabiedrību uzrunā tādā pat intonācijā un lietojot tādus pašus argumentus, kādus lietotu, uzrunājot mazu bērnu vai garīgi atpalikušu personu. Uzsverot cilvēku vājības un bezpalīdzību, un tūlīt piedāvājot vienkāršu risinājumu. Jo vairāk sabiedrība jāpiemuļķo, jo bērnišķīgāki argumenti jālieto. Šāda suģestijas metode iedarbojas tā: personas, kuras tiek uzrunātas ar bērnišķīgiem argumentiem, tiecas šo bērna lomu pieņemt un atbilstoši reaģēt”.

Iedarbīgi mēdz būt saukļi  – kas izsaka kāda pasākuma vai organizācijas mērķus un būtību ļoti vienkārši, īsi. Tos pielieto ne tikai reklāmā, bet arīsaistība ar politiku – mītiņos, sanāksmēs u.tml. Saukļi cieši saistīti ar tādu tēmu kā atkārtošana.

Vienkāršošana saistīta arī ar tēmām: informācijas vienpusība, straw man, izraušanu no konteksta.

Ģeneralizācija

Ģeneralizācija jeb vispārināšana – pāreja no atsevišķā uz vispārīgo –  ir viens no psihiskajiem procesiem. Bez tās neiztikt arī dažādās zinātnes jomās. Piemēram, dzīvnieks kā putna ģeneralizācija, jo visi putni ir dzīvnieki, taču ne visi dzīvnieki ir putni (ģeneralizācija pretstatā specializācijai, konkrētajam).

Taču, ja runā par šo terminu kā psiholoģisko manipulāciju, tai ir šāda forma: A1 ir B, A2 ir B, A3 ir B, tātad visi A ir B. Tā mēdz rasties nacionālie, sociālo grupu, dzimumu un citi stereotipi. Piemēram, sastopot atsevišķus kādas nācijas pārstāvjus , kas nav godīgi, rodas vēlme secināt, ka jāuzmanās arī no pārējiem. Pat, ja tādu ir ļoti daudz, atliek būt vienam izņēmumam, lai nevarētu apgalvot, ka visi.

Ģeneralizācijai raksturīgi, ka vārdi „visi”, „neviens”, „nekad” tiek lietoti tā vietā lai teiktu „liela(ākā) daļa”, „neviens no man zināmiem…”, „pēdējā laikā” utt.  Tāpat izplatītie teicieni, ka visi vīrieši/sievietes ir vienādi, jo…

Gustavs Lebons savā grāmatā “Pūļa psiholoģija” raksta “Dažādu jēdzienu asociācija, kuriem tikai šķietama sakarība, un atsevišķu gadījumu tūlītēja ģeneralizēšana, tādas ir pūļa sapratnes raksturīgās pazīmes. Tā arvien mēdz argumentēt ļaudis, kas pūli prot valdīt, un tas ir vienīgais argumentācijas veids, kas var pūli iespaidot. Loģisku spriedumu sakarība pūlim pavisam nesaprotama.”(15.lpp.)

Tādi vārdi kā “visi” nostrādā , ja to izmanto kaut kā pardošanas nolūkos, komunicējot ar cilvēkiem, kas vēlas būt tādi  kā pārējie. Par šo metodi vairāk te.

Sastopams arī apzīmējums “steidzīgā ģeneralizācija” jeb “steidzīgā indukcija”. Savukārt pretēji ģeneralizācijai ir induktīvam argumetnam liegt piemērotu, loģisku secinājumu. Piemēram, gadījumā, kad kāds mēneša laikā 20 reizes ir pazaudējis savus cimdus, teikt, ka viņš ir nevis izklaidīgs, bet tā ir sagadīšanās.  Steidzīgās ģeneralizācijas gadījumā, secinājums, ka šis cilvēks ir izklaidīgs tiktu izdarīts jau pēc pāris pazaudēšanas reizēm.

Ja ģeneralizācija tiek veikta tikai no viena piemēra, to mēdz saukt arī vientuļā fakta mānīgumu vai melīgumu. Šādā gadījumā šis  viens piemērs var būt pat izņēmums. To var mēģināt arī īpaši izcelt. Piemēram, “bet bez tā, ka pašvaldība palielinājusi pabalstus, atvērusi jaunus bērnudārzus un krīzes centrus, uzbūvējusi spēļu laukumus, ko tad viņa darījusi, lai atbalstītu ģimenes?” – tas tiek teikts ar nodomu, lai uzvedinātu uz maldinšu domu, ka pašvaldība nedara neko lietas labā.  Izcelt cenšoties, ka darīts it kā nav nekas.

Citreiz svarīgi, ka piemērs ir no zināmu personu loka, paša pieredzes- tas ir spēcīgs ar  to vien, ka ticams  (“Nesaki, ka ekstrēmajās sacensībās piedalīties ir bīstami! Brālēns piedalās regulāri un viņam nav nevienas traumas.
). Angliski sastopas arī apzīmējums “anecdotal evidence”, kam šoreiz nav saistības ar anekdotēm, bet gan balstīšanos uz personiskiem novērojumiem, kur liela loma var būt nejaušībai, sagadīšanās pretstatā sistemātiskiem zinātniekiem pētījumiem. Piemēram, apgalvot, ka jāturpina vien smēķēt, jo vectēvs, kas smēķēja nodzīvoja līz 90 un bez plaušu vēža.  Šajā sakarā sk. arī tēmu par aculieciniekiem.

Ģeneralizācija var tikt maldīgi izmantota, arī izdarot deduktīvus slēdzienus. Piemēram, ja nacionāli noskaņota politiska partija ir iebildusi pret otru valsts valodu un īpašumu tirgošanu ārvalstu pilsoņiem, tad viņi noteikti iebildīs arī pret eiro ieviešanu un bērnu adopciju uz ārzemēm.  Šāds apgalvojums balstītos uz pieredzi, ka nacionālām partijām parasti bijusi šāda nostāja. Tacu realitātē tas vien  nenozīmē, ka tāda nostāja būs arī konkrētajā gadījumā.  Cits piemērs: Justīnei patīk pārsteigumi, tā kā viņa būs priecīga, ja viņas somā ieliksim dzīvu peli.

Grūtāk apstrīdēt ģeneralizāciju, kad tā balstās uz kādām notikušām aptaujām,  diezgan daudziem piemēriem (kaut arī aptaujājamie vai piemēri var būt īpaši tendenciozi atlasīti). Jo tad, lai apstrīdētu, jāveic apjomīgāka aptauja, pamatīgs pētījums.

Ģeneralizācijai ir saistība arī ar tēmām par vārdu izvēli, straw man, informācijas vienpusība, vienkāršošana.