Archive for the ‘Manipulēšana ar vārdu izvēli, teikumu uzbūvi’ Category

Vārdu izvēle un došana

Vienu un to pašu lietu, cilvēku, parādību bieži var apzīmēt ar dažādiem vārdiem, turklāt  šos vārdus izvēloties tā, lai radītu “vajadzīgās” asociācijas un līdz ar to vēlamo attieksmi uztvērējam: pozitīvu, neitrālu vai negatīvu.

Kas vienam

– spiegs, otram izlūks;

– brīvības cīnītājs un partizāns, citam – terorists;

–  aborts vai suņa iemidzināšana, citam slepkavība;

– ekspansiju un karš, citam cīņu ar globālo terorismu;

– korupijas apkarošana, citam  cīņa ar politiskajiem konkurentiem;

– mīļākā, citam piegulētāja;

– karavīri iznīcināja ciematu, citam- izpildīja savu pienākumu

– runa, citam- vervelējums utt.

Jāmin tāds apzīmējums kā eifēmisms – tas var būt vārds vai teiciens, ko lieto kāda vārda vietā, kas izsauktu negatīvu reakciju. Piemēram, “12 000 nogalināto” vietā teikt “risinājums”, nevis “sakaut”, bet “nomierināt”, “seksa šovs” vietā teikt  “pieaugušo izklaide”; vārds “bomzis” varētu kādu aizvainot, tādēļ neitrālāk skan “bezpajumtnieks” (man labāk patīk apzīmējums angļu valodā – “residentally challenged”) utt. Kā jau nojaušat – lielas iespējas ir tulkotājam no vienas valodas uz citu- daudzus vārdus var iztulkot tik dažādi…

Ja kaut ko vēlas nomelnot, var „piekarināt birkas”, piemēram: radikāls, ekstrēms. Par vietām, kas nepatīkamas, mēdz teikt „bedre”, „miskaste”, par lietām – „nederīgs”, „jēls”, „stulbs”, par personām – „ragana”, „neandertālietis”, „frīks”, „debils” utt. Var veidot jaunvārdus ar vajadzīgo nokrāsu, piemēram, “liberasti”. Efektīvi ir pateikt ko šokējošu, piemēram, dietologs: „Iespējams, jūs nogaliniet savus bērnus!” Mūsdienās, kad visapkārt tik daudz informācijas, spilgtas akcijas un frāzes ir tās, kas sev patiešām pievērsīs vairākuma uzmanību. Kāds piemērs. 

Var lietot vārdu “skandāls” līdz brīdim, kad šī lieta, pati par sevi būdama neitrāla, iegūs negatīvu pieskaņu, “sasmērēsies”.  Jānis Riņķis savā lekcijā min digitālo televīziju. Par to tik daudz tika rakstīts plašsaziņas līdzekļos kā par skandālu, līdz… Vienā jaukā dienā tai vajadzēja kļūt par “ciparu televīziju”. (Sk. video šeit).

„„Alkohols ir narkotika un visi, kas to pārdod ir narkotirgoņi. Tāpēc dzērienveikalu īpašniekus jāapcietina. ” – te propagandists kaut ko jauc. Alkohols nav nelegāla narkotika ASV, kaut arī dažas narkotikas ir.”( H.T.Konserva, „Propagandas tehnikas”, 7.lpp)  Tāpat piemērā ar abortu veicēju saukšanu par slepkavām situācijā, kad aborts ir legāls.

Efektīvi ir lietot vārdu „pieprasīts…”, lai liktu domāt, ka arī jums tas jānopērk, ja jau tik daudziem par to tāda interese. Tikai , cik daudziem ienāk prātā pārbaudīt, kas ir aiz šī vārda “pieprasīts” – varbūt to galu galā pieprasījuši tikai daži cilvēki… Plašsaziņas līdzeklis var ietvert savā nosaukumā  “Neatkarīgā/is”, tikai – cik neatkarīga no dažādiem finansētājiem tā īstenībā ir?

Nacionāla kā kaut kā pozitīva izmantošana saskatāma arī aicinājumā pirkt kādu produktu tāpēc, ka tas ir Latvijā ražots.  Kaut arī tas, ka ražots šeit neliecina par labāku kvalitāti, turklāt daudz kas ražots no izejvielām, kas nāk no citām valstīm. Līdzīgi ir ar vārda patriotisms izmantošanu. “Piemēram, ASV vadošās partijas – republikāņi un demokrāti nesauc sevi par “Vienoto Ameriku” vai “Amerikāņu Dzimteni”, tāpēc ka apzinās, ka tādi nosaukumi ir politiski negodīgi. Sabiedriskām apvienībām, saskaņā ar loģiku, vispār nav tiesību dēvēties ar vispārnacionālu simbolu, jo tās ir tikai DAĻA no Pilsoniskās sabiedrības un izsaka tās DAĻAS viedokli – lai parlamentā cīnītos par šīs daļas interesēm ar citu daļu interesēm (tas pats godīgais tirgus, ja runājam par precēm). Pretējā gadījumā pats parlamentārisms (kā “viedokļu tirgus”) zaudē savu jēgu, jo viena partija vai apvienība ir ar vispārnacionālu nosaukumu un it kā vienīgā izsaka visas nācijas viedokli. Tas ir, kļūstot par monopolisti.” (Citēts no raksta “Manipulēšana ar masu apziņu” – fragments no Vadima Deružinska grāmatas “Sazvērestības teorija”, 1. nodaļa , bija publicēta LFFB mājaslapā, saite vairs nedarbojas)

Lai noniecinātu kāda idejas, var nosaukt tās par “utopiskām”. Valdis Zāle uz to iesaka atbildēt:”Jums var likties utopiska jebkura ideja, bet tādēļ jau tā tāda nekļūs.” (9.lpp. “Psihotriki, blefošana, manipulācijas“, 1997). Līdzīgi var pateikt, ka kāda ideja ir tikai teorētiska, bet praksē un reālajā dzīvē ir pavisam savādāk. Bet gan  teicienu par utopiju, gan par teoriju oponents  var likt pamatot un tas ne vienmēr izrādīsies vienkārši.

Lai attaisnotu varmācību un nogalināšanu (piemēram, kādu ienaidnieku), tiek pielietota dehumanizācija  – to var izdarīt ar attiecīgi izvēlētu vārdu palīdzību (“mēs sitīsim tos utainos”, “necilvēki” un “mežoņi” attiecībā uz ebrejiem un musulmaņiem u.c., utt.).  Abortus attaisnojot, var norādīt, ka vēl nedzimušos bērnus nepareizi saukt par bērniem, cilvēkiem, bet pareizi ir “embrijs”, “auglis”, “nedzimusi dzīvība”.

Vēl sarunbiedrs var pārmest otram subjektīvismu, līdz ar to apvainojot zināmā kļūdainumā un nespējā būt objektīvām. Uz to gan var atbildēt tieši ar to pašu.

Svarīgs arī vārda “mēs” lietojums un darbības vārdi attiecīgā formā (“iesim”, “darīsim”, “gribam” utt.), ja kāds vēlas uzsvērt savu kopību ar auditoriju, atvieglot komunikāciju ar to.  Tas iet rokrokā arī ar jebkā cita kopīga uzsvēršanu – braucot uz kādu reģionu, akcentēt savu saikni ar to (dzimu, mācījos, strādāju utt.), runājot ar kādas profesijas pārstāvjiem, uzsvērt savu pieredzi šajā darbības jomā utt.

Lai panāktu sev vēlamo risinājumu var lietot arī  vārdu neitralitāte. Piemēram, daudz uzticamāk izklausīsies tā cilvēka teiktais, kurš akcentēs, ka viņš ir neitrāls, piemēram,attiecībā uz kādu politisku partiju.  2013.g. anonīmi labdari sola noteiktu skaitu biļešu uz dziesmu un deju svētkiem izsniegt bez maksas, paziņojot “Tiem (arī žurnālistiem), kuri interesējas par cilvēkiem, kas stāv aiz šīs akcijas, varam apsolīt, ka atklāsim autorus tūlīt pēc biļešu izlozes (un pašvaldību vēlēšanām). Tad, jo nevēlamies, lai publiski tiktu meklēti politiski motīvi tur, kur to nav“. (Raksts  portālā tvnet.lv “Internetā par brīvu sola 510 Dziesmu svētku biļetes“)

Tālāk – zelta vidusceļa, kompromisa kā kaut kā ļoti pozitīva izcelšana. To var izmantot manipulatīvos nolūkos tas, kuram savādāk būtu lielāks zaudējums. Piemēram, pēc autoavārijas mēģinot ar otru šoferi sarunāt visus izdevumus sadalīt uz pusēm.  Tas noder arī situācijās, kad taisnība ir abās pusēs un problēmas risināšana līdz ar to var ieilgt, taču tam nav laika (vai arī kāds speciāli rada iespaidu, ka trūkst laika…).

Lai manipulācija noritētu veiksmīgi un lai efektīvāk liktu idejām iespiesties auditorijas apziņā, nereti tiek izmantoti tie paši izteiksmes paņēmieni, kas literatūrā – metaforas, epiteti, alegorijas, personifikācijas, satīra (uzbrūk kādam netikumam, novedot to līdz absurdam) u.c.

Metafora- vārds tiek pārnests no objekta, ko tas parasti apzīmē, uz citu vārdu, ko tas varētu apzīmēt tikai ar netiešu salīdzinājumu un analoģiju. Piemēram, “dzīves novakare”, “gaismas pils” un “stikla monstrs” (abi pēdējie ir par vienu un to pašu, labi zināmo ēku Rīgā).

H.Runga rakstā “Smadzeņu skalošanas metodes” kā piemērus min šādus salīdzinājumus „S.Huseins – tas ir Hitlers, kurš runā arābu valodā! Vai arī svaigāks piemērs – Žirinovskis ir nācis klajā ar atziņu, ka Baraks Obama ir Mihails Gorbačovs, kurš sagraus ASV.”  Plašsaziņas līdzekļos nereti sastapts salīzinājums ir “Eiropa – mūsu kopīgās mājas”- lai izraisītu pozitīvas asociācijas.

Personifikācija – priekšmetu, parādību, dzīvnieku, augu attēlošana ar cilvēka īpašībām. Salīdzināt var  ar dzīvniekiem, kuriem raksturīgas kādas nepatīkamas īpašības (nosaukt kādu “čūska”, “žurka”, “aita”, “parazīts”) – tas var notikt ne tikai vārdiski, bet arī vizuālā veidā, piemēram, karikatūrās.

Aiz šīs rindkopas iederētos saite uz tālākredzamo video, kas būs saprotams krievu valodas pratējiem un labi ilustrē dažas no iepriekšizteiktajām domām – “Звериный оскал патриотизма

Var izdalīt tādu metodi, kā akcentu uzlikšana.“ Ja skrējienā piedalās divi skrējēji, tad ir vairāki varianti, kā to pasniegt. 1. interpretācija. Es atskrēju pirmais, bet viņš pēdējais. 2. interpretācija. Es atskrēju otrais, bet viņš pirmspēdējais.

Vēl viens piemērs par skaitli 7. 7 ir: – mazāk nekā astoņi – vairāk nekā 6 – gandrīz desmit – puse no 14 “ (H.Runga, turpat.)

Akcentu uzlikšanai nereti kalpo skandāli, kas tiek vai nu inscenēti vai paši rodas ap kādu cilvēku, notikumu utt.

Mājieni. Norādīt netieši, tā izvairoties no apsūdzības, ka ko tādu pateicis. Piemēram, frāze „Priekšnieks šodien skaidrā” liek domāt, ka citas dienas viņš ir piedzēries. Vai arī „Es jau negribu teikt, ka neveikls, bet tu vienmēr kaut ko nejauši pagrūd vai nomet”.

Vārdu izvēlei ir liela nozīme kaut komentējot, piemēram, tas, ko saka žurnālists komentējot neitrālu TV sižetu, tā ievirzot skatītāju domas vēlamajā virzienā.  Kādā diskusijā, lai noniecinātu cita viedokli un varbūt pat izsistu viņu no līdzsvara, kāds var izmest tādas piebildes kā “muļķības”, “blēņas”, “tas taču sen zināms”… Kaut arī pieņemami būtu, ja pretī viņam izskanētu aicinājums pamatot šo komentāru. Var, protams, arī ignorēt šāda veida piebildes un turpināt savu, nezaudējot pašapziņu.

Izteicieni, ticējumi, pasakas – var izmantot kādu tautā labi zināmi ticējumu, īsu pasaku vai izteicienu, varbūt pat anekdoti un savu argumentāciju būvēt uz to. Piemēram, „Mazs cinītis gāž lielu vezumu”- lai pamatotu kādas nelielas organizācijas spēju kaut ko paveikt. „Labāk vēlu, nekā nekad”- lai neitralizētu faktu, ka kaut kam nokavēts termiņš. “Nauda nesmird” – lai attaisnotu amorālu rīcību peļņas gūšanas nolūkā.

Un vēl – indīgā un saldā sviestmaize Šī metode ir kā pozitīvās ziņas „slāpētājs”. Tas izpaužas tā, ka starp negatīvo ziņas sākumu un negatīvajām beigām tiek ielikta pozitīvā ziņa.” (..) “Līdzīga metode „indīgajai sviestmaizei”, tikai šeit negatīvā ziņa tiek slāpēta ar pozitīvu sākumu un beigām.” (H.Runga, raksts “Smadzeņu skalošanas metodes”) Šādas pārliecināšanas rezultātā manipulācijas upuris var piekrist sev neizdevīgiem noteikumiem.

Labs raksts par konkrēto tēmu un ar piemēriem  – “Kremļa jaunvaloda” vietnē ir.lv.

Kas ir stilīgi?

Šī bloga stilīgākais ieraksts, kas tapis, sēžot pie stilīgākā datora, spīdot visstilīgākajai lampai, stilīgā dzīvoklī, pie stilīga datorgalda , klausoties stilīgu mūziku un iemalkojot stilīgu tēju no stilīgas krūzes. Nu, izdevās vizualizēt?

Tātad, ķeroties pie šī bloga stilīgākās tēmas:  stilīgs ir viens no vārdiem, ar kuru palīdzību var manipulēt ar cilvēkiem.

Tezaurs.lv šis vārds raksturots šādi: “Tāds, kurš ir moderni, arī oriģināli ģērbies; tāds, kura apģērbā, aksesuāros ir modernas, valdošajam modes stilam atbilstošas iezīmes. // Tāds, kas atbilst modes tendencēm; tāds, kas attiecīgajā laikā šķiet pievilcīgs (piem., par izturēšanās veidu, uzvedību).” Savukārt mode: “Noteiktas gaumes, noteiktu paradumu, ieskatu kopums noteiktā laikposmā (kādā sadzīves, kultūras jomā, parasti apģērba, frizūras izvēlē, kosmētisko līdzekļu izmantojumā).”  Līdz ar to pateikt- tu esi nestilīgs, nemoderns, var likt cilvēkam nokaunēties, justies mazvērtīgākam. Ne tikai par savu ģērbšanās veidu, bet arī runas manieri, lietām, ko izmanto utt. Tiesa gan, psiholoģiski spēcīgs cilvēks šādā situācijā pateiks, ka nav modes upuris, un “lai mode kliedz, es eju tālāk!”  Un saprotams – jo mūsdienu multikulturālajā  sabiedrībā nav vairs viena “pareizā” veida, kā ģērbties un izturēties, lai būtu stilīgs un moderns.  Arī tas, kurš kādā sabiedrības lokā liksies oriģināls, savas subkultūras pārstāvju vidū nebūt tāds neizskatīsies.  Kas vienam stilīgi, citam ne. Vienam zīmēties visos sociālajos tīklos, citam- nebūt nevienā no tiem.   Vienam nēsāt dārgu zīmolu apģērbu, citam kaut ko interesantu no humpalu piedāvājuma.

Pateikt, ka kāds ir nestilīgs, ne vienmēr ir tikai ar nolūku kādu pazemot vai aizvainot. Tas var būt saistīts arī ar nolūku manipulēt -piemēram, likt kādam nopirkt to, ko viņam nemaz nevajag.   Nebūsi stilīgs, ja tev nebūs tas un tas. Tie ir pavisam vienkārši pārdošanas saukļi   – stilīgs tālrunis, stilīgs dīvāns, dzīvoklis utt.  Kā reiz bija rakstīts kādā vairs neesoša mājaslapā http://www.gaume.lv – “Modes industrija nes miljonus tās veidotājiem. Un, ja šai industrijai nebūtu sekotāju, tā zaudētu savu peļņu. Tā nosaka, ko vilkt mugurā, kādus aksesuārus valkāt, kādu meikapu uzlikt. Medusmaize cilvēkiem, kuri paši negrib nedz domāt nedz pavadīt laiku meklējumos.”  Te var atcerēties kādu nesenu lokāla mēroga skandālu par to, kā Gints Bude aizvainoja skolnieces.

Šāda norādīšana un nestilīgumu var būt gan sarunas, gan veselas stratēģijas sastāvdaļa.

Rakstā “10 cilvēku manipulācijas stratēģijas“, kura sagatavošanā izmantots ASV lingvista, filozofa, kognitīvo zinātņu speciālista un sabiedriskā aktīvista profesora Noama Čomska līdzīga nosaukuma darbs, teikts:”Mudini sabiedrību lepoties ar savu viduvējību” Iedvesiet sabiedrībai, it sevišķi jauniešiem, ka būt stulbam, vulgāram un neizglītotam ir stilīgi.” 

Sk. arī šī bloga ne tik stilīgo ierakstu “Pašazpziņa“!

 

 

Jautājumi, minējumi, nepārbaudāmi apgalvojumi

Lai ievirzītu citu domas noteiktā gultnē, var lietot nepārbaudāmus apgalvojumus, piemēram, „mūsu senči nekad nebūtu pieļāvuši”, „Tā ir Dieva griba, lai…”. Arī “klīst baumas, ka”, kas var izskanēt situācijā, kad baumas nemaz līdz šim nav bijušas, bet to klīšanas sākums būtībā ir šis izteikums. Pārbaudīt nevar arī to, kas notiks tālākā nākotnē:  “veids, kā sabiedrību piespiest samierināties ar “nepopulāriem lēmumiem”, ir tos pasludinot par “sāpīgiem, bet nākotnei nepieciešamiem”. Cilvēkiem vieglāk samierināties ar upuriem nākotnē, nekā ar tūlītējiem upuriem. Jo masām raksturīga tendence naivi cerēt, ka “gan jau nākotnē viss nokārtosies” un, iespējams, tik lieli upuri nemaz nebūs nepieciešami. “. (No raksta “10 cilvēku manipulācijas stratēģijas“).

Jautājumi. Virsraksts „Vai dziedātāja X ir stāvoklī?” rakstam, kurā rakstīts, ka stāvoklī viņa nav vai arī tas ir baumu līmenī.  Vai vēl labāk – pajautāt kādam publiski kādu inkriminējošu jautājumu „Bet vai jūs esat beidzis sist savu sievu?” Pat, ja cilvēks nekad to dzīvē nav darījis, vai arī viņam vispār sievas nav, tas var atstāt zināmu negatīvu iespaidu par viņu, jo sekojošā taisnošanās var tikt uztverta kā meli vai kaut kā slēpšana. Un vēl jo vairāk – padomāsim, kā to uztvers publika,  ja šī jautājuma uzdošanas epizode tiek izrauta no konteksta.  Tas ir veids, kā likt uzskatīt par patiesu tādu informāciju, kas ir melīga.  Protams, ne vienmēr ar šādiem jautājumiem tiks pasaulē laisti meli, bet tas ir veids, kā akcentēt vēlamo. Par to vairāk sadaļā informācijas vienpusība.

Minējumi var tikt izteikti jautājumu, kā arī apgalvojumu formā. Lai izvairītos no atbildības, ja minējums tomēr izrādās nepatiess, nereti tiek lietoti tādi vārdi kā “man šķiet”, “ja kaut ko nejaucu”, “ja pareizi atceros”, “iespējams”.  Te jāskatās uz motīviem, kādēļ tad vispār šāds minējums tiek izteikts, ja jau tā paudējs nav īsti pārliecināts par tā patiesumu? Jāņem vērā, ka, pat tad, ja vēlāk teiktais izrādīsies nepatiess, tomēr šī informācija būs atstājusi zināmu iespaidu, piemēram, par kāda reputāciju. T.i.,  šādi minējumi var galu galā nostiprināties sabiedrības apziņā kā fakts.  Un jo vēlāk un nemanāmāk notiek melīgās informācijas atsaukšana (ja tāda vispār notiek), jo efektīvāk tā nostiprinājusies.

Tēma saistīta ar šo ierakstu –   baumas.

Svešvārdu un vispārinājumu lietošana

Neskaidri un vispārīgi vārdi. Piemēram, “brīvība”, “labs”, “stilīgs”, “jocīgs”, “progress”, “attīstība”, “augšupeja”, “starptautiskā sabiedrība”, “eksperti”, “augsti morālie principi”  u.c. ir vārdi, kurus var interpretēt dažādi. Ja runātājs šos terminus lieto, bet nedefinē, tad raksts vai runa var sanākt skaista un cerību radoša, runātāja paštēlu uzlabojoša, bet tukša un pat ne par tēmu. Lai piesietos šādam runātājam, var izmantot jautājumus: „Kas ir ģimenes vērtības?”, „Ko nozīmē būt pārākam?” , “Vai variet pamatot, kāpēc uzskatāt, ka šobrīd Latvijā ir ekonomiskā izsaugsme?” utt. Protams, jārēķinās, ka var sekot nevis apmulsums, bet konkrētas atbildes.

Lai runātājs radītu iespaidu par sevi kā izglītotu, profesionālu un kompetentu personu, viņš var lietot arī dažādus nesaprotamus vārdus, sarežģītus terminus un svešvārdus, kā arī skaitļus. Vai adekvāti vai nē – reizēm tas nav svarīgi, tāpat lielākā daļa publikas nesapratīs. Šādu vārdu lietošanu var padarīt arī tēmu, par ko tiek runāt, ievērības cienīgāku. Lai “nepazustu” diskusijā, kurā kāds lietot šādus paņēmienus, var lūgt to lietotāju paskaidrot svešvārdus.

***

Kaut arī – citreiz nostrādā kādas augstas amatpersonas darbības, kas liek domāt, ka viņš jau ir tāds pats, kā mēs – no vienkāršās tautas. Piemēram, Valsts prezidents, kas tāpat kā daudzi cilvēki rudenī, aizbrauc uz kartupeļu talku. Jo pārākuma demonstrēšana var likt apkārtējiem justies mazvērtīgiem.

Noslēgumā citēšu to, ko rakstīja I.Bauere savā Twitter kontā 30.06.2017.: ” Patiesi lieli cilvēki parasti ir apbrīnojami vienkārši un atsaucīgi. Problēmas sākas, kad kāds nieka gariņš iedomājas esam pasaules naba.”