Spītnieces izolēšana

Ja fiziska vardarbība liek cilvēkam pašam vai vismaz citiem – kuri var palīdzēt – skaidri saprast, ka kaut kas nav kārtībā, tad sadzīvot ar emocionālu vardarbību var ilgi, varbūt pat visu dzīvi.

Varmāka laika gaitā centīsies jebkādā veidā pierādīt, ka tas ir normāli.   Varbūt izraus no konteksta dažādas ar reliģiju saistītas frāzes – “savs krusts jānes” un “vīrietis ir ģimenes galva”.  Vai arī vedīs tikties galvenokārt ar tiem saviem draugiem, kuru ģimenēs varas sadalījums tāds pats, minēs kā “labus” piemērus citu  attiecības – vai nu tagadnē vai pagātnē.  Tajā pašā laikā neatbalstīs dalību jebkurās sociālās aktivitātēs, kur upuris varētu satikt cilvēkus, kuru vārdi un dzīvesveids varētu liecināt par  savstarpējā cieņā balstītām attiecībām.  Nonicinās šos cilvēkus citu iemeslu dēļ, lai panāktu, ka upuris kontaktējas tikai ar viņa izvēlētiem cilvēkiem.  Nonicinās iestādes un organizācijas, kas var sniegt palīdzību- piemēram, stereotips par psihologiem- “par tiem mācās tie, kuri pašiem nav ar galvu kārtībā”, iestādēm, kas nav rīcībspējīgas utt.  Izmantos mītus – sk . “Mīti un fakti par vardarbību ģimenē. Tiks darīts viss, lai upurim “neatvērtos acis” par notiekošo un nenotiktu vēršanās pēc palīdzības- juridiskas, materiālas, jebkādu, kas padara upuri neatkarīgāku.  Sk. saiti “Kur vērsties pēc palīdzības” .

Tāpēc par upuri tiek izvēlētas samērā vientuļas personas. Par  to jau trešais turpinājums iepriekš iesāktajam stāstam par sievieti, kas nokļuva un dzīvo emocionāli vardarbīgās attiecībās.

Pienāca brīdis, kad ne sociālajos tīklos, ne epasta, ne telefonā  savā dzimšanas dienā nesaņēmu nevienu apsveikumu. Izņemot pāris zvanus no radiniecēm.  Tas man lika aizdomāties par to, kas līdz tam novedis… 

Jau kopš bērnības jutos visai vientuļa. Man nebija ne brāļu, ne māsu, ar ko spēlēties.   Vienīgas tuvais cilvēks bija mana māte, ar kuru neizveidojās ciešs kontakts.  Ar bērnības draugiem nekādas tālākas attiecības neturpinājās. Varbūt tapēc, ka toreiz nebija vēl sociālo tīklu un mobilo telefonu, kas ļautu tās uzturēt, varbūt tāpēc, ka biju diezgan noslēgta pēc rakstura, kā arī jutos mazvērtīgāka (par to pirmajā stāstā).  Arī vēlāk vairāk man bija paziņu vairāk nekā cilvēku, ko es varētu nosaukt par labāko draugu vai draudzeni. Tas manam topošajam vīram pavēra iespēju bez liekas piepūles ieņemt galvenā cilvēka lomu manā dzīvē.

Jā, zināmu izolētību var veicināt arī fakts, ka ir mazi bērni. Nedomāju gan, ka visu varmākus mērķis ir “uzražot” sievai pēc iespējas vairāk bērnus, lai būtu ar ko noņemties, būtu pie vietas un galu galā arī pietiekami sadzīviski un finansiāli atkarīga no vīrieša.   Varbūt kādam tā ir apzināta taktika, kā realizēt varu un kontroli, bet pieņemu, ka daudzos gadījumos bērni ir objektīvs apstāklis, kas veicina sievietes izolētību. Bet tomēr- ja ģimenē viss ir kārtībā ar pienākumu sadali un sieviete tiek cienīta, viņai tiks dots arī laiks un iespēja kontaktēties ar sev svarīgajām personām. Jā, varbūt mazu bērnu gadījumā bezbērnu draudzenes vairs nebūs tik biežas sarunu patneres un būs grūtak piedalīties zināma veida pasākumos, tomēr ir citas māmiņas – draudzenes, kolēģes utt. Tas nebija mans gadījums, jo visi pienākumi gan attiecībā uz bērniem, gan mājas lietām attiecās tikai uz mani. Līdz ar to biju pārak nogurusi, lai relizētu kādus sociālus kontaktus ar vienaudžiem.  Patiesībā tam gluži vienkārši pietrūka laika. Pat ja izteicu tādu vēlmi, vīrs to noniecināja vai  ignorēja.  Nebiju bijusi tusētāja arī pirms tam, taču sarīkot vai piedalīties kopīgos pasākumos ar draugiem vai radiem likās pašsaprotami. Bet pakāpeniski tas viss izbeidzās.  Labi, ka mūsdienās ir mobilais telefons un sociālie tīkli, taču bērni aizņēma tik daudz laika, ka arī tur neatlika laika uzturēties.

Panākt manu izolāciju apgūtināja tas, ka strādāju algotu darbu, kas man ļāva vismaz uzturēt draudzīgas attiecības ar dažiem kolēģiem. Var pat teikt- atgriežoties apritē pēc bērna kopšanas atvaļinājumiem un runājot ar kolēģiem, sapratu, cik patiesībā maan daudz nenormālību tika ieborētas kā norma.   

Spītīgi braucu šad tad arī pie saviem dažiem no radiem, neskatoties, ka katru reizi to pavadīja vīra nicinošie izteikumi par šiem cilvēkiem un attālumu, ko es braukšu.  Pat, ja ņēmu līdzi bērnus, viņš atteicās braukt līdzi. Attiecībā uz viņa draugiem un radiem, gan tika uzstāts, ka man noteikti jādodas līdzi.

Papildus diviem izolēšanās iemesliem – noslogotībai un tam, ka man tika skalotas smadzenes par cilvēkiem, kas man bija svarīgi, piebiedrojās trešais – man pat īsti vairs negribējās komunicēt… Pamanīju, ka vairs neesmu tāda kā agrāk: nonākot pazīstamo sabiedrībā noslēdzos, kaut kas iekšēji aizturēja vēlmi viņiem tuvoties. Tas bija saistīts ar to, ka ikdienas pazemojumi lika justies aizvien mazvērtīgakai un līdz ar to nedrošākai.   Arī ar to, ka negribēju izlikties- stāstīt,  cik labi man iet, ja patiesībā jutos nelaimīga un nogurusi.   Atklāt patiesību kavēja bailes saņemt pārmetumus, kas vairotu jau tā spēcīgo vainas sajūtu. Paši saprotiet: kāda attieksme var būt, piemēram, darbā pret sievieti, par kuru visi uzzina, ka viņa bijusi vardarbības upuris.  Nav  jau svarīgi, kāda iemesla dēļ var tikt piekarināta birka “nenormāla”. Iekšēji uzkrājusies neapmierinātība kavēja arī pilnvērtīgu komunikāciju ar bērniem, kas viņu uzvedību ietekmēja nelabvēlīgi.

Vēršanos iestādēs, kas var  sniegt palīdzību, piemēram, policijā, kavēja tas, ka vīrs meģināja iestāstīt to, cik šāda  rīcības būs bezjēdzīga. Sākot no tā, ka “zilumu taču nav, tātad nav pierādījumu”, līdz tam, ka viņam tur ir sakari un viss jau sarunāts, un galu galā- pati es esot pie visa vainīga, un viņš ir  galvenais cietējs.  Man pašai iekšēji nebija ticības, ka policijai būs svarīgas ģimenes nesaskaņas, kur tūlītēji draudi dzīvībai nedraud.  Pakonsultējos arī ar cilvēku, kuram ir juridiskas zināšanas un uzzināju, ka  emocionālu vardarbību patiešām grūti pierādīt, it sevišķi to, kurš ir vainīgais varmāka. Tādēļ policijā nevērsos. 

Tiem, kas šo lasa – ja pēc apprecēšanās no jūsu draugu loga sāk pazust kāda draudzene vai draugs, lūdzu, painteresējaties, kas patiesībā notiek!

Turpinājums sekos. Arī par to, kā un kur spēru soli, lai no izolētības izrautos.”

Pirmais turpinājums – šeit.

Saites uz līdzīgiem stāstiem, kas vēstī par emocionālu vardarbību ģimenē, laulāto starpā- http://sarunas.stastiundzivo.lv/viewtopic.php?f=4&t=10345  un http://www.tvnet.lv/saimniece/gimene/770876-virietis_kuru_nemileju_mani_padzina_2_nedelas_pirms_berna_dzimsanas

Advertisements

4 responses to this post.

  1. […] Pazīmes tam, ka jūs attiecībās izmanto Spītnieces izolēšana […]

    Reply

  2. […] Stāsts turpinājums: 3.daļa, 4.daļa, un 5.daļa […]

    Reply

  3. […] sākums, 1.turpinājums, 2.turpinājums, […]

    Reply

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: