Aizbēgušais līgavainis

Aizbēgt jau var. Bet tas, no kā aizbēg, paliek.

iepriekšējā ierakstā solīju, šeit tiks publicēts atmiņu stāsts turpinājumos par sievieti, kas cietusi no psiholoģiskas vardarbības. Šajā blogā jau iepriekš dažādos ierakstos apskatīts jautājums par to, ar kāda tipa  cilvēkiem un kādās situācijās ir vieglāk manipulēt.  Šoreiz par vienu no daudzajām apstākļu virknēm, kas pie tā noveda. Vai tā ir tipiskākā? Nezinu. Kaut arī, protams, ļoti svarīgs faktors ir upura zemā pašapziņa. Viss, kas padara cilvēku vieglāk ietekmējamāku- t.i., ar viņu var ilgstoši psiholoģiski un emocionāli manipulēt.

“Par savu tēvu uzzināju tikai jau esot pieaugusi, nejauši, jo nebiju meklējusi. Redzējusi tā arī viņu neesmu, nezinu, vai vēlos.  Protams, neatceros mirkli, kad sapratu, ka īsti nav o.k., ka man ir tikai mamma. Laikam skolā. Jo bērnudārzā gāju ļoti neilgu laiku un diez vai kāds tur par to runāja.  Atceros – biju maza meitene un iztēlojos  kāzas:  ierodas līgava baltā, garā kleitā, bet līgavaiņa nav, viņa meklē, bet viņš tā arī neierodas.

 

Agra bija atziņa, ka vīriešiem  nevar uzticēties.  Mans tēvs no mammas nebija aizbēdzis kāzu dienā, viņš pat nebija viņu apprecējis: zinājis par mani, bet nebija vispār licies zinis, tā teikt – citas prioritātes.  Nenotikušās kāzas – tie bija tie tēli, kā es šo situāciju sev galvā uzzīmēju. Vēlāk atceros, kā jau bērnībā iztēlojos savu  nākamo ģimeni: kāzu nebūs, bērnu nebūs. Jo no kāzam līgavainis var aizbēgt, un, ja ir bērni, tad jābaidās vēl vairāk, ja nu rodas atkal kārtējie nelaimīgie cilvēciņi, kuri paliks tikai ar māti. Tā drošāk- neprecēties. To papstiprināja arī fakts, ka vecāmāte jau manas mammas bērnībā bija izšķīrusies no sava vīra.  Māte, mani vienu audzinot, bija nogurusi, tas bija arī finansiāli sarežģīti.  Zemapziņā jutos kā traucēklis, kavēju viņai nokārto personīgo dzīvi, kas tās arī nenokartojās. Manis dēļ bija jātērē nauda, kuras nebija pietiekami.  Kaut arī mana bērnībā, kopumā skatoties, noritēja labā, interesantā un inteliģentu cilvēku vidē, visi iepriekš minētie apstākļi man lika izaugt kā kautrīgai, sevī ļoti noslēgtai sievietei, kas nelaiž nevienu sev klāt.  Un, kas par brīnumu, ka “iegūt” šādu stikla kalna “līgavu”  varēja tikai samērā uzstājīgs cilvēks. Jā, bija puiši pirms tam, bet viņi, nevarot piekļūt, tā  arī pameta  – ja ne, tad ne.  Nesapratu cēloņus, domāju, ja neesmu pietiekami laba. Kaut arī ļoti vēlējos attiecības, uzticēties un laist kādu sev klāt nespēju. Arī tas pazemināja manu pašvērtējumu, ka nespēju izveidot ilgstošas attiecības ne ar vienu. Un tad uzradās viņš, kas neatlaidīgi zvanījās, gribēja sev daudz kur vest līdzi, t.i. diezgan ātri ievilka tajā , ko var saukt par attiecībām. Tikai pēc tam sapratu, ka tas viņam izdevās, jo viņš vienkārši īpaši negribēja ņemt vērā manu viedokli.  Viņš neredzēja manas bailes un nedrošību, bet gan ņēma procesu savās rokās un virzījās uz savu mērķi.  Arī pirmais sekss faktiski bija no viņa puses uzspiests. Un es nebiju dzērusi vai ko citu lietojusi. #MeToo 

Savas zemās pašapziņas dēļ šajās attiecībās es ar vien vairāk un vairāk piekritu lietām, ko īsti negribēju.  Likās- lai virzītos uz priekšu un izveidotu ģimeni, tam tā ir jābūt.  Man taču ir jau 30 gadi, bet nav ne bērnu, ne otras puses, un šis fakts  gadu no gada virzīja uz leju manu tā jau zemo pašvērtējumu. Kaut arī ir muļķīgi balstīt savu vērtību uz to, ir vai nav blakus vīrietis. Bet tāda mugurkaula man nebija, apņēmos iet uz kompromisiem un  piekāpties. Atceros, cik neatlaidīgi viņš lūdzās pārcelties pie viņa dzīvot.  Es negribēju steigties, bet viņš mācēja ar mani manipulēt un to panākt. Viņa neatlaidība iedvesa pārliecību par iespējamo attiecību   stabilitāti- un tieši tas nostrādāja, ņemot vērā, cik gūti man bija uz cilvēkiem paļauties. Man taču beidzot bija attiecības un iespēja veidot ģimeni! Pašapziņa cēlās, taču tajā mirklī neapzinājos, cik ļoti ar laiku to šī laulība un viss, ko tajā piedzīvoju, sagraus  jebko labu, ko biju spējusi par sevi domāt…”

Stāsts turpinājums: 3.daļa, 4.daļa, un 5.daļa

Advertisements

4 responses to this post.

  1. […] Iepriekš iesāktā stāsta turpinājums: “Ir sāpīgi dzirdēt no cilvēkiem: “Pati tādu izvēlējies!” Kāpēc man jāuzņemas atbildība par man nodarīto? Nemaz nešaubos, ka šādi izteikumi ir iemesls daudzām, kuru pieredze ir līdzīga manējai, ierauties sevī, justies dumjai un par to nevienam nestāstīt. Un turpināt ciest. […]

    Reply

  2. […] varbūt tāpēc, ka biju diezgan noslēgta pēc rakstura, kā arī jutos mazvērtīgāka (par to pirmajā stāstā).  Arī vēlāk vairāk man bija paziņu vairāk nekā cilvēku, ko es varētu nosaukt par labāko […]

    Reply

  3. […] par vardarbību kādā mūsdienu Latvijas ģimenē, kura sākumu var lasīt šeit – 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa, […]

    Reply

  4. […] Uz viltus ziņu vilņa Aizbēgušais līgavainis […]

    Reply

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: