Tiesības atpūsties

elinga

Pīters Jassens Elinga “Sieviete lasa” (17.gadsimts).

Šo rakstu tāpēc, ka, manuprāt, lielā mērā pastāv neloģiski noniecinoša attieksme pret atpūtu. Pat, ja tā ir pelnīta. Nezinu, kur tam rodamas saknes: vai nu latvju dainās, kuras slavina darba tikumu, vai padomju laikā, kad bija komunisms jāceļ bez atelpas. Bet tas pētnieku darbs, šis ir tikai nezinātnisks blogs.

Ir dažādu ādas krāsu, sieviešu, seksuālo orientāciju, reliģiskās pārliecību utt. tiesības. Tiesības UZ vārda brīvību, darbu, līdztiesību, vientiesību utt. Bet kad būs gājiens par tiesībām uz ATPŪTU?

Daži teiks:  kas tad  tās ierobežo? Darbaholiķi paši vainīgi. Atpūtas laiks likumdošanā noteikts, tās ir vispārējās cilvēktiesības. Neesam taču dzimtcilvēki, strādājam tās savas 8 stundas. Labi, izņēmuma gadījumos vairāk. Bet visādi citādi – ej mājās un  pūties. Un te sākas pats interesantākais – ja mājās ir mazi bērni vai varbūt kopjams cilvēks vai citi ilgstoši pienākumi, kas paņem visu brīvo laiku, tad … Atpūtas var nebūt pat gadiem.  Un vēl interesantāk ir tas, ka tas skaitās normāli. Neatpūsties, neizgulēties, rukāt pat slimam esot. Dievs, daba, darbs. Ar uzsvaru uz pēdējo. Tiek cildināti darbarūķi, cilvēki, kas visu paspēj, kaut arī realitātē viņi ir slimi ar darbaholismu vai vienkārši neprot atpūsties. Jā, var aizmirst, ka arī uz atpūtu var būt tiesības.

Konfūcijs teicis “Izvēlies dzīvē nodarboties ar to, kas patīk, un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā”. Man gan vairāk gribētos piekrist Luīzes Pastores apcerei par šo tēmu rakstā “Strādā nedrīkst spēlēties“.

Ko es ar to gribu pateikt? Ka sievietēm jābūt mājsaimniecēm, vīrs lai apgādā, un tad arī būs atpūtušās?  Vairumam gan nav tik lieli ienākumi, lai vieni apgādātu  ģimeni. Ja raujas divos darbos, varbūt var, bet arī tas  atkal ir nesavienojami ar atpūtu. Tad var sākties viens no tradicionālajiem ģimenes modeļiem:  vīrs diennakti strādā, sieva to naudu tērē, sēž internetā un tur beigu beigās atrod kādu mīļāko, kas viņai var dāvāt uzmanību,  kuram  mazāk sastrādātas rokas un labāks augums vai ass prāts (jo šim ērglim taču ir brīvais laiks par sevi garīgi un fiziski parūpēties).

siensAttēlā – tas moments, kad kādam ir uzkrauts par daudz.

Vēl tradicionālāks ģimenes modelis: sieva rukā no rīta līdz vakaram: bērnu celšana, vešana uz izglītības iestādi, darbs, atkal bērnudārzs/skola, pulciņi, vakariņas, mājas kārtošana. Un nākamajā dienā viss no sākuma. It kā liekas, cik tad tur: 5 minūtes veļu izkārt, 5 minūtes galdu noslaucīt, traukus no trauku mašīnas izņemt. Bet finālā šīs visas piecminūtes aizpilda visu… Nedēļas nogale arī īsta sievietes brīvdienas, kad var darīt, ko grib: gribu –  tīru māju, gribu  – logus mazgāju. Vīrs labi apkopts, apģērbts, apgludināts, pabarots, pēc darba ikdienā atpūties. Viņš dara savas lietas (dzīvoklī dzīvojošai ģimenei tiešām to ir ārkārtīgi “daudz”), un sieva savas sieviešu lietas. Tikai, ak vai: nabadziņam nodzenātā sieva jeb mājsaimniecības robots neko vairāk piedāvāt nevar. Un tad par to aizvainotais vīrs tā vietā, lai rūpētos par vienlīdzīgu slodzes sadali ģimenē, aizšļūc pie kādas brīvas meičas, kura viņam var veltīt laiku, sevi kopj, ir interesanta sarunu biedrene. Viņai tam ir laiks. Viņa nerunās par atkritumu spaiņiem, kuras jāiznes, izlietnēm, kuras jāsalabo, un citām tēmām, par kurām mēdz zāģēt laulenes anekdotēs, karikatūrās un dzīvē. Lai uzkurinātu emocijas, ielikšu saiti uz kādu senu Laimas Kotas rakstu – “Veču publiskā spermopauze“.

Vai kādā no šiem ģimenes modeļiem sieva/vīrs ir gājuši pie dzīvesbiedra ar plakātu vai t-kreklu ar uzrakstu: ES ARĪ GRIBU ATPŪSTIES!?

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Attēlā – sieviete, kas domā, ka ir baigā lauvene, bet sagurusī seja ir patiesā dvēseles stāvokļa spogulis.

Ja arī iet, vai tad kāds klausās? Uz vīrieti tiek attiecināts stereotips par ģimenes apgādnieku un, ja nevar 8 stundās attiecīgi sapelnīt,  pats vainīgs. Citi paši nepieļauj domu, ka sieva taču arī varētu kaut ko algotu darīt. Neredz to, ka viņa varbūt pat to vēlas. Neredz to, ka varbūt var dzīvot harmoniski ar esošo, nevis visu laiku dzenoties pēc  arvien lielākās mājas, šikākas mašīnas un slavenu zīmolu drēbēm (ilustrācija šeit). Visu sadzīves vezumu velkošās sievietes, savukārt, uztver to kā savu sievietes likteni, kurai vienlaicīgi jābūt perfektai sievai, mātei, saimniecei, darbiniecei. Arī savā ziņā ieciklēšanās stereotipā. Es taču visu varu. Nedrīkst čīkstēt. Tādas nevienam nevajag. Vēlāk būs vieglāk. Nedrīkst vīrietim pārāk daudz prasīt. Tā būs zāģēšana. Vēl aizbēgs. Un tas būs pasaules gals. Kā tad ģimenēs , kur 10 bērnus vientuļā māte pati audzina. Kā  agrāk, kad ar gaiļiem cēlās un smagi fiziski strādāja. Lauka malā piedzemdēja un turpināja strādāt. Dievs, daba, darbs. Nevis darbs, atpūta. Pelnīta.

dscf0479gibraltarAttēlā – ģimene, kurā valda absolūta vienlīdzība pienākumu sadalē.

Varbūt kāds teiks: tagad taču ir iroboti, veļasmašīnas, pamperi, sadzīviskām lietām jāvelta mazāk laika. Jā, tikai tāda nianse, ka tajos laikos, kad nekā no tā nebija, liela  daļa precētu sieviešu patiešām bija mājsaimnieces, arī bērnu ģimenēs bija vairāk, un nevienam prātā neienāca viņas sūtīt strādāt algotu darbu. Turklāt –  pretēji mūsdienās tik ierastajai nukleārajai ģimenei – izplatītāka bija paplašinātā ģimene, kas ļauj ikdienas darbus, kas saistīti ar ēdināšanu, uzkopšanu, bērnu pieskatīšanu utt., sadalīt starp vairāk cilvēkiem, līdz ar to atpūtas brīžus rast teorētiski ir reālāk. Jā, var arī nukleārajā ģimenē, kurā ir, piemēram, abi vecāki un dažiem ir veicies ar omju/opju atbalstu. Tomēr pēc statistikas 35% bērnu Latvijā aug ģimenēs ar vienu vecāku. Ja bērns vai bērni ir mazi, vecmāmiņas aizņemtas, aukli nevar atļauties, tad par atpūtu var aizmirst. Vairākus gadus. Pat par pašu minimālāko atpūtu. Jo viss vienam arī finansiāli jāpavelk. Jāatceras, ka ne jau tikai pašam pieaugušajam cilvēkam vajag atpūtu (kāds egoisms, vai ne!), bet arī bērniem vajag atpūtušos vecākus. Jo tikai tāds vecāks spēj gan būt iecietīgs, gan veltīt laiku, gan kaut ko iemācīt. Nevis atvest vakarā mājās, uzlikt multeni, iedot pelmeņus un vakara pasaciņas vietā uzbļaut: “GULI taču vienreiz!” Kaut kā parasti rodas skepse pret tiem bezbērnu speciālistiem bērnu audzināšanā, kas stāsta, kā un ko vajag. Kamēr paši nav pamēģinājuši, nekad nesapratīs, kā tas ir – izdegt. Kā tas ir, kad vakarā pēc darba dienas vienīgais, ko vēlas, ir iet gulēt vai kaut ko mierīgi palasīt, bet tā vietā jāslauka pa sienu un grīdu izsmērēti jogurti, vienlaicīgi skatoties, vai troksnis vannasistabā tiešām nozīmē, ka mazais podā met  zobu birstes. Izmisīgi mēģinot arī pašam beidzot vakariņas paēst.  Kā tas ir nedēļas nogalē, esot slimam 38 grādu temperatūru, tikt galā ar vienu vairāk maziem draiskuļiem. Kā ir tad, kad kartupelis jāmizo ar pieciem piegājieniem un sapņot nākas par to  brīdi, kad mierīgi kaut ko varēs padarīt. Līdz sapņiem par atpūtu pat netiekot. Piebildīšu, ka es neattaisnoju vardarbību pret bērniem. Bet ir jāsaprot, ka ne visi vecāki šādi izturas, jo tādi grib būt. Reizēm viņi ir nāvīgi noguruši. Jo ir tikai skrējuši un nav atpūtušies gadiem. Un vakarā nav spēka pat noģērbties. Prasības mūsdienās pret vecākiem ir lielas: jābūt pedagoģiski izglītotam, jābūt uztura speciālistam, labi jāpelna, lai bērnus uzturētu, jāatrod laiks viņus mācīt un izklaidēt. Kā arī jāierodas darba laikā uz dažādiem svētku pasākumiem bērnudārzā.

Jā, ir sievietes, kas mājas darbus spēj uztvert kā atpūtu, viņām patīk tīrīt, rušināties, adīt, šūt, nevis lasīt grāmatas. Tieši tas pats ar vīriešiem, kuriem patīk būvēt, remontēt, labot, adīt, šūt.

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Attēlā – vīrietis tamborē.

Bet cilvēki ir un būs dažādi. Cilvēkiem ir tiesības būt dažādiem. Ar dažādiem hobijiem un interesēm. Es ticu, ka arī apkopējs kādam ir sapņu profesija. Neviens nav tiesīgs citam uzspiest kaut kādu patiku darīt tikai to un neko citu. Tajā pašā laikā – nevienam nav pienākums strādāt cita vietā, kurš to var, bet nedara. Un vēl: te nav runa par tiesībām atpūsties uz kāda cita pārslodzes rēķina.

Vai  ir statistika, cik Latvijā ir neatpūtušos cilvēku? Bija raksts, ka 60% šīs valsts iedzīvotāju pastāvīgi jūtas miegaini. Ja vien miegainums būtu vienīgā problēma. Tad vēl ir veģetatīvā distonija, izdegšanas sindroms, visdažādākās slimības uz nervu pamata.

Tad nu varbūt sauksim lietas īstajos vārdos. Dažs labs darbarūķis patiesībā ir darbaholiķis vai haotisks cilvēks, kurš nespēj noteikt prioritātes. Nevis slikti un neieinteresēti vecāki, bet noguruši. Ne vienmēr vājš un slinks cilvēks, bet reizēm – pēc atpūtas izsalcis. Nevis mistiski sieviešu un vīriešu darbi, bet netaisnīgs slodzes sadalījums ģimenē.  Atpūta – nevis vienkārši darīt kaut ko citu, bet darīt to, ko patiešām vēlies un kas sagādā prieku.  Arī bērnu audzināšana ir darbs. Nevis sieva zāģē, bet mēģina paziņot, ka arī viņai ir TIESĪBAS UZ ATPŪTU!

Nobeigumā: gājiena nebūs. Jo tiem, kam nav laika atpūsties, nebūs laika arī izlasīt šo rakstu. Un, ja arī laiks uzrodas- atpūtas brīžos dariet tieši to, ka patiešām un paši vēlaties! Bez vainas apziņas un nelaupot sev miegu!

kasablanka1

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Attēlos – cilvēki atpūšas Marokā, otrā – cilvēki pirms 10 gadiem atpūšas Grīziņkalnā, pie Brīvprātīgo Ugunsdzēsēju biedrības.

Advertisements

3 responses to this post.

  1. Posted by GN2 on February 5, 2017 at 3:48 pm

    Trāpīts desmitniekā! Katrs vārds ir patiess. Pirms 10-15 gadiem es nenoguris skrēju, darīju un galvenais arī izdarīju ļoti daudz (darbā). Tagad… diemžēl vairs nē. Ir iestājies viss tas, par ko tu raksti. Garīgs un laikam jau arī fizisks nogurums. Nu nevar cilvēks strādāt kā robots non-stopā gadu gadiem. Vadībai (un pašam cilvēkam) tas tā kā būtu jāsaprot. Arī par slimošanu viss pateikts pareizi. Man darbā ir politika: “Pie mums neslimo” – ar visām no tām izrietošajām sekām……

    Ja man kāds tagad iedotu atvaļinājumu, momentā laistos kaut kur prom. Tālu tālu. Uz Āziju. Ne jau tāpēc, lai izrādītos citiem (tas man ir mazsvarīgi). Bet tāpēc, lai aizmirstu par Latvijas realitāti un cilvēku mentalitāti. Āzijā ir cita pasaule. Citi cilvēki.

    Reply

  2. Posted by GN2 on February 5, 2017 at 4:21 pm

    Un vēl aizmirsu pateikt, ka ““Izvēlies dzīvē nodarboties ar to, kas patīk, un tev nekad mūžā nebūs jāstrādā” <– šim es nepiekrītu. Konfūcijs būs kaut ko sajaucis vai arī viņam bija pietiekoši daudz līdzekļu, lai nodarbotos tik maz, lai nejustos noguris.

    Ja kaut ko, kas ir hobijs pārvērš rutīnas darbā, kas jādara no dienas uz dienu, tas apnīk un vairs nedod gandarījumu. Ar mani tā notika. Bija laiks, kad no pamatdarba biju brīvs uz 1 gadu un lai izklaidētu sevi un nopelnītu arī kādu naudu sāku nodarboties ar citu lietu, kas man (joprojām) ir kā hobijs. Drīz vien man šī nodarbošanās sāka besīt…..

    Reply

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: