Informācijas vienpusība

Pasniedzot vairākus faktus par kādu  notikumu, personu, priekšmetu vai parādību fakti var tikt atlasīti tendenciozi – t.i., lai kādu nomelnotu, atklāt tikai negatīvos faktus, vai arī  otrādi.  Piemēram, lai reklamētu kādu preci vai pakalpojumu, pārdevējs parasti izceļ tieši tās pozitīvās īpašības un klientu atsauksmes. T.i., tiek izmantota metode, kurā patiesība par daļu no kaut kā tiek attiecināma uz visu šo objektu vai parādību. Nevēlamo informāciju, kas kavē par kaut ko pārliecināt var vai nu noklusēt vispār vai arī no visa izcelt (pat nenozīmīgo) to, ko vēlams izcelt. Cits piemērs –  sapulcē tika apspriests X kursa darba iespējamās kļūdas. Izrādījās, ka kļūdu tomēr nav. Sapulce nolēma, ka jātiecas pēc kursa darbu kopējās kvalitātes paaugstināšanas. Kāds secinājums radīsies uztvērējam, ja viņam pasaka tikai 1. un 3. teikumu? Vai arī – teorēmu, kuru pierādījis X, es arī esmu pierādījis. Te izlaists “tikai es to izdarīju vēlāk”. Var parādīties kāda publikācija par kādu notikumu, tikai noklusējot būtisko faktu, ka tas noticis citā valstī vai arī pagātnē, nevis mūsdienās. Vēl piemērs – notiek nelaimes gadījums, žurnālisti mēģina sazināties ar iestādes vadītāju, bet tas neizdodas, jo viņš ir atvaļinājumā. Tā vietā, lai meklētu pienākumu izpildītāju un uzklausītu viņu viedokli, žurnālisti paziņo, ka „vadības viedokli neizdevās noskaidrot, vadītājs devies atvaļinājumā”. Fakti pareizi, taču publikai jādomā, ka vadītājs izvairās no atbildības, kaut arī konkrētajā gadījumā vadītājs bija devies atvaļinājumā, pat pirms neparedzamais nelaimes gadījums bija noticis. Šo faktu, žurnālisti, protams, noklusēja, jo viņu mērķis bija nevis noskaidrot patiesību, bet radīt iespaidu, ka konkrētajā iestādē vadība ir bezatbildīga utt.

Zināms teiciens par mušu, no kuras var izpūst ziloni. Lai kaut ko diskreditētu var izcelt kādu pat pavisam nenozīmīegu sīkumu. Un otrādi – lai panāktu pozitīvu iespaidu, akcentēt nenozīmīgu priekšrocību. (Atslodzei variet palasīt rakstu Kāpēc
mums patīk izpūst no mušas ziloni portālā spoki). Efekta palielināšanai nenozīmīgo var izcelt, aprakstot īpaši detalizēti (misleading vividness).

Izdalot un iepazīstinot ar kādiem dokumentiem, var izrādīties, ka daļa no tiem “nejauši aizmirsti” iedot vai arī tiek iedoti vēlāk, kad jau līdz lēmuma pieņemšanai vairs nav laika ar tiem iepazīties. Kāds dokuments, vētule u.c. var izrādīties arī “mistiskā veidā” nozudis. Inscenētai “nejaušībai” (arī sagadīšanās) ir liela loma informācijas vienpusīgā pasniegšanā. Tas ļauj arī dalīties ar it kā “nejauši” saņemtiem materiāliem, dokumentiem, it īpaši, ja tie saņemti “tikko” un saņēmējs pat nav “lasījis” (pēdiņas lietoju, jo realitātē varbūt, ka ļoti labi zina šo dokumentu vai materiālu saturu). Var nofilmēt intervijas ar “nejaušiem aculieciniekiem”. Un vispār pateikt, ka kādam var likties, ka kaut kas ir tendenciozs, jo patiesībā informācija atlasīta vai pat grupēta nejauši. Turklāt būs ļoti grūti pierādīt pretējo.

Te jāpiemin arī izraušana no konteksta.  „Kādā valstī ierodas augsta ranga politiķis. Kāds sensāciju kārs žurnālists vēl pie lidmašīnas uzdod viņam jautājumu: „Sakiet, kāds ir jūsu viedoklis par elitārajiem prieka namiem?” Politiķis pārsteigs izsaucas: „Vai tad jūsu valstī tādi ir?” Protams, nākamās dienas laikraksta pirmo lapu rotā virsraksts: „Pirmais jautājums, ko, izkāpis no lidmašīnas, uzdeva politiķis, bija: „Vai jūsu valstī ir elitāri prieka nami?”( Jānis Sils, „Masu apziņas manipulācija”, 29.lpp.).

Par sensacionālām laika ziņām sk. šo video “Viltus laika ziņas”.

Šajā sakarā sk. arī – cenzūra.

Pastāv teiciens “pievilkšana aiz matiem” – kad kaut kas tiek atzīts par pieņemamu tas, kas ir neatbilstošs. Lai to izdarītu ir jānoklusē informācija, kas ļauj identicēt šo neatbilstību, jāizceļ nenozīmīgi fakti.

Vienpusējas informācijas pasniegšana būs īpaši efektīva, ja pirmstam izmantos t.s. informācijas blokādi. “Šīs metodes pamatā ir sniedzamās informācijas ierobežošana, radot pieprasījumu pēc tās. Nākamais solis ir vienpusējas informācijas sniegšana, kas automātiski nodrošina lielu publicitāti, pateicoties informatīvajam vakuumam, tādējādi panākot lielu sabiedriskā viedokļa iespaidošanas varbūtību.” (H.Rungas raksts “Smadzeņu skalošanas metodes”)

Ilūziju, ka informācija netiek pasniegta vienpusīgi, var radīt atgriezeniskās saites imitēšana, piemēram, viltus zvani uz  studiju. Tie varbūt speciāli noorganizēti, kas piezvana un uzdod “pareizo” jautājumu vai arī īsts zvanītājs, kurš atlasīts no citiem, kurus pie vārda nepielaiž, jo viņiem nav ienācis prātā “pareizais” jautājums.  Tas pats attiecas uz “iedzīvotāju vēstuļu”, tvitera ierakstu, interneta komentāru citēšanu.

H.Runga: “Tik pat manipulējamas ir arī pseidoaptaujas, lai „noskaidrotu skatītāju viedokli”, kas drīzāk ir viedokļu formulēšanas, nevis noskaidrošanas rīks, jo cilvēkam ir tieksme pieslieties vairākuma viedoklim, nevis vienam pašam peldēt pret straumi. Liela nozīme aptaujās arī ir jautājumu un atbilžu formulēšanā. Līdzīgi ir ar ielu aptaujām dažādām vajadzībām – var jautāt, kamēr dabon īsto atbildi, kuru rādīt ēterā vai publicēt laikrakstā. Galu galā, var arī kādu paziņu nointervēt, lai sižetam būtu īstie uzsvari. Un sižetā tiek pieteikts, piemēram, šādi: „arī mūsu aptaujātie iedzīvotāji bija līdzīgās domās, ka…”. Nevienu īsti neinteresē, ka tie ir tikai 4 cilvēki no 2 miljoniem. Turklāt, nereti, lai radītu it kā objektīvu ainu, tiek pieļauts arī kāds oponenta viedoklis, taču tas ir pārliecinošā mazākumā. Pie šīs tehnikas pieskaitāmi arī iepriekš saskaņoti jautājumi intervijās un preses konferencēs.”  (H.Rungas raksts “Smadzeņu skalošanas metodes” )

Dalībnieku atlase. Lai panāktu vienpusīgas informācijas dominēšanu kādā publiskā diskusijā, var pieaicināt tikai tos cilvēkus, kas paudīs tādu informāciju, kas atbalstīs to viedokli, kas jāvirza.  Ja pretējā viedokļa pārstāvji vispār tiek aicināti, tad tikai vājākie pārstāvji, kuru argumentus līdz ar to visvieglāk būs apstrīdēt.  Diskusijas vadītājs var lietot arī tādu metodi kā manipulācija ar reglamentu – piemēram, kādam ļaujot izteikties ilgāk kā paredzēts, citam ne. Vai arī ļaujot ilgāk runāt “nevēlamā” viedokļa paudējam, kas ir vājš runātājs. Ar t.s. slēptā reklāma diskusijās identificējama tad, ja ierodas dalībnieki (piemēram, konkrēta uzņēmuma/u pārstācji), kas par savu dalību ir samaksājuši.

Tēma par informācijas vienpusību ietver jautājumu par nozīmīgo un nenozīmīgo. Valdis Zāle grāmatā “Psihotriki. Blefošana. Manipulācijas” par to:

□       “Nozīmīgus melus var maskēt ar nenozīmīgu pa­tiesību. Piemēram, Latvijas pārstāvji pārmet Krievijas de­legācijai melus par to, ka Latvija 1940. gadā pati iestājusies Padomju Savienībā. Bet Krievijas pārstāvis atbild, ka šo uzņemšanu tautas vārdā lūguši paši latvieši — Augusts Kirhenšteins un Vilis Lācis.

□       Nozīmīgu patiesību iespējams maskēt ar neno­zīmīgu patiesību. Piemēram, kādu jaunu zinātnisku atklājumu, mākslas, literatūras šedevru var izbrāķēt subjektīvu iemeslu dēļ, atrodot tajā sīkas, nenozīmīgas kļūdas. Tāpat iespējams kādu atklājumu pierakstīt sev, pieliekot tam klāt nenozīmīgas detaļas. Bieži strīdi par autortiesībām šādā aspektā ir komponistu un mākslinieku vidū.” (61. lpp.) Kāds politiķis – gan, lai izvairītos no atbildes, gan arī stāstot par sevi- var izcelt neozīmīgas savas dzīves detaļas, lai atstātu iespaidu uz auditoriju (braucis u darbu ar tramvaju, strādājis līdz vēlai naktij u.tml.).

Kad notikusi daudzu negatīvo faktu noklusēšana vai noslēpšana, jārunā par Potjomkina sādžām (vai ciemiem). Kaut arī ir vēsturnieki, kas uzskata šos faktus par pārspīlējumu, tie vēsta, ka 18.gadsimtā valsts apamtpersona A.G.Potjomikins, lai noslēptu to, ka Krimā nav panākts solītais progress no imperatores Katrīnas II – tur, kur viņa brauca tika sacelti mākslīgi ciemi- tikai lai raītu iespaidu. Tagad tas kļuvis par apzīmējumu skaistai fasādei, kas aiz sevis slēpj ne to patīkamāko ainu. Tādējādi pat vergu vai koncentrācijas nometnēs ieslodzīto dzīvi var attēlot visnotaļu jauku un bezrūpīgu.  “Potjomkina sādžas” bijuši dažādās valstīs un vēstures periodos. Piemēram, “the Paradise Ghetto”, ko nacisti izveidoja, lai atrādītu Sarkanajam krustam. U.c.   Kāds piemērs arī tepat Latvijā (Agra Liepiņa raksts “Potjomkina sādža” portālā la.lv 29.02.2012.). Terminu “Potjomkina sādža” var lietot arī, lai raksturotu sagrozītu interpretāciju, izskaistinātu kaut kā portretējumu. Ojāram Vācietim arī ir dzejolis ar nosaukumu “Potjomkina sādža” (sk. te, pēc nosaukuma).